vai atceries, kā viņš izplatīja baumas par manu Darlu? Sems gribēja pierunāt viņu kopā doties uz izlaiduma balli. Tā kā “nē” uz viņu neiedarbojās, Darlai nācās pasūtīt viņu trīs mājas tālāk.
– Vai tamlīdzīgi, – Justīne piemetināja. To izdzirdot, viņas māsa sajūsmināti pasmaidīja.
– Tieši tā. Pēc tam Sems izplatīja baumas, ka Darla ir stāvoklī un nezina, kurš ir bērna tēvs.
– Un Raiders sadeva viņam kā pieklājas. Protams, viņš to nemūžam neatzīs, – Justīne turpināja. – Pārējie zēni pieņēma brāļu klusēšanas zvērestu. Tomēr es zināju, kas notika patiesībā, un uzdāvināju viņam kompaktdisku atskaņotāju, ko Raiders jau ilgu laiku cerēja nopirkt. Pēc tam viņam bija skaidrs, ka es zinu.
– Viņu dzīslās rit Railiju asinis, un Railiji par savējiem rūpējas. Tāpat kā Montgomeriji. – Karolī izstiepa gaisā pirkstu. – Pie visa vainīga Frīmonta audzināšana. Viņš tika neiedomājami izlutināts. Viņa māte ir drausmīga, un tēvs nav diez ko labāks, jo neiebilda. Sems dabūja visu, ko gribēja, un viņš ar to nemitīgi plātījās.
– Sema māte dabūja to, ko bija pelnījusi, vai ne? – Justīne paraustīja plecus. – Lielu riebekli.
Klēra smaidot sāka malt kafijas pupiņas. Justīne Montgomerija bija tāda sieviete, par kādu Klēra bērnībā vēlējās kļūt. Gudra, stipra, ar pašapziņu, un lieliska savu dēlu māte. Pievilcīga sieviete ar tumšiem, zirgastē sasietiem matiem. Viņas rūpīgi koptais ķermenis bija ietērpts gaumīgās biksēs līdz ceļgaliem un plānā, baltā kreklā.
Karolī piecēlās kājās, lai aplūkotu grāmatas kopā ar māsu. Viņai bija zeltaina āda un smalks augums, kas garumā nedaudz atpalika no māsas.
Klēra zināja, ka viņas vieno ciešas tuvības saites.
Justīne piegāja pie letes un uzlika uz tās divas grāmatas. – Mīļā, tu taču zini: Raiders vai jebkurš cits Montgomerijs atvairītu Semu, ja vien tu to lūgtu.
– Paldies, bet es varu tikt galā pati.
– Paturi to prātā tik un tā. Ouens man teica, ka jums ar Eiveriju ir padomā kāda sieviete viesnīcas vadītājas amatam, jo Kārena patlaban ir aizņemta ar bērnu zābaciņu iegādi.
– Houpa būtu lieliska viesnīcas vadītāja. Manuprāt, šī ēka ir pelnījusi tik talantīgu cilvēku. Es rūpīgi aplūkoju tikai vienu istabu. Bekets šorīt mums parādīja topošo Titānijas un Oberona istabu. Es jau tagad esmu to iemīlējusi un redzu acu priekšā.
– Jūs ar Eiveriju esat gudras sievietes, tāpēc es jūsu ieteikumus ņemu vērā. – Justīne piegāja pie stikla durvīm un aplūkoja topošās viesnīcas ēku. – Es jau tagad esmu iemīlējusi šo vietu. Mēs abas esam to iemīlējušas, vai ne, Karolī?
– Man nekad iepriekš dzīvē nav bijis tik interesanti. Es palīdzu izvēlēties visu, sākot no gultām un beidzot ar ziepju traukiem. Nākamnedēļ notiks smaržu sacensības.
Klēra pievienoja putukrējumu atvēsinātajai kafijai un sastinga.
– Kas?
– Smaržas, – Justīne smejoties paskaidroja. – Tu mums ieteici iet uz Džoanijas veikalu “Ciedru kalnu ziepes”.
– Jā, Džoanija ir brīnišķīga. Viņa man teica, ka grasās piegādāt viesnīcai vietējā ražojuma higiēnas līdzekļus. Manuprāt, tā ir lieliska doma.
– Katrai istabai piemitīs savs raksturīgs aromāts.
– Tā ir brīnišķīga ideja! Ziepes, šampūni, losjoni. Vai esi apsvērusi iespēju izmantot smidzinātājus?
Justīne samiedza acis.
– Pagaidām nē. Vai Džoanija var sagādāt arī tos?
– Jā, var. Es smidzinātājus lietoju mājās.
– Karolī…
– Es jau pierakstīju.
– Izskatās patiešām grēcīgi. – Justīne paņēma abas kafijas krūzes un vienu aiznesa māsai. – Klēra, vai tev ir brīvs brīdis?
– Jā, protams.
– Es gribēju ar tevi parunāt par viesnīcas bibliotēku. Lielāko daļu literatūras mēs iegādāsim vairumā lietoto grāmatu tirgotavā, bet es gribētu iegādāties arī dažas nelietotas grāmatas. Mani interesē romantiski stāsti, trilleri, noslēpumu stāsti – tādas grāmatas, kuras viesi vēlēsies lasīt lietainā dienā vai vēsā naktī, iekārtojoties pie kamīna. Vai tu varētu sastādīt ieteicamās literatūras sarakstu?
– Jā, bez šaubām.
– Iekļauj tajā grāmatas mīkstajos un cietajos vākos, kā arī dažus vietējo autoru darbus un literatūru par šo apvidu. Neviens nepārzina grāmatas labāk par tevi. Daļu saraksta vari izveidot jau tagad un daļu – nākamā gada sākumā. Grāmatas tiks ievietotas arī visās istabās. Bekets teica, ka tu vari dabūt arī filmas diskos.
– To es varu.
– Nu, tādā gadījumā es vēlos saņemt visu istabām paredzēto grāmatu ekranizējumus. Es uzrakstīšu arī sarakstu ar filmām, kas būs pieejamas viesiem. Tu droši vari izklāstīt arī savas idejas, ja tev tādas radīsies.
– Tā arī darīšu. – Klēra uzsmaidīja Karolī. – Tas patiešām ir interesants process! Es vēlāk iegriezīšos viesnīcā, lai man rastos precīzāks priekšstats par turienes atmosfēru. Bekets lūdza manu palīdzību brošūras uzrakstīšanā.
– Tiešām?
– Vai tas nekas?
– Man nav itin nekādu iebildumu. – Justīne pasmaidīja un nolaizīja putukrējumu no pirksta.
4. NODAĻA
Klēra šķērsoja Galveno ielu, apbruņojusies ar piezīmju grāmatiņu. Istabu aprakstu veidošana neprasa daudz laika un pūļu, tomēr Klērai patika justies noderīgai, pat ja viņai bija iedalīta pavisam maza loma viesnīcas tapšanā. Papildus tam viņai bija lūgts palīdzēt arī izvēlēties un sagādāt grāmatas un filmas diskos.
Klēra prātoja, kāda izskatīsies viesnīcas bibliotēka. Viņa cerēja, ka tur būs kamīns. Ja būšu pietiekami uzstājīga, varbūt man ļaus bibliotēku iekārtot.
Klēra iegāja viesnīcā no pagalma puses un izdzirdēja āmuru klaudzienus, zāģu dūkšanu un atbalsis. Viņa dzirdēja nepiespiesti izrunātus vārdus: “Izdrāz sevi, Maik!”. Tiem sekoja atbilde: “Labprāt, bet tava māsa par to iepriekšējā naktī jau parūpējās.”
Atskanēja smiekli, un parādījās Bekets.
Viņš apstājās, skatījās uz Klēru un izelpoja.
– Ēkā ir dāma, – viņš iesaucās. – Atvaino.
– Tas nekas. Biju domājusi, ka ēkā vienmēr ir pa kādai dāmai.
– Mamma un Karolī darbojas trešajā stāvā, un viņas pie šādām runām ir jau pieradušas. Labi, tātad…
Bekets šķita izklaidīgs un aizņemts, un nedaudz apjucis.
– Ja esmu ieradusies nelaikā, es varu…
– Nē, es tikai nomainu runas režīmu. Varam sākt šeit.
Klēra izjuta atvieglojumu par to, ka nenāksies atlikt patīkamās nodarbes uz vēlāku laiku. Viņa pagriezās un aplūkoja apkārtni.
– Kas ir “šeit”?
– Tu šobrīd atrodies foajē. Ieejas