bija!
– Marsel, savaldies. Tavs dēls ir parasts, pavisam parasts, taču tas viņam netraucē būt ļoti skaistam, ļoti ņipram, ļoti gudram… Taču nevajag no viņa taisīt daudzās valodās runājošu Ķīna imperatoru un biznesmeni! Kad tad viņš saņems pirmos apbalvojumus par padomiem valdībai?
– Es tev vienkārši stāstu, ko redzēju un dzirdēju. Es neko neizdomāju. Tu man vari neticēt, tās ir tavas tiesības, taču pienāks diena, kad viņš tev pateiks hello, mummy, how are you? Vai visu to pašu ķīniešu valodā, jo, lai viņš nesāktu iesūnot, tad, kad angļu valoda būs apgūta, esmu apņēmies viņam iemācīt arī ķīniešu valodu. Es vienkārši tevi jau laikus brīdinu.
To teicis, Marsels iespieda ceptajās olās ar sviestu apziesto grauzdiņu un tad izzieda tās pa visu šķīvi, notraipīdams tā malas.
Žozianna uzgrieza Marselam muguru, turpinādama viņu vērot stikla atspīdumā. Marsels līksmi ēda, tiesāja grauzdiņus un vicināja rokas kā aizrāvies Tarzāns. Viņš savā nodabā smaidīja, pēkšņi pārstāja košļāt un sāka klausīties, vai dēls nebija sācis vāvuļot. Tad atkal neapmierināts atsāka gremot. Žozianna pat necentās apvaldīt smaidu. Marsels vecākais un Marsels jaunākais – viņi abi bija kā tādi divi viltīgi blēži. Tiesa gan, Žoziannai nācās atzīt, ka Junioram piemita dižens prāts un zibenīga uztveres spēja. Septiņu mēnešu vecuma viņš jau turējās taisni savā bērnu krēsliņā un valdonīgi norādīja ar pirkstu uz visu, ko vēlējās dabūt. Ja Žozianna nesteidzās uzreiz paklausīt, Juniors piemiedza acis un uzmeta viņai iznīcinošu skatienu. Kad Žozianna runāja pa telefonu, Juniors klausījās, izskatīdamies domīgs, un izteica arī savu viedokli. Šķita, ka viņš vēlas kaut ko pateikt, taču jūtas aizkaitināts, jo nespēj atrast īstos vārdus. Kādu dienu viņš pat bija uzsitis knipi! Žozianna gan īsti nezināja, kā mēdz uzvesties parasti zīdaiņi, taču bija spiesta atzīt, ka Juniors ir ļoti attīstīts. Marsels apgalvoja, ka viņš saprot visas sava tēva darba lietas, un Žozianna bija gatava tam piekrist. Juniors attīstījās neparasti ātri. Es nevēlos, lai viņš kļūst par izcilības balvu, par iedomīgu augstprāti. Es gribu, lai viņš, ieģērbts lācītī un pacēlis kājas gaisā, vāvuļo kaut ko nesaprotamu, lai es viņu varu lutināt līdz neprātam. Esmu viņu pārāk ilgi gaidījusi, lai vēl tik mazu pamestu lielās dzīves varā.
Dzīve Žoziannai bija dāvājusi divus vīriešus – lielu un mazu, divus vīriešus, kuri bija izšuvuši viņas dzīvi ar skaistiem rakstiem. Viņai tos nekādā ziņā nedrīkstēja atkal atņemt. Dzīve nekad nebija izturējusies pret Žoziannu īpaši dāsni. Reiz tā ar viņu jau bija izspēlējusi ļaunu joku, un Žozianna vairs nevienam negrasījās ļaut nolaupīt kaut miltumiņu laimes, viņa bija gatava samalt pat vismazāko sīko graudiņu, lai izspiestu no tā visu labumu. Es savu ticību laimei uztveru ar skaidru prātu. Nu ir mana kārta spraust sev pie pakaļas medaļas! Man pienākas atlīdzība, es beidzot esmu noķērusi balvu. Tas laiks, kad man vajadzēja slīkt nelaimē, ir beidzies! Beidzies tas laiks, kad es, nenozīmīga, izbadējusies sekretāre, kalpoju par odalisku Marselam, savam priekšniekam, mājas preču tirdzniecības tīkla Casamia īpašniekam, miljardierim, kurš tirgoja visdažādākās mēbeles, mājas lietas, paklājus, gaismekļus un visādus raibus krāmus. Marsels bija nolēmis dalīt ar Žoziannu savu dzīvi un šķīries no savas īgnās sievas, Anrietes ar garo degunu! Pagātnes beigas un manas laimes sākums.
Žozianna bija manījusi, kā Anriete ložņā ap viņu māju, meklēdama kādu ielas stūri, lai varētu paiet garām, paliekot nemanīta. Ar to plācenim līdzīgo cepuri galvā Anrieti nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Viņa tēloja privātdetektīvu, riskēdama tikt pieķerta un drīz vien atmaskota. Viņa nemaz necentās izlikties, ka iet pie Edjāra, lai pieēstos dažādus gardumus. Ko tikai viņa nedarīja, lai izspiegotu viņu laimi, šī garā kārts ar trīcošajiem ceļgaliem! Žozianna nodrebinājās. Anriete klaiņoja apkārt, kaut ko meklēdama. Centās atrast kādu izdevību. Izvirzīja dažādas pretenzijas, lai kavētu laulības šķiršanu. Atteicās atdot pat visniecīgāko gabaliņu teritorijas. Draudēja par šo, draudēja par to. Neliete tāda, Žozianna pukojās. Žoziannai vienmēr kāds bija stājies ceļā, taču tagad, iestūrējusi labā ostā, viņa vairs negrasījās ļaut, lai viņu kāds aplaupa vai aptīra. Neuzticies nevienam, skandēja kāda sena, ļoti pazīstama balss. Neuzticies un turi acis vaļā.
Žoziannu no pārdomām iztraucēja telefona zvans. Viņa pastiepa roku, lai paņemtu klausuli.
– Labdien, – viņa sacīja, vēl aizvien savu drūmo domu nomākta.
Zvanīja Žozefīne, Anrietes Grobzas jaunākā meita.
– Jūs vēlaties runāt ar Marselu? – Žozianna sausi noprasīja.
Viņa pasniedza klausuli savam vīrietim.
Precoties ar vīrieti šādā vecumā, viņš ir jāpieņem ar visu bagāžu. Un Marselam bija pilns komplekts: Anriete, Irisa, Žozefīne, Hortenze, Zoē. Viņas tik ilgi bija aizstājušas Marselam ģimeni, ka Žozianna tās nevarēja izdzēst ar vienu rokas vēzienu. Nevarēja gan sacīt, ka viņai trūktu vēlēšanās to izdarīt.
Marsels noslaucīja muti un piecēlās, lai paņemtu klausuli. Žozianna nolēma, ka nevēlas to redzēt. Viņa devās uz veļas mazgātavu, lai sameklētu bērna drēbītes. Viņa sāka šķirot veļu un veltīja šim vienkāršajam darbam visu uzmanību, lai to paveiktu pienācīgi labi. Anriete, Žozefīne. Kura uzradīsies nākamā? Mazā Hortenze? Tā, kura vazāja vīriešus aiz deguna?
– Tā ir Žo, – Marsels no sliekšņa paziņoja. – Viņa ir saņēmusi kaut ko neparastu: viņas vīrs, Antuāns…
– Tas, kuru aprija krokodils?
– Tas pats… Iedomājies, Zoē, viņas meita, ir saņēmusi no viņa pastkartīti, kas pirms mēneša ir izsūtīta no Kenijas. Viņš ir dzīvs!
– Un kurš tev to paziņoja?
– Jūnijā es tikos ar Antuāna mīļāko, kādu Milēnu, kura lūdza, lai palīdzu viņai uzsākt biznesu Ķīnā. Viņa gribēja tirgot kosmētiku, viņai bija uzradies kāds finansētājs no Ķīnas, un viņa gribēja saņemt praktisku informāciju. Mēs apmēram stundu parunājāmies un kopš tā laika vairs neesam redzējušies.
– Vai tu par to esi pārliecināts?
Marselam iemirdzējās acis. Viņam ļoti patika modināt Žoziannā greizsirdību. Tad viņš jutās jauns un iekārojams.
– Pilnīgi pārliecināts…
– Un Žozefīne grib, lai tu viņai iedod tās meičas koordinātes…
– Tieši tā.
– Man tās ir kaut kur birojā.
Ieturējis pauzi, Marsels paberzēja durvju stenderi.
– Vajadzētu kādu dienu uzaicināt viņu uz vakariņām, man tas meitēns vienmēr ir ļoti paticis…
– Viņa ir vecāka par mani!
– Ak! Tu pārspīlē! Tikai par gadu vai diviem.
– Gads vai divi – tas jau ir liels vecums! Ja vien neskaita pretējā virzienā, – Žozianna aizkaitināta atcirta.
– Bet es taču viņu pazīstu kopš agras bērnības, Kūciņ! Viņai vēl bija peļastītes, un viņa spēlēja bumbu! Esmu redzējis šo mazulīti uzaugam!
– Tev taisnība! Es šodien esmu nervoza. Nezinu, kāpēc… Viss ir pārāk labi, Marsel, viss ir pārāk labi, var atlidot vecs krauklis, viscaur melns, pilns ļaunuma, kurš smird un ķērc.
– Nē taču! Nē taču! Mūsu laimi nekas nespēj laupīt. Tagad ir mūsu kārta baudīt dzīvi.
Žozianna pacēla roku un pabužināja Marsela pakausi. Šis glāsts viņam lika nodrebēt.
– Mīli