svešinieka uzbrukums, mana vīra neiespējamā atgriešanās, Lukas vienaldzība. Tas ir par daudz. Man vairs nav spēka.
Mazā zvaigznīte apdzisa.
Tu gribi teikt, ka man nav par ko žēloties, ka tas nav nekas nopietns? Tas nav taisnīgi. Tu to labi zini.
Un, it kā tēvs tur augšā būtu sapratis, ka viņa jūtas aizskarta, un atcerējies senu, slēptu noziegumu, mazā zvaigznīte spoži iespīdējās. Ā! Tu to atceries. Tu neesi aizmirsis. Man jau vienreiz izdevās palikt dzīvai, kāpēc lai es neizdzīvotu arī šoreiz?
Tāda ir dzīve.
Dzīvei ir bieza āda. Tā nekad neļauj ilgi dzīvot mierā, tā vienmēr met mums jaunu izaicinājumu.
Neviens nav nācis pasaulē, lai sēdētu bez darba.
Bet es taču ne mirkli neapstājos. Es skraidu kā traka. Viss balstās tikai uz maniem pleciem.
Vai tādēļ tava dzīve ir sabojāta? Tev taisnība.
Vai dzīve mani vēl palutinās? Tu ļoti labi zini, ka man ir nospļauties par naudu, nospļauties par panākumiem, es dodu priekšroku skaistai mīlestībai, vīrietim, kuru pielūgt un lolot, tu to zini. Būdama viena, es neko nespēju.
Viņš ieradīsies, viņš ir tepat, pavisam tuvu.
Kad? Kad? Tēti, pasaki man to!
Mazā zvaigznīte vairs neatbildēja.
Žozefīne nolika galvu uz ceļgaliem, lai ieklausītos vējā un naktī. Viņu ieskāva klusums kā klosterī, kurā varēja paslēpties. Žozefīne iztēlojās garu klostera gaiteni, nelīdzenas grīdas plāksnes, balta akmens stabus, zaļam plankumam līdzīgu iežogotu dārzu, augstu velvi, aiz kuras varēja samanīt vēl vienu, un vēl, un vēl. Viņa dzirdēja, kā tālumā klusi skan zvani, vienmērīgi raidot dzidras skaņas. Žozefīne sataustīja rožukroni, noskaitīja lūgšanas, ko pati nesaprata. Rīta un vakara lūgšanas, liturģiju, ko pati bija izdomājusi, un kas viņai aizstāja lūgšanu grāmatu. Viņa aizmirsa par savām bailēm un šaubām un vairs neko nedomāja. Viņa ļāvās vējam, klausījās dziesmā, ko šalca koku zari, kaut ko klusi dungoja.
Viņas prātā pazibēja doma: ja Lukam tas nešķiet nopietni, varbūt tas ir tāpēc, ka arī man pašai tas nešķiet nopietni, arī man vairs ne.
Luka man vairs nepievērš uzmanību tāpēc, ka es nepievēršu uzmanību pati sev.
Luka pret mani izturas tāpat, kā es izturos pati pret sevi.
Viņš nesaklausīja ne briesmas manos vārdos, ne bailes manā balsī, viņš nesajuta dunča dūrienus, jo tos vairs nejūtu arī es.
Es zinu, kas ir noticis, taču neko vairs nejūtu. Man nodarīja pāri, taču es vairs nesteidzos glabāt sevī sāpes, lūgt patvērumu vai palīdzību, pieprasīt atriebību. Esmu cietusi, taču par to vairs nerunāju.
Viss aizslīd man pāri.
Es paziņoju faktu, izrunāju vārdus, pasaku tos skaļi, taču šos vārdus neiekrāso nekādas emocijas. Mani vārdi ir mēmi.
Es esmu kā aizgājēja, kuras vārdi ir blāvi, kuras dzīve ir blāva.
Tāpēc, ka todien mana māte izvēlējās glābt Irisu.
Todien viņa man nolaupīja dzīvi kā teikdama: tu neesi tā vērta, lai eksistētu, un tāpēc tevis vairs nav.
Un es, mazā, septiņgadīgā meitene, kura drebinās ledainajā ūdenī, es jūtos apmulsusi. Esmu pārsteigumā sastingusi, jūtot mātes kustību, elkoni, kas paceļas un atgrūž mani vilnī.
Tagad esmu mirusi. Mani ir piemeklējusi nāve, kurai ir dzīva cilvēka seja. Es rīkojos, nekādi nespēdama sajust saikni starp to, ko daru un kas esmu. Es vairs neesmu īsta. Esmu kļuvusi virtuāla.
Viss ir pagājis.
Kad veiksmīgi izkļuvu no ūdens, kad tētis pacēla mani uz rokām un nosauca māti par noziedznieci, es sev iegalvoju, ka viņa nevarēja rīkoties citādi, viņa nevarēja izglābt mūs abas, viņai vajadzēja izraudzīties Irisu. Tas manī neradīja sašutumu. Man tas šķita normāli.
Viss pārslīd man pāri. Es neko neprasu. Es neko nepiesavinos.
Es tieku uzņemta augstskolā, nu labi…
Mani pieņem darbā zinātniskās pētniecības institūtā, kur izraugās trīs no simt divdesmit trim kandidātiem, nu labi…
Es apprecos, kļūstu par maigu, gādīgu sievu, kuru vīrs pamazām pārstāj mīlēt.
Viņš mani pamet? Tas ir tikai normāli, viņš jūtas slikti. Milēna viņu mierina un iedrošina.
Man vairs nav nekādu tiesību, man nekas nepienākas, jo es neeksistēju.
Tomēr es turpinu izturēties tā, it kā būtu dzīva. Viens, divi, viens, divi. Es rakstu zinātniskus darbus, apmeklēju konferences, uzstājos ar runām, rakstu disertāciju, drīz vien kļūstu par pētījumu daļas vadītāju, tādējādi sasniedzot savas karjeras virsotni. Nu labi…
Tas manī neatbalsojas, tas nerada nekādu prieku.
Es kļūstu māte. Es laižu pasaulē meitu, tad vēl vienu.
Tātad man ir jāatdzīvojas. Jāatrod sevī bērns. Tā mazā meitenīte, kura drebinās pludmalē. Man viņa ir jāsaņem aiz rokas, jāsamīļo, jānoskūpsta katrs viņas pirkstiņš, jāstāsta viņai pasakas pirms gulētiešanas, jāsaka mīļi vārdi, jāvelta viņai visa sava uzmanība, visa mana mīlestība, jāatdod viss, kas man ir. Es viņu mīlu. Nekas nevar būt pārāk labs mazai meitenītei, kura mirusi septiņu gadu vecumā, meitenītei, kuru es atdzīvināšu ar rūpēm, pārsējiem, skūpstiem.
Mana māsa pieprasa, lai es uzrakstu grāmatu, kurai viņa piedēvē savu vārdu. Es piekrītu.
Grāmata izpelnās milzīgus panākumus. Nu labi…
Man tiek atņemtas tiesības uz šo darbu, taču es neprotestēju.
Kad mana meita Hortenze televīzijā atklāj patiesību, kad viss nonāk atklātībā, es krītu izmisumā, negribu, lai mani redz, negribu, lai mani pazīst. Nav jau ko redzēt, nav ko pazīt: es esmu mirusi.
Neviens nespēj man pieskarties, jo kopš tās dienas pie saniknotās jūras Landos es esmu pārstājusi eksistēt.
Kopš tās dienas daudz kas ir noticis, taču viss ir aizslīdējis man garām.
Es esmu mirusi. Esmu tikai savas īstās dzīves atdarinājums.
Žozefīne pavērsa seju pret zvaigznēm. Šķita, ka Piena Ceļš mirdz. Tajā atvizēja tūkstošiem perlamutra šķembu.
Viņa sev apsolīja nopirkt baltas kamēlijas. Tās viņai ļoti patika.
– Šērlij?
– Žozefīne!
No Šērlijas mutes viņas vārds atbalsojās kā taures skaņas. Tas atspērās uz pirmās zilbes, pacēlās gaisā un izveidoja arabeskas: Žooooozefīīīīne! Viņu pārņēma bailes, ka sāksies izjautāšana: “Kas tev noticis? Kā tev iet? Vai tev nemaz nav kauna? Tu no manis kaut ko slēp…”
– Šēēērlij! Man tevis pietrūkst! Atgriezies dzīvot Parīzē, es tevi ļoti lūdzu! Man tagad ir milzīgs dzīvoklis, es varu tevi uzņemt, tevi un visu tavu svītu.
– Šobrīd man nav neviena pāža, kas būtu manī iemīlējies. Es staigāju ar tikumības jostu. Atturība ir mana bauda!
– Tad brauc šurp…
– Būtībā nav neiespējams, ka es kādu dienu varētu doties nelielā braucienā pie iedomīgajām vardēm.
– Tikai bez viltībām, bez iekarošanas, bez kārtējā Simt gadu kara! Šērlija sāka smieties. Šērlijas smiekli! Tie atsitās pret tapetēm, aizķērās aizkaros