aizgājusi pie Zoē skolotājas Bertjē kundzes, lai parunātu par savas jaunākās meitas sekmēm, jaunajiem skolas iekšējās kārtības noteikumiem, to, kā Zoē bija iejutusies skolā. Kad abu saruna bija galā, Bertjē kundze bija uzvilkusi mēteli un uzlikusi galvā mandeļu zaļu cepurīti, kas līdzinājās trim resnām riepām.
– Man ir tieši tāda pati, – Žozefīne sacīja. – Es to neuzdrošinos nēsāt.
– Saņemiet drosmi! Turklāt šī cepure ir silta un izskatās neparasta. To var redzēt pat no tālienes.
– Vai jūs to nopirkāt Franču buržuāzijas ielā?
– Jā. Kādā mazā veikaliņā.
– Es tāpat. Kāda sagadīšanās!
Saruna par vienādajām cepurītēm viņas satuvināja, un abas ilgi runāja par Zoē. Gan Bertjē kundze, gan Žozefīne bija mācījušās vienā koledžā un būtībā izvēlējušās vienu un to pašu specialitāti.
– Zoē teica, ka jūs esat no Korvebuā.
– Es tur nodzīvoju gandrīz piecpadsmit gadus. Man tur ļoti patika. Taču tad radās problēmas…
– Šeit problēmas ir nevis bērniem, bet gan vecākiem!
Žozefīne pārsteigta uzlūkoja skolotāju.
– Visi vecāki vienmēr apgalvo, ka viņu bērni ir ģēniji, un pārmet, ka mēs nesaskatām viņos ne Pitagoru, ne Šatobriānu. Viņi savus bērnus notrulina ar papildu nodarbībām, klavierstundām, tenisu, brīvdienām ārzemēs, augstākās sabiedrības skolās, un šie nomocītie bērni stundās vai nu iemieg vai runā ar mums kā ar saviem pakalpiņiem…
– Patiešām?
– Un, ja mēģinām atgādināt vecākiem, ka tie taču vēl ir tikai bērni, viņi uz mums augstprātīgi paskatās un apgalvo, ka mēs taču noteikti runājam par kādu citu! Mocarts savu “Mazo nakts mūziku” sacerēja septiņu gadu vecumā – šo apgalvojumu mēs dzirdam regulāri – un viņu pēcnācējs taču arī ir Mocarts! Vēl tikai vakar man izcēlās vārdu kauja ar kādu tēvu, diplomiem un apbalvojumiem bruņojušos baņķieri, kurš sūdzējās, ka viņa dēls pēc sekmju līmeņa ir tikai četrpadsmitais klasē. Lūk! Viņš mācās vienā grupā ar Zoē… Es viņam aizrādīju, ka tas taču ir labi, bet viņš to uztvēra kā apvainojumu. Viņa dēls! Miesa no viņa miesas! Tikai četrpadsmitais vidējā grupā! Viņa elpā varēja just napalmu. Vai zināt, mūsdienās ir bīstami strādāt par skolotāju, un tie nav bērni, no kā es baidos, bet gan viņu vecāki!
Skolotāja starojoši pasmaidīja un uzsita pa cepuri ar plaukstu, lai to neaiznestu vējš.
Pie Žozefīnes mājas viņas šķīrās.
– Es dzīvoju gabaliņu tālāk, – Bertjē kundze paskaidroja un norādīja uz ielu pa kreisi. – Es Zoē pieskatīšu, goda vārds!
Paspērusi dažus soļus, viņa vēlreiz pagriezās.
– Un rīt lieciet galvā savu cepuri! Tad jūs būs grūti nepamanīt. Šo cepuri nav iespējams neievērot!
Tiesa gan, Žozefīne nodomāja: cepure līdzinājās kobrai, kas saritinājusies grozā; tā gaidīja, kad ieskanēsies flauta, lai varētu sākt locīties. Viņa bija pasmējusies un pamājusi, it kā sacītu: nākamajā dienā es šo cepurīti noteikti uzlikšu. Viņa bija pārliecināta, ka Lukam tā patiks.
Pirms gada viņi bija sākuši regulāri satikties un darīja to vēl aizvien. Pirms diviem mēnešiem, septembra sākumā, viņi bija mēģinājuši uzrunāt viens otru ar “tu”, taču bija jau par vēlu. Radās sajūta, ka viņu tuvībā ienākuši divi sveši cilvēki. Divi cilvēki, kuri viens otram sacīja “tu”, lai gan nebija pazīstami. Abi bija atkal atsākuši uzrunāt viens otru ar “jūs”, un tas šķita daudz piedienīgāk. Arī viņu abu dzīves veids likās piedienīgs: katrs par sevi uzsvērtā vientulībā. Luka rakstīja pētījumu kādam universitātes izdevumam: asaru vēsturi no viduslaikiem līdz mūsdienām. Lielāko daļu laika viņš pavadīja bibliotēkā. Būdams trīsdesmit deviņus gadus vecs, viņš dzīvoja kā students, bija apmeties Asnjē ielas studijā, bet ledusskapī glabāja pudeli kokakolas un kripatiņu aukstas pastētes. Viņam nebija ne automašīnas, ne televizora, un viņš nemitīgi nēsāja zilu mēteli, kas kalpoja par viņa otrajām mājām. Tā lielajās kabatās Luka pārnēsāja visu, kas viņam attiecīgajā dienā bija vajadzīgs. Viņam bija dvīņubrālis Vitorio, īsts spīdzinātājs. Žozefīne jau zināja, ka, paskatoties uz rievu starp Lukas uzacīm, varēja noteikt, vai jaunumi par brāli būs labi vai slikti. Dziļa rieva liecināja par negaisu. Žozefīne neuzdeva nekādus jautājumus. Tādās dienās Luka bija kluss un drūms. Saņēmis Žozefīnes roku, viņš to iebāza sava mēteļa kabatā, kur jau glabājās atslēgas, pildspalvas, piezīmju grāmatiņas, sūkājamās konfektes pret aizsmakumu, metro biļetes, mobilais telefons, papīra salvetīšu paciņas, maks no mīkstas, sarkanas ādas. Viņa bija iemācījusies pēc taustes pazīt visus šos priekšmetus. Viņa pat prata noteikt konfekšu nosaukumu pēc to iesaiņojuma. Viņi satikās vakaros, kad Zoē palika pārnakšņot pie kādas draudzenes, vai nedēļas nogalē, kad Zoē brauca uz Londonu pie sava brālēna Aleksandra.
Pagājušajā piektdienā Žozefīne bija pavadījusi Zoē uz Ziemeļu staciju. Filips kopā ar savu dēlu Aleksandru vēlējās doties uz Senpankru. Filips bija pasūtījis Zoē biļeti uz Eurostar vilcienu, un Zoē nepacietīgi vēlējās ātrāk nokļūt istabā, kas viņai bija ierādīta tēvoča Notinghilas dzīvoklī.
– Vai tad tev tur ir īsta istaba? – Žozefīne iesaucās.
– Man ir pašai savs drēbju skapis, pilns ar apģērbiem, un man nav jāvadā līdzi koferis! Tēvocis Filips ir ļoti labs, viņš ir parūpējies par visu!
Žozefīne jutās pateicīga par šādu māsasvīra taktiskumu un dāsnumu. Ikreiz, kad radās kāda problēma, par kuras risinājumu nekādi nevarēja izšķirties, viņa vērsās pie Filipa.
Viņš vienmēr sacīja: es esmu šeit, Žo, tu vari man lūgt jebko, tu to labi zini. Dzirdot šo labsirdīgo balsi, Žozefīne allaž nomierinājās. Viņa jau bija pieradusi pie šīs siltās balss, pie maiguma, kas sekoja viņas “hallo, Filip, te Žo”, tomēr šī balss kalpoja arī par brīdinājumu: uzmanies, tas ir tavas māsas vīrs! Turies no viņa tālāk, Žozefīne!
Žo vīrs Antuāns, viņas abu meitu tēvs, pirms sešiem mēnešiem bija miris. Kenijā. Tur viņš bija vadījis krokodilu audzētavu un strādājis pie kāda ķīniešu izcelsmes biznesmeņa Vei kunga, ar kuru bija izveidojis kopīgu uzņēmumu. Antuānam nebija veicies sevišķi labi, viņš bija sācis dzert un ielaisties dīvainās sarunās ar šiem reptiļiem, kuri pret viņu izturējās nicinoši un nekādi nevēlējās vairoties, saplēsa aizsargrežģus un aprija darbiniekus. Antuāns vadīja naktis, skatīdamies dīķos peldošo krokodilu dzeltenajās acīs. Viņš ar tiem sarunājās un uztvēra krokodilus kā savus draugus. Kādu vakaru viņš bija iebridis ūdenī un kļuvis par krokodilu laupījumu. Par Antuāna traģisko nāvi bija paziņojusi Milēna, Antuāna mīļākā, kuru viņš bija paņēmis sev līdzi uz savu dēku Kenijā. Tā, kuras dēļ Antuāns bija Žozefīni pametis. Nē! Antuāns viņu bija pametis ne jau Milēnas dēļ, bet gan tāpēc, ka vairs nebija varējis atrast darbu, bija kļuvis atkarīgs no Žozefīnes algas. Milēna bija tikai iegansts. Viņa paša uzcelts ešafots.
Žozefīnei tā arī nebija pieticis drosmes pateikt Zoē, ka viņas tēvs ir miris. Viņa bija paskaidrojusi, ka Antuāns devies strādāt uz citu krokodilu parku dziļi džungļos, kur mobilais telefons nedarbojas, ka tāpēc par viņu ilgi nav nekādu ziņu. Zoē bija pamājusi ar galvu un atbildējusi: “Bet tagad man vairs nav neviena, izņemot tevi, mammu, ja vien ar tevi kaut kas neatgadīsies,” un paklaudzinājusi pa koku, lai atvairītu tādu nelaimi. “Bet nē, ar mani