šķiet, nāksies pieņemt darbā cilvēku no citas pilsētas.
– Būtu jau jauki, ja visi mūsu darbinieki būtu vietējie, – Bekets uzjautrinājās, – tomēr svarīgāk ir nolīgt kādu, kurš ir labs sava amata pratējs. Ja Houpa pieņems darba piedāvājumu un pārcelsies uz šejieni, pēc desmit vai divdesmit gadiem viņa jau būs pilntiesīga Būnsboro iedzīvotāja.
– Mēs satiksim Houpu sestdienas rītā, pēc tam viss būs skaidrs, – Ouens turpināja. – Mēs parādīsim viņai viesnīcu. Es internetā atradu informāciju par Houpu. – Viņš izņēma no portfeļa vairākas papīra lapas un izdalīja tās brāļiem. – Šeit aprakstītas Houpas un viņas aizgājušā vīrieša kopīgās publiskās darīšanas. Te ir Washingtonian raksts par viesnīcu, šis tas par pašu Houpu, daži citāti. Rajs viņu nodēvēja par Lielpilsētas princesi, jo Houpa ir dzimusi Filadelfijā un tur savulaik ieguva vairākus apbalvojumus skaistumkonkursos.
Bekets grasījās aplūkot dokumentus, bet piepeši izdzirdēja soļu dipoņu. Klēras trīs zēni iebrāzās restorānā kā no cietuma izbēguši noziedznieki. Aizelsušies viņi pļāpāja par videospēļu automātiem, līdz Harijs ieraudzīja brāļus Montgomerijus.
– Čau! Čau! Mums visiem ir pa dolāram.
– Vai varat man tos aizdot?
Liems iesmējās.
– Mums jānopērk pica un jāspēlē videospēles.
Mērfijs piegāja pie brāļu galda un viņus aplūkoja.
– Jūs arī varat spēlēt, ja vien jums ir viens dolārs. Ja dolāra nav, es varu palūgt to mammai.
To izdzirdējis, Bekets iecēla Mērfiju klēpī.
– Varu derēt, ka Ouenam ir viens dolārs. Mēs varētu… – telpā ienāca Klēra, un viņš apklusa.
Viņa izskatījās piesarkusi un sagurusi.
– Atvainojiet, viņi ir kustīgi kā ūdenszāles. Jūs apspriežat biznesa lietas, – Klēra norādīja uz dokumentiem. – Es aizvedīšu viņus projām, līdz…
– Mammu! – Harijs šausmās iesaucās.
– Sēžot te, ir jārēķinās ar troksni, – Raiders norādīja. – Mums viņi netraucē. Apsēdies!
– Es nupat teicu Bekam, ka mēs sestdien satiksim tavu draudzeni, – Ouens iesāka.
– Mēs ar Eiveriju par to nupat runājām, tāpēc puikām izdevās aizbēgt.
– Kā sokas brošūras rakstīšana?
– Man ir radušās dažas idejas.
– Viņas idejas ir lieliskas, – atskanēja Eiverijas balss. Viņa pienāca pie galda. – Ar dažām no tām es jau iepazinos.
– Tie ir tikai sīkumi. Es gribētu apskatīt viesnīcu vēlreiz, sajust tās atmosfēru.
– Tu vari doties uz turieni tagad. Beket, tu varētu aizvest Klēru līdz viesnīcai.
– Eiverija! – Klēra šausmās nomurmināja.
– Es runāju nopietni. Viesnīcā šobrīd neviena nav. To aplūkot noteikti būs vieglāk un noderīgāk, ja visapkārt neskanēs būvdarbu trokšņi. – Eiverija uzvaroši pasmaidīja. – Vai ne?
– Jā, protams.
Mērfijs izslīdēja no Beketa klēpja un pievienojās brāļiem spēlē, kas paredzēta trijiem spēlētājiem. Tagad Bekets nesaprata, kur likt rokas.
– Jā, labi!
– Es jums traucēju, un man ir jāpieskata zēni.
– Mēs visi viņus pieskatīsim. Es pasūtīšu viņiem picu, – Eiverija ar rokas mājienu norādīja, lai Klēra iet. – Ja tu šodien apskatīsi viesnīcu, rīt tev jau būs gatavas idejas, ko piedāvāt Houpai, kad viņa ieradīsies. Bek, es apsēdīšos tavā vietā, un par alu tev šodien nebūs jāmaksā, to izdzeršu es. – Eiverija paņēma rokā kausu, iedzēra vienu malku un pasmaidīja. – Es šovakar nestrādāju.
Beketam nebija izvēles, tāpēc viņš piecēlās kājās.
– Vai iesim uz viesnīcu?
– Jā, mums nav izvēles. – Klēra apveltīja Eiveriju ar ledusaukstu skatienu un pagriezās. – Mēs ar Beketu aiziesim pastaigāties, – viņa paziņoja saviem dēliem. – Jūs pieskatīs Eiverija, Raiders un Ouens. Uzvedieties labi!
– Labi, mammu, labi! – Harijs bija pilnībā pievērsies attēlam ekrānā.
Klēra un Bekets kopā izgāja cauri restorānam un nokļuva uz ielas. Viņas matos rotaļājās vējš, un Klēra pacēla skatienu uz mākoņiem.
– Tuvojas vētra, – viņa teica.
5. NODAĻA
Bekets piesardzīgi turējās pēdas attālumā no Klēras un bija salicis rokas kabatās. Viņš atslēdza viesnīcas pagalma puses durvis un ieveda Klēru iekšā.
Vēlās vasaras vakarā bija satumsis, tāpēc Bekets ceļā ieslēdza elektrības spuldzes un darba apgaismojumu. Spilgta gaisma un ēnas, kailas sienas un cementa grīdas… Šejienes gaisotne pavisam noteikti nav romantiska, viņš nodomāja. Klērai te būtu jājūtas droši.
– Vai vēlies turpināt pirmā stāva apskati? – viņš ierunājās.
– Es gribu aplūkot viesu istabas. Mēs varētu pastaigāt pa otro stāvu. Es negribu uzgrūst bērnus Eiverijai un taviem brāļiem uz pārlieku ilgu laiku.
– Tu neuzgrūdi bērnus. Eiverija pati pieteicās viņus pieskatīt.
– Jā, pieteicās gan. Vai tev tas nešķiet neparasti?
Bekets pacēla uzacis, izdzirdējis dusmas Klēras balsī.
– Vai kaut kas noticis?
– Kāpēc tu to jautā?
– Labi, lai paliek. – Bekets devās kāpņu virzienā. – Mēs jau apskatījām Titānijas un Oberona un Elizabetes un Dārsija istabu. Tagad pienācis laiks Nika un Noras istabai.
– Slaidais Vīrs. – Klēra sakārtoja domas un prātā pievērsās Beketa aizlienētajai mapei. – Man patīk tevis izvēlētās lampas, arī gulta un tualetes galdiņš art deco noskaņās.
– Mazliet šķelmīguma, mazliet glamūra. – Bekets nogriezās gaitenī. – Tātad, šeit būs bibliotēka, un…
– Es ļoti gribu redzēt bibliotēkas telpu.
– Labi. – Bekets nogriezās pa kreisi vēl vienā īsā gaitenī un ieslēdza darba apgaismojuma slēdzi.
– Šobrīd te ir patumšs. Telpā ir tikai viens logs ielas pusē. Šeit mēs noliksim galdu. Grāmatu plaukti tiks iebūvēti tur, nišās. Te būs arī kamīns koka ietvarā un dīvāns ar brūnas ādas pārvalku.
Klēra klejoja pa topošās bibliotēkas telpu. Mapē viņa bija atradusi Beketa uzzīmētās grāmatu plauktu skices, un viņa jau tagad kāroja tos ieraudzīt.
Nedomā par iekāri!
– Grāmatu plauktus kopā ar brāļiem taisīsi tu.
– Jā, mēs taisīsim arī kamīna ietvaru un vēl dažus priekšmetus.
– Spēja kaut ko uztaisīt paša rokām droši vien sniedz gandarījumu.
– Tev šī sajūta nav sveša. Tu esi izveidojusi ģimeni, – Bekets atbildēja, viņu skatieniem sastopoties.
– Paldies. – Klēra