kur stīgoja zaļi tomāti metamā kauliņa lielumā. Pa atvērtu virtuves logu atvēdīja cūkas cepeša smarža, bet citur bija ieslēgts televizors, kas pārraidīja kādu sacensību. Drīz vien tas pats televīzijas kanāls ziņos par bijušās prezidentes Kornēlijas Keisas Džorijas bezatbildīgo meitu. Vienas pēcpusdienas laikā trīsdesmit vienu gadu vecā Lūsija Džorika bija salaidusi grīstē septiņpadsmit labas uzvedības gadus. Septiņpadsmit gadus, kad viņa bija centusies pierādīt Metam un Nīlijai, ka viņi nav pieļāvuši kļūdu, adoptēdami Lūsiju. Un tas, ko viņa bija nodarījusi Tedam… Lūsija nebūtu varējusi sāpināt viņu vēl vairāk.
Ierējās suns, un ieraudājās bērns. Viņa paklupa pār dārza šļūteni. Uzdūrās šūpolēm. Suņa riešana kļuva skaļāka, un kāds vīrs ar rudiem matiem stāvēja pie stiepļu žoga, kas norobežoja nākamo pagalmu. Lūsija atkāpās pie Jaunavas Marijas statujas uz sānieliņas pusi. Viņas kurpju purngali piepildījās ar sīkiem oļiem.
Viņa izdzirdēja motora rūkoņu. Lūsija iztaisnoja muguru. Nobružāts, melni sudrabains motocikls iegriezās sānieliņā. Lūsija patvērās starp divām garāžām un piespieda muguru pie atlupušā baltā krāsojuma. Motocikls palēnināja gaitu. Viņa aizturēja elpu, gaidīdama, kad tas pabrauks garām. Tas nebrauca. Tā vietā motocikls lēnītēm virzījās tālāk un tad apstājās viņas priekšā.
Braucējs ielūkojās spraugā starp garāžām, kur stāvēja Lūsija.
Motors darbojās tukšgaitā, kamēr viņš nesteidzīgi nopētīja meiteni. Viens melnais zābaks skāra granti.
– Kas lēcies? – viņš pārkliedza motora troksni.
Kas lēcies! Viņa bija satriekusi savu nākamo vīru, iegrūdusi kaunā ģimeni, un, ja labi ātri kaut ko neizdarīs, tad kļūs par valsts visbēdīgāk slaveno aizbēgušo līgavu, un šis puisis vēl gribēja uzzināt, kas lēcies?
Viņam bija pārāk gari melni mati, kas cirtojās zemāk par apkaklīti, vēsi zilas acis virs augstiem vaigu kauliem un sadistiskas lūpas. Pēc tik daudziem gadiem izlūkdienesta uzraudzībā Lūsija bija pieradusi uzskatīt, ka viņas drošība ir garantēta, taču tagad gan nejutās droši. Un tas, ka viņa kā pa miglu atminējās šo motociklistu no iepriekšējā vakara viesībām pēc kāzu mēģinājuma – šķiet, viņš piederēja pie Teda raibā draugu pulka – pašpārliecinātību nevairoja. Pat savā tumšajā uzvalkā, kas īsti nepiegulēja, saburzītajā baltajā kreklā ar atpogāto apkaklīti un motobraucēja zābakos, kas, šķiet, tikuši vien noslaucīti, viņš neizskatījās pēc cilvēka, ar kuru Lūsija labprāt sastaptos šaurā sānieliņā. Un tieši tur viņa šobrīd atradās.
Viņa deguns bija strups un galā kļuva šaurāks. No slikti pieguļošās žaketes kabatas laukā rēgojās saburzīta kaklasaite. Un šie garie, nesukātie mati, kas sastāvēja no vienām vienīgām cirtām un sprogām, izskatījās kā izmērcēti melnās tintes podā, gleznojot nakts debesis van Goga stilā.
Vairāk nekā desmit gadus kopš Nīlijas pirmās prezidenta kampaņas Lūsija bija centusies runāt pareizos vārdus, darīt pareizos darbus, vienmēr smaidīt, vienmēr būt pieklājīga. Tagad viņa, kura jau sen bija apguvusi pieklājīgu sarunu mākslu, nespēja izdomāt nekādu sakāmo. Iekšēji viņa sajuta gandrīz nepārvaramu vēlēšanos nošņākt: Un kas lēcies tev?
Taču skaidrs, ka viņa to nedarīja.
Viņš pamāja uz sava motocikla aizmugures sēdekli.
– Gribi pabraukāties?
Šoks izbrāzās cauri Lūsijas ķermenim no vēnām uz kapilāriem, izlauzdamies līdz muskuļiem un kauliem. Viņa nodrebinājās, ne no aukstuma, bet gan no apziņas, ka vēlme uzkāpt uz šī motocikla ir spēcīgāka par jebkuru viņas vēlēšanos pēdējo gadu laikā. Uzkāpt uz motocikla un aizbēgt no pašas savārītās putras.
Puisis iebāza kaklasaiti dziļāk žaketes kabatā, un viņas kājas sāka kustēties. Gandrīz vai likās, ka tās ir atdalījušās no pārējā ķermeņa. Lūsija centās tās apturēt, taču kājas neklausīja. Viņa pienāca tuvāk motociklam un ieraudzīja nobružātas Teksasas numura zīmes līdz ar papluinītu uzlīmi, kas pārklāja daļu no nodilušā ādas sēdekļa. Burti bija izbalojuši, taču viņa spēja salasīt vārdus.
“Degvielu, zāli vai pāli – neviens nebrauc par brīvu.”
Šī ziņa viņu ķēra kā pārsteigums. Kā brīdinājums, kam nevarēja nepievērst uzmanību. Taču viņas ķermenis – viņas nodevīgais ķermenis – bija pārņēmis vadību. Rokas satvēra talāru. Viena pēda atrāvās no zemes, kāja tika pārmesta pāri sēdeklim.
Puisis pasniedza viņai vienīgo ķiveri. Lūsija to uzmauca virsū savai sabojātajai līgavas frizūrai un apvija rokas ap braucēja vidukli.
Viņi traucās uz priekšu pa sānieliņu, talāram plandot, Lūsijas kailajām kājām sajūtot vēju, viņas matiem plīvojot un pātagojot ķiveri.
Viņa savilka talāru ap stilbiem, kamēr puisis līkumoja pa sānu ieliņām, strauji nogriezās pa labi vienreiz un tad vēlreiz, viņa muskuļiem saspringstot zem žaketes lētā auduma. Viņi izbrāzās ārā no Vainetas un traucās uz priekšu pa divjoslu šoseju, kas stiepās gar klinšainu kaļķakmens krauju. Ķivere bija Lūsijas kokons un motocikls – viņas planēta. Viņi pabrāzās garām ziedošiem lavandas laukiem, olīveļļas rūpnīcai un dažiem vīna dārziem, kas bija parādījušies Hilas apgabalā. Saule slīdēja zemāk debesīs, un vēsums spiedās cauri talāra plānajam audumam. Lūsija priecājās par vēsumu. Viņa nebija pelnījusi atrasties siltumā un justies omulīgi.
Viņi pārbrauca pāri koka tiltiņam un garām pussagruvušai klētij ar Teksasas karogu, kas bija uzkrāsots uz tās sāniem. Jūdzes auga augumā. Divdesmit? Vairāk? Lūsija to nezināja.
Nonākot kādā piepilsētā, viņš nogriezās uz apšaubāma izskata veikaliņa pusi un apstājās tā ēnā. Puisis pamāja ar galvu, norādīdams, ka viņai jānokāpj. Lūsijas kājas sapinās talārā, un viņa gandrīz nokrita.
– Esi izsalkusi?
Tikai doma vien par ēdienu uzdzina viņai nelabumu. Lūsija izstaipīja savas stīvās kājas un papurināja galvu. Puisis paraustīja plecus un devās uz durvīm.
Cauri ķiveres putekļainajam aizsargam Lūsija redzēja, ka viņš ir garāks, nekā viņai bija licies pirmīt, apmēram sešas pēdas, ar garām kājām. Ar saviem mežonīgajiem melnajiem matiem, olīvkrāsas ādu un slīdošo gaitu viņš nespētu vēl vairāk atšķirties no kongresmeņiem, senatoriem un rūpniekiem, pie kuriem Lūsija bija pieradusi. Pa logu viņa varēja saskatīt daļu no veikala iekštelpām. Puisis taisnā ceļā devās pie saldējamās vitrīnas veikala dziļumā. Pārdevēja pārtrauca darbu, lai nolūkotos, ko viņš dara. Viņš nozuda uz dažām minūtēm un tad atkal parādījās, lai noliktu uz letes alus sešpaku. Pārdevēja atmeta atpakaļ matus, acīmredzami flirtēdama ar viņu. Viņš nolika pie kases vēl dažus pirkumus.
Lūsijas kurpes bija uzberzušas viņai uz pēdas tulznu. Pārnesot svaru, viņa ieraudzīja skatlogā savu atspīdumu. Lielā, zilā ķivere aprija visu galvu, noslēpjot sīkos vaibstus, kas allaž viņai lika izskatīties jaunākai par saviem gadiem. Talārs noslēpa to, ka pirmskāzu stress bija padarījis viņas parasti slaido augumu pārāk kārnu. Viņai bija trīsdesmit viens gads, viņa bija piecas pēdas un četras collas gara, taču sajutās sīciņa un stulba kā egoistiska un bezatbildīga klaidone. Lai arī tuvumā nebija neviena, kas varētu viņu redzēt, Lūsija nenoņēma savu ķiveri, tikai mazliet pabīdīja to augšup, cenšoties mazināt matadatu spiedienu uz galvu. Parasti viņas mati slīga gandrīz līdz pleciem, taisni un glīti, un tos saturēja kāda no tām šaurajām matu stīpiņām, kuras tā necieta Mega. “Tās tev liek izskatīties pēc piecdesmitgadīgas Griničas salonu lauvenes,” Mega bija