aizņemti paši ar sevi, ēda gardu svaigu dārzeņu zupu vai skatījās televizoru kopā ar ģimeni. Bērni bija nomazgājušies, uzvilkuši pidžamu un grieza gaļu, kamēr vecāki stāstīja par saviem dienas darbiem. Nekādu dusmu izvirdumu, kas liktu tvert pēc naža. Žozefīne piespieda sevi domāt par kaut ko citu.
Luka parasti brīdināja par neierašanos. Ar viņa brāli noteikti kaut kas bija noticis. Kaut kas tik nopietns, ka viņš bija aizmirsis par norunāto tikšanos. “Man ar jums noteikti jārunā, Žozefīne, tas ir svarīgi.” Šajā stundā viņam droši vien vajadzēja doties uz policijas iecirkni, lai izvilktu Vitorio no kārtējām nepatikšanām. Vitorio vienmēr visu sabojāja, lai pārējie varētu viņu glābt. Vitorio bija atteicies tikties ar Žozefīni: man tā meiča nepatīk, viņa tevi ir nopirkusi, viņa izskatās stulba, galīgi stulba. Viņš ir greizsirdīgs, Luka uzjautrināts bija piezīmējis. Kāpēc jūs mani neaizstāvat, kad viņš mani sauc par muļķi? Luka bija pasmaidījis un atteicis: es jau esmu pieradis, viņš grib, lai vienmēr nodarbojos tikai ar viņu, viņš jūtas atstumts, kļūst aizvien vājāks un vājāks, aizvien vieglāk aizkaitināms, tas tāpēc, ka es vairs negribu to pašu, ko grib viņš, viņam tas liekas ļoti nepieņemami, un es tagad piederu jums. Nesagaidot teikuma beigas, Žozefīne bija iebāzusi roku viņam kabatā.
Tātad arī mana dārgā māte vēlas atnākt un apskatīt manu jauno dzīvokli, taču negrib to atzīt. Anriete Plisonjē nekad nemēdz zvanīt pirmā. Viņai ir jāizrāda cieņa un uzticība. Vakars, kad es guvu pār viņu virsroku, bija mans pirmais brīvības vakars, mans pirmais neatkarības apliecinājums. Un vai tovakar viss bija sācies? Karavadones statuja tika nogāzta no pjedestāla, un Anriete Grobza bija nokritusi, apveldamās kā zirgs ar visiem četriem pakaviem gaisā. Todien bija sākušās visas Anrietes nelaimes. Tagad viņa viena pati mita lielajā dzīvoklī, ko Anrietei bija dāsni atstājis viņas vīrs Marsels Grobzs, kurš pats bija aizbēdzis pie daudz sirsnīgākas mīļākās, kura viņam bija dzemdējusi bērnu: Marselu Grobzu jaunāko. Jāpiezvana Marselam, nodomāja Žozefīne, kurai patēvs bija daudz mīļāks par īsto māti.
Koku zari šūpojās kā draudīgā dejā. Tas bija Nāves balets: garie, melnie zari līdzinājās raganu skrandām. Acīs iedzēla ledaini salta lietus brāzma, sīkas lāsītes kapāja seju. Žozefīne vairs neko nespēja saskatīt. No trim laternām alejas malā dega tikai viena. Baltas gaismas strēle cauri lietum kāpa pret debesīm. Ūdens plūda, pacēlās un krita kā bieza migla. Žozefīne šļakstinājās, grozījās, izvairījās, centās uzgriezt vējam muguru. Viņa pūlējās sekot gaismas staram, lai neapmaldītos melnajā tumsā, mēģināja meklēt nākamo koku puduri, lai izvairītos no slīpā lietus.
Žozefīne nepamanīja stāvu, kas viņai sekoja.
Viņa nesadzirdēja steidzīgos vīrieša soļus, kas viņai tuvojās.
Žozefīne sajuta, ka tiek parauta atpakaļ, viņas roka tika cieši sažņaugta, mute tika aizspiesta ar plaukstu, kāds cilvēks vairākas reizes sita viņai sirds apvidū. Pirmajā mirklī Žozefīnei šķita, viņai grib atņemt paciņu. Ar kreiso roku cieši piespiedusi sev klāt Antuāna sūtījumu, viņa pretojās, cīnījās no visa spēka, taču sāka zaudēt elpu. Viņa smaka, spļaudījās, līdz beidzot padevās un noslīga zemē. Viņa vēl paguva pamanīt tīras, gludas apavu pazoles, kas triecās pret viņas ķermeni. Žozefīne aizsedzās ar rokām, savilkās kamolā. Paciņa izslīdēja zemē. Vīrietis šņākdams lādējās, padauza, padauza, es tevi izdrāzīšu pakaļā, nolādētā mauka, tu vēl dabūsi, tu vēl nožēlosi, lecīgā vecene, tu aizvērsies, stulbene, tu aizvērsies! Viņš bēra lamuvārdus un spēra ar divkāršu spēku. Žozefīne aizmiedza acis. Viņa palika guļam nekustīgi, no mutes tecēja tieva asiņu strūkliņa, pazoles attālinājās, un viņa palika izstiepusies guļam zemē.
Labu brīdi nogaidījusi, viņa izslējās, atbalstījās uz rokām, uz ceļgaliem, piecēlās. Tvēra pēc gaisa. Dziļi ieelpoja. Secināja, ka uz mutes un kreisās rokas ir sakaltušas asinis. Turpat pretī zemē mētājās sainītis. Tā virspuse bija sagriezta. Viņas pirmā doma bija: Antuāns mani izglāba. Ja es nebūtu turējusi šo sainīti pie sirds, sainīti ar visu, kas palicis no mana vīra, ar sporta kurpi ar biezo zoli, es jau būtu mirusi. Žozefīne atcerējās par viduslaiku talismaniem. Lai sevi pasargātu, medaljonā vai ādas maisiņā vajadzēja ielikt svētās Agneses krekla malu, svētā Benuā pazoles gabaliņu, kas gādāja par tā nēsātāju. Noskūpstījusi paciņas ietinamo papīru, Žozefīne pateicās svētajam Antuānam.
Viņa aptaustīja vēderu, krūtis, kaklu. Viņa nebija ievainota. Piepeši viņa sajuta svelošas sāpes kreisajā rokā; tur bija brūce, kas pamatīgi asiņoja.
Žozefīne nobijās tik ļoti, ka viņai sāka trīcēt kājas. Paslēpusies aiz liela koka, piespiedusies pie miklās, raupjās mizas, viņa mēģināja apvaldīt elpu. Viņas pirmā doma bija par Zoē. Tikai neko viņai neteikt, neko viņai neteikt. Apziņa, ka mātei draud briesmas, viņai liksies neizturama. Tas bija nelaimes gadījums, tas nebija vērsts pret mani, tas ir neprāts, tā nebiju es, kuru viņš gribēja nogalināt, tā nebiju es, tas ir neprāts, ne jau mani kāds gribēja nodurt, tā neesmu es, tas ir neprāts. Vārdi virmoja Žozefīnes prātā. Viņa uzslējās uz ceļiem, pārliecinājās, ka var noturēties stāvus, un devās uz savas mājas lielajām lakotajām koka durvīm.
Uz priekšnama galdiņa Zoē bija atstājusi zīmīti: “Mīļo mammīt, es esmu pagrabā kopā ar Polu, mūsu kaimiņu. Domāju, man ir vajadzīgs kāds draugs.”
Žozefīne aizgāja uz savu istabu un aizvēra durvis. Beidza šņukstēt. Novilka mēteli, nometa to uz gultas, novilka džemperi, svārkus, ieraudzīja asiņu pēdas uz mēteļa piedurknes, divus garus, vertikālus griezumus priekšdaļas kreisajā pusē, saritināja mēteli lodē, sameklēja lielu atkritumu maisu, sabāza tajā visas drēbes un iegrūda pašā skapja dziļumā. Vajadzēja rīkoties ātri. Viņa apskatīja rokas, apakšstilbus, augšstilbus. Citu brūču nebija. Žozefīne devās nomazgāties dušā. Ejot garām pie tualetes durvīm piestiprinātajam lielajam spogulim, viņa pacēla roku pie pieres un paskatījās spogulī. Bāla. Nosvīdusi. Izmocīta. Žozefīne pieskārās matiem, meklējot cepuri. Tā bija pazudusi. Nokritusi zemē. Žozefīne gandrīz noslāpa asarās. Vai vajadzētu kāpt lejā, lai cepuri uzmeklētu, pat nezinot, kur meklēt? Viņai trūka drosmes to darīt.
Viņš bija dūris. Tieši krūtīs. Ar nazi. Ar šauru asmeni. Es varēju nomirt. Žozefīne bija lasījusi laikrakstā par četrdesmit sērijveida slepkavām, kuri atradās brīvībā Eiropā. Viņa bija gribējusi zināt, cik daudz to ir Francijā. Tomēr vīrieša izgrūstie rupjie vārdi, šķiet, liecināja, ka viņš bija gribējis nokārtot kādu rēķinu. “Tu vēl dabūsi, tu vēl nožēlosi, lecīgā vecene, tu aizvērsies, stulbene, tu aizvērsies!” Šiem vārdiem bija sāpīga atbalss. Viņš mani noteikti sajauca ar kādu citu. Es samaksāju kādas citas vietā. To sev vajadzēja pateikt katrā ziņā, jo citādi dzīve kļūs nepanesama. Viņa vairs neuzticēsies nevienam. Viņu nemitīgi mocīs bailes.
Žozefīne noskalojās dušā, izmazgāja un izžāvēja matus, uzvilka sporta krekliņu, džinsus, uzkrāsojās, lai nomaskētu iespējamās uzbrukuma pēdas, mazliet uzsārtināja lūpas, nopētīja sevi spogulī un izmocīja smaidu. Nekas nav noticis, Zoē neko nedrīkst zināt, izliecies priecīga, izturies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nevienam nekas nav jāstāsta. Ir jāturpina dzīvot ar šo noslēpumu. Vai arī jāpastāsta Šērlijai. Es varētu visu pastāstīt Šērlijai. Šī doma Žozefīni nomierināja. Viņa skaļi nošņaukājās, lai atbrīvotos no spriedzes un bailēm, kas nospieda krūtis. Jāiedzer arnika, lai neizveidotos zilumi. Žozefīne izņēma no zāļu skapīša nelielu pudelīti, atskrūvēja to, uzbēra devu uz mēles un ļāva tai izkust. Varbūt ziņot policijai? Kamēr vēl zilumi nav izzuduši? Jā, bet tad… Zoē visu uzzinās. Zoē neko nedrīkst teikt. Žozefīne atvēra durtiņas zem vannas un noglabāja Antuāna sainīti.
Tur neviens to neatradīs.
Viesistabā