liec izjust aizgrābtību, mielo ar baudu, apvij ar labklājību, noklāj ar svētlaimību, apskalo ar svētlaimes cunami vilni. Paldies, paldies, paldies! Viņš šos vārdus skaitīja no rītiem, liekot kāju pie zemes.
Viņš tos atkārtoja pie spoguļa, kad skuvās. Skandēja, vilkdams kājās bikses. Piesauca Dievu un visus svētos, siedams kaklasaites mezglu, solījās pamest divus eiro pirmajam ubagam uz ielas, kad apsmidzinājās ar Guerlain odekolonu Eau de Cologne Imperiale, ieguldīja savu artavu, aizsprādzējot bikšu siksnu, un tad papliķēja sev pa krūtīm, apņemdamies iepriecināt vēl divus ubagus. Tāpēc, ka arī es būtu nonācis uz ielas, arī es, ja vien nebūtu izglābies no Anrietes nagiem un patvēries pie Kūciņas kuplajām krūtīm. Cik nabaga zeļļu gan nebija krituši postā tāpēc, ka, viņiem grimstot, pretī nebija pastiepusies kāda palīdzīga roka?
Beidzot, nomazgājies dušā, noskuvies, apjozies, jauki smaržodams pēc lavandas un absinta, viņš devās uz virtuvi, lai pateiktos visas šīs svētlaimes iemeslam, visas sievišķības saldākajai krēma kūciņai, juteklības Everestam: Žoziannnai Lambērai, viņa draudzenei, atbilstoši pārdēvētai par Kūciņu.
Pie virtuves plīts, kuras virsmu klāja trīs kārtas spožas emaljas, rosījās Kūciņa. Viņa gatavoja savam vīrietim ceptas olas. Ģērbusies sārtos rītasvārkos, kas līdzinājās dūmakainam plīvuram, viņa rosījās, saraukusi uzacis un savilkusi nopietnu seju. Viņas kustības bija precīzas. Viņa lieliski prata uzsist olu uz karstās pannas, savākt šķidro baltumu, ļaut dzeltenumam kļūt zeltainam, pēc tam to pārsist, visu apgriezt uz otru pusi, vēlreiz apgrozīt, un tad pēdējā brīdī ar veiklu plaukstas locītavas kustību uzšļākt visam lāsi balzametiķa un likt galdā, uzslidinot uz iepriekš rūpīgi atdzesēta šķīvja. Tikmēr tosterā Magimix ar četrām hromētām atverēm grauzdējās lielas maizes šķēles ar linsēklām. Labais normandiešu sālītais sviests vizēja senlaicīgā sviesta traukā, vērša šķiņķa šķēles un laša ikri bija nolikti uz balta šķīvja ar zeltītu maliņu.
Tas viss prasīja ārkārtīgu koncentrēšanos, un Marsels Grobzs to spēja paciest tikai ar lielām grūtībām. Ja darbs viņu kaut vai tikai uz divdesmit minūtēm šķīra no Kūciņas, Marsels viņu uzmeklēja kā suns ar atkārušos lūpu, kurš uzdūries brieža pēdām, iebāzis degunu sausās lapās un sapratis, ka tālumā ir briežu bars. Nespēdams noturēties, Marsels Grobzs uzlika plaukstu uz Kūciņas pleca, ieknieba viņai viduklī un uzspieda skaļu buču zīdainajai miesai, kas vīdēja zem īsā naktskrekla lencītēm.
– Laid mani vaļā, Marsel, – Žozianna nomurmināja, neatraudama skatienu no jau gandrīz gatavās olas.
Negribīgi atrāvies, Marsels devās apsēsties pie viņam klātā galda ar baltu galdautu. Viņam priekšā bija nolikta svaigi spiesta apelsīnu sula, vitamīnu pudelīte “60 gadiem un vairāk” un porcelāna tasīte, kurā bija iebērti kastaņu ziedputekšņi. Viņa acis kļuva miklas.
– Kāda gādība, kāda uzmanība, kāda izsmalcinātība! Zini, Kūciņ, labāka par visu ir mīlestība, kuru tu man dāvā. Bez tevis es būtu kā tukša pudele. Bez mīlestības nebūtu visas pasaules. Tas ir milzīgs, mežonīgs spēks, par kuru lielākā daļa cilvēku neliekas ne zinis. Šie nejēgas labāk ziedojas naudai! Bet, kad uzrodas mīlestība, tā padara vienkāršu visu dzīvi, mīlestība, kuru tu izplati visā pasaulē bez jebkādas klīrēšanās, tu kļūsti bagātāks, tu kļūsti labāks, tu kļūsti cēlāks, tu staro!
– Tu tagad esi sācis runāt atskaņās? – Žozianna noprasīja un nolika uz balti klātā galda lielu šķīvi. – Rasina aleksandrīnos?
– Tā ir laime, Kūciņ. Tā mani padara lirisku, priecīgu, pat skaistu. Vai tev nešķiet, ka esmu kļuvis skaists? Sievietes uz ielas atskatās uz mani un met uz mani acis. Es izmetu kādu jociņu, es ar viņām nekad nerunāju, taču jūtos apmierināts, tik apmierināts…
– Viņas uz tevi blenž tāpēc, ka tu runā pats ar sevi!
– Nē, Kūciņ, nē! Tā ir mīlestība, ko saņemu. Tā mani padara par spožu spīdekli. Viņas grib man pieskarties, lai sasildītos. Paskaties uz mani: kopš mēs dzīvojam kopā, esmu kļuvis skaistāks, jaunāks, es staroju, man pat ir parādījušies muskuļi!
Viņš uzsita pa savu ievilkto vēderu, atgāzās krēslā un saviebās.
– Nu, nu, Marsel Grobz… Nekļūsti muļķīgi sentimentāls un sāc dzert savu apelsīnu sulu, lai visi vitamīni neizgaro, kamēr tu te gvelz visādas blēņas.
– Kūciņ! Es runāju nopietni. Un esmu laimīgs, tik laimīgs… Es varētu aizlidot, ja mani nekas neturētu pie zemes!
Apsējis ap kaklu lielo salveti, lai nenotašķītu balto kreklu, Marsels piebāza pilnu muti un tūlīt noprasīja:
– Kā klājas mantiniekam? Vai viņš labi gulēja?
– Viņš nogulēja līdz astoņiem, es viņam nomainīju autiņus, pabaroju un hop! Gultā. Viņš vēl guļ, un par to, ka tu viņu varētu modināt, nevar būt ne runas!
– Tikai vienu mazu, vieglu bučiņu uz viņa labās kājas pēdiņas… – Marsels lūdzās.
– Es tevi pazīstu. Tu esi gatavs atvērt savu lielo rīkli un viņu aprīt!
– Viņam tas ļoti patīk. Kad es viņu pārtinu, viņš no prieka dūdo. Vakar es viņam trīs reizes nomainīju autiņus un uzziedu krēmu pret izsutumiem. Viņam ir pamatīgi pauti. Kā īstam nezvēram. Mans dēls ir izsalcis vilks, viņš ir kā loks ar tērauda bultām, ko sadurt meitenēm sirdīs un visur citur!
Marsels sāka smieties un saberzēja rokas, iedomājies par tik bramanīgu iespēju.
– Viņš tagad guļ, bet tev ir jāiet uz tikšanos birojā.
– Ir sestdiena, ja gribi zināt! Man ir norunāta tikšanās sestdien agri no rīta.
– Ir jau pusdienlaiks! Par kādu rītausmu tu runā?
– Kurš tad tik ilgi nogulēja?
– Tu pats tik ilgi nogulēji!
– Tas tāpēc, ka es vakar pasēdēju ar Renē un Žineti! Tā jau nav nekāda žūpošana! Un Juniors guļ kā Ziemassvētku baļķis… Ejam… atļauj man viņu noskūpstīt, pirms aizeju…
Marsela Grobza seja lūdzoši savilkās, viņš saņēma rokas, tēlodams kaismīgu lūdzēju, taču Žozianna Lambēra palika nelokāma.
– Maziem bērniem ir jāguļ. It īpaši septiņu mēnešu vecumā!
– Bet izskatās, ka viņam ir jau vismaz divpadsmit mēneši! Tu taču zini: viņam jau ir četri zobi, un, kad es ar viņu runāju, viņš visu saprot. Viņdien es sev vaicāju, vai man vajadzētu Ķīnā atvērt jaunu rūpnīcu, es runāju pavisam skaļi, būdams pārliecināts, ka Juniors ir aizņemts, rotaļājoties ar savām kājām – tu taču esi redzējusi, kā viņš noņemas ar savām kājām, esmu pārliecināts, ka viņš mācās skaitīt! – nu tātad viņš atvēra savu mazo, mīļo mutīti un pateica “jā”. Divas reizes pēc kārtas! Es tev zvēru, Kūciņ, viņš man pateica “jā”, kad es tev saku! Es apraudājos tā, ka uz laiku kļuvu akls.
– Varbūt tu tiešām esi akls, Marsel Grobz. Tu gvelz galīgas muļķības.
– Esmu pārliecināts, ka viņš man pateica go, daddy, go! Viņš prot runāt arī angliski. Vai tu to zini?
– Septiņu mēnešu vecumā!
– Tieši tā!
– Tāpēc, ka tu pirms gulētiešanas izmanto Assimil metodi? Vai tev nešķiet, ka tam vajadzētu notikt citādi? Tu mani biedē, Marsel, tu mani biedē.
Ikreiz, liekot gulēt savu dēlu, Marsels Grobzs atskaņoja kompaktdisku