bagātību.
Kima pasmaidīja, un otra sieviete pamanīja, ka viņa pagroza pirkstā savu laulības gredzenu – vienkāršu zelta stīpiņu. – Gribu tev likt pie sirds tikai vienu. Un nepārproti, tas ir padoms, ko es dodu visām savām draudzenēm, kas saderinājušās, un daru to tāpēc, ka laulība ir ļoti nopietns solis.
– Un kāds ir tavs padoms? – Reičela gaidās paliecās uz priekšu, priecājoties par iespēju gūt kaut ko vērtīgu no šīs jaukās sievietes pieredzes pūra.
– Lai notiek, klausies. Gluži vienkārši pārliecinies, ka, viņaprāt, tu esi vairāk vērta nekā, tavuprāt, ir vērts šis gredzens. Lūk. Un es nebūt nerunāju par tavu izskatu. Ar šādu figūru, matiem, lielajām zilajām acīm… hmm, tu drīksti mani pārtraukt jebkurā mirklī… – Viņa iesmējās un brīdi paklusēja. – Vai saprati, ko es ar to gribu teikt? Tev jābūt drošai, ka šis vīrietis patiešām ir iepazinis tevi un mīl tevi, ka viņam nav vienaldzīgs tas, kas dara tevi laimīgu.
Reičela dažas sekundes vilcinājās ar atbildi, vispirms iedzerot krietnu malku kafijas.
Kima savā ziņā atgādināja Teriju. Pēc dabas apdomīgā draudzene allaž bija nesatricināmi prātīga un atšķirībā no Reičelas nekad nemēdza ļauties pārgalvīga entuziasma uzplūdiem. Terija bija viņu kopīgā biznesa smadzenes, tomēr vienlaikus arī apbrīnojami talantīga pavāre.
Prātojot par Teriju, Reičela atcerējās, ka draudzene allaž mēģina dot viņai padomus. “Impulsivitāte tevi var iegrūst nepatikšanās,” viņa ierasti ķircināja Reičelu, kura uzskatīja, ka straujais un dedzīgais raksturs ir ģimenes mantojums, jo viņas tēvs bija sicīlietis otrajā paaudzē. Viņš nomira pirms desmit gadiem, un Reičela jutās gandrīz vai pieradusi pie vienatnes, jo māti bija zaudējusi pavisam agri. Piepeši krūtīs uzvirmoja laimes izjūta, jo viņa piepeši aptvēra, ka pēc daudzajiem vienatnes gadiem viņai atkal būs ģimene – Gērijs. Reičela pasmaidīja.
– Lieliski saprotu, ko tu ar to domā, un piekrītu no visas sirds, – viņa teica un piecēlās. – Laikam iešu paraudzīties, vai Gērijs ir pamodies.
– Savukārt es, – Kima ielūkojās pulkstenī, – ar pusstundas novēlošanos atgriezīšos savā postenī. Šaujiet mani nost, bet ir taču Ziemassvētki!
– Paldies, man patiešam tas bija ļoti patīkams brīdis. Vai mēs redzēsimies vēlāk? Ja ne, vai tu dežurēsi arī tuvākajās dienās? Varbūt mēs varētu atkārtot kafijas dzeršanu?
– Protams, ar prieku. Tepat vien būšu. Tici man, ar nepacietību gaidu, kā turpmāk izvērtīsies jūsu mīlas stāsts!
– Es tāpat. – Reičela smaidīdama pamāja ar roku savai jaunajai draudzenei.
6. nodaļa
Nākamajā dienā Piektajā avēnijā atkal mudžēt mudžēja iepirkšanās drudža pārņemtu cilvēku pūļi. Kaut arī Ītans to bija nojautis, ielās valdošā rosība paspilgtināja viņa raizes un apmulsumu.
Viņš spēja domāt tikai par Vanesu – laimīgā kārtā viņa bija izteikusi vēlēšanos izmantot pēcsvētku izpārdošanu priekšrocības un grasījās lielāko dienas daļu savā nodabā paklaiņot pa veikaliem. Tas sniedza Ītanam iespēju uzsākt pazudušā gredzena meklējumus, nevis tikai lauzīt galvu par notikušo.
Tomēr viņš lieliski zināja, ka Vanesa nebūt nav dedzīga iepirkšanās cienītāja, reti izrāda interesi par izpārdošanām un iepriekšējās dienās ne reizi nav pieminējusi vēlmi paieties pa veikaliem. Vismaz līdz īpaši neveiklajam brīdim iepriekšējā vakarā.
Pirmie Ziemassvētki izvērtās par īstu izgāšanos, un Ītans nosprieda, ka draudzenes pēkšņā iepirkšanās kāre sniedz tai iespēju aizbēgt no spriedzes, kas valdīja starp viņiem jau vismaz divdesmit četras stundas.
Tajā brīdī Ītanam uz kājas uzmina par viņu divreiz apjomīgāka sieviete, kurai turklāt nenāca ne prātā atvainoties. Norijis stiprāku vārdu, viņš aiz rokas izvilka Deiziju no gājēju straumes un ieveda kādā kafejnīcā. – Pienācis laiks iebaudīt karstu šokolādi, – Ītans drūmi nomurmināja.
– Goda vārds, tēt, pēdējā laikā mēs to dzeram par daudz. – Meita apveltīja viņu ar nosodošu skatienu. – Manuprāt, tas jāpārtrauc.
– Man ļoti žēl, bet šobrīd mums absolūti nepieciešams iestiprināties. – Viņi ieņēma vietas uz augstajiem ķebļiem pie letes. – Karstu šokolādi un tasi kafijas, lūdzu, – Ītans vērsās pie bārmenes. Tad piemiedza ar aci Deizijai. – Kafiju dzeršu es; vai tas izklausās labāk?
Meitene nomierinājusies pamāja ar galvu. – Daudz labāk. Izmaisīdams pienu savā tasē, viņš mēģināja izmantot šo brīdi, lai sakopotu domas.
Kad iepriekšējā vakarā Deizija bija devusies pie miera, Ītans cerībā uz romantisku nakti ar Vanesu pasūtīja pudeli laba Bordo vīna, kas tika piegādāta ar sarkanu rozi greznotos ratiņos. Kad viņš ieripināja ratiņus guļamistabā, kur Vanesa jau bija omulīgi ieritinājusies zem segas, viņa pacēla acis un blāvi pasmaidīja; šis smaids itin kā lika noprast, ka vīrietis pamatīgi pārcenties.
Ītans bija ielējis abiem pa glāzei dzēriena un apsēdies gultā.
– Par mums, – viņš uzsauca tostu un ielūkojās sievietes acīs. Vanesa pamāja ar galvu, atbildēja ar mazliet zobgalīgu skatienu un pacēla savu glāzi. Ītans nodomāja, ka šovakar viņa izskatās īpaši daiļa, tieši tāda, kā viņam patika vislabāk – bez kosmētikas, svaiga un dabiska. Tomēr, par spīti vīnam un tā dāvātajam atslābumam, viņu sarunā viscaur jautās mākslotība. Tieši tad Vanesa ieminējās, ka nākamo dienu gribot veltīt iepirkšanās priekiem.
– Protams, dari, kā vēlies, – Ītans atbildēja, pārsteigts, tomēr nolēmis atbalstīt jebkuru draudzenes iegribu. – Atrodamies taču Ņujorkā, un tu esi pelnījusi palutināt sevi. – Šī frāze tikpat labi kā jebkura cita kalpoja par ieganstu nolikt malā vīna glāzi un nesteidzoties noskūpstīt sievieti uz kakla. Kad viņa atsaucās glāstam, Ītans uz mirkli pievērsās savam iPod, kas bija ievietots Bose sistēmā uz naktsgaldiņa. Sāka skanēt Vanesas iemīļotā dziesma – Robertas Flekas atskaņotā “Pirmā reize”.
Ītans bija cerējis, ka noskaņa mainīsies un viņa pūliņi izlīdzinās dienā notikušo – vai drīzāk nenotikušo. Tomēr nelīdzēja ne vīns, ne mūzika – mīlēšanās šķita saspringta un mehāniska, itin kā abi tikai tēlotu mīlētājus.
Iztēlē atkal un atkal uznira vakarnakts ainas, un Ītans jutās mazliet vainīgs, ka tik dziļi iegrimis savās domās, ja līdzās atrodas meita. – Labs ir, – viņš ierunājās, mēģinot padzīt no prāta uzmācīgās atmiņas, lai no jauna pievērstos gredzena pazušanas noslēpumam, – dosimies nu dārgumu medībās.
– Ko? Tēt, tu vēl neesi pat pieskāries savai kafijai, kamēr es jau izdzēru karsto šokolādi. – Deizija bija tikpat acīga kā vienmēr.
– Tas tiesa, tomēr es uzskatu, ka mums nevajadzētu pārlieku kavēties. Visādam gadījumam. – Ītans nolika uz letes dažas monētas dzeramnaudai, un viņi atkal izgāja uz ielas, lai dotos uz Piektās avēnijas septiņi simti divdesmit septīto namu.
– O, mister Grīn, sveicināti! – Veikalā Ītanu un Deiziju eksaltēti laipni sagaidīja tas pats padzīvojušais pārdevējs un izplūda labvēlīgā smaidā. – Kā laimīgajai lēdijai patika Ziemassvētku pārsteigums?
– Hmm, droši vien kaut kur kāda lēdija patiešām ir sajūsmā, – Ītans atbildēja daudz īdzīgāk, nekā bija vēlējies, un šāds tonis lika pārdevējam jautājoši uzraukt uzacis. Viņš nopūtās. – Man