Šefs pamirst starp viņas ciskām! Redzēt, kā viņš aizmiedz acis, paver muti. Viņa sajuta savu spēku, kas likās gandrīz mātišķs. Cik gan tādu izgājuši viņai starp kājām! Par vienu vairāk, par vienu mazāk! Šis vismaz bija mīļš. Viņa jau bija pieradusi pie varas apziņas, pie sava lielā bērna mīlestības apliecinājumiem. Varbūt tiešām labāk vajadzēja paklusēt… Žozianna nekad nebija uzticējusies vīriešiem. Sievietēm ne tik. Godīgi sakot, arī sev ne! Dažreiz viņa pati brīnījās par savu uzvedību.
Žozianna piecēlās, izstaipījās un nolēma iedzert kafiju, lai sakopotu domas. Viņa vēl pēdējo reizi uzmeta aizdomīgu skatienu Šefa kabineta durvīm. Ko viņš tur dara ar savu sievu? Vai viņš padosies šantāžai un ziedos Žoziannu uz Žūkšņa altāra? Karalis Žūksnis. Tieši tā māte savulaik dēvēja naudu. Karaļa Žūkšņa pielūgšana. Mēs, mazie un pazemīgie, labi zinām, ko nozīmē klanīties naudas priekšā! Mēs to neatņemam citiem, bet gan dievinām un pielūdzam. Esam gatavi rāpot pakaļ katrai visniecīgākajai monētiņai, to uzlasām, nospodrinām, ieelpojam naudas smaržu. Kā piekauti suņi skatāmies uz bagātnieku, kurš izmetis naudiņu no rokām un pat necenšas noliekties, lai to paceltu. Un arī es pati, lai gan izliekos par stipru, brīvu sievieti, patiesībā esmu visu mūžu pielūgusi Karali Žūksni, kuram varu pateikties gan par savu zaudēto nevainību, gan par pirmajiem sitieniem. Viņš ir mani gan pazemojis, gan piekāvis, un tomēr, ieraugot bagātnieku, es nespēju nelūkoties uz viņu kā uz pārāku, kā uz mesiju, gatava klanīties un kūpināt mirres!
Sadusmojusies uz sevi, viņa saraustīja kleitu un apņēmīgi devās pie kafijas automāta. Zem atveres izkrita glāzīte, un viņa nogaidīja, kamēr automāts beigs spļaut melnu žulti. Tad aptvēra glāzīti ar abām plaukstām, izbaudīdama tās karstumu.
– Kas tev šovakar padomā? Gaidīsi savu veci?
Arī Bruno Šavāls bija atnācis iedzert kafiju. Izvilcis cigareti, viņš paklaudzināja ar to pa paciņu un tikai tad aizsmēķēja. Viņam patika dzeltenā papīrā ietītas cigaretes, kā vecās filmās.
– Ā! Nesauc viņu tā.
– Mīla atkal atgriezusies, manu vistiņ?
– Man vienkārši nepatīk, ka tu viņu sauc par veci.
– Tātad tu tomēr mīli savu resno papiņu?
– Nu protams…
– Ā! Agrāk tu man to neteici.
– Sarunas mums nekad nav bijušas svarīgas.
– Skaidrs, tev ir slikta oma, es labāk paklusēšu.
Viņa paraustīja plecus un piespieda karsto glāzīti pie vaiga.
Labu brīdi abi klusēja, neskatīdamies viens uz otru, un lēni malkoja kafiju. Tad Šavāls panācās tuvāk, ar gurnu piespiedās pie Žoziannas gurna un, it kā nekas nebūtu noticis, pagrūda viņu, lai pārliecinātos, vai viņa vēl dusmojas. Tā kā Žozianna nepakustējās, tomēr arī neatrāvās, Šavāls piebāza degunu viņai pie kakla un nopūtās:
– Mmm… tu smaržo pēc labām ziepēm! Man gribas tevi nogāzt zemē un nesteidzīgi ieelpot tavu smaržu!
Žozianna atbrīvojās un arī nopūtās. Varētu domāt, ka viņš nekad nesteidzās. Varētu domāt, ka viņš viņu glāstīja! Viņš ļāva sevi mīlēt, tā gan bija tiesa. Gulēja kā baļķis, bet viņa noņēmās tikmēr, kamēr viņš nesāka vaidēt un trīcēt! Bet pati pēc tam saņēma negribīgu pateicību vai paviršu glāstu.
Cinisks un valdzinošs, izliecis slaido vidukli, kūpinādams cigareti, nevērīgi atmetis no pieres brūno matu šķipsnu, viņš vēroja Žoziannu gandarīti kā pircējs, kurš apmierināts ar savu pirkumu. Viņš prata panākt no Žoziannas visu, ko vien vēlējās. Ievilcis viņu gultā, viņš kļuva ārkārtīgi iedomīgs. Cik noderīgs panākums! Viņš izbaudīja šī iekarojuma spožumu un lepojās ar sevi. Nu, pateicoties Žoziannai, viņš varēja izrīkoties ar priekšnieku pēc sava prāta, un vara tagad atradās tikai izstieptas rokas attālumā. Nu viņš vairs nebija tikai prasts darbinieks, viņš bija pietuvinājies vadībai! Ar vīriešiem vienmēr tā notika – tiklīdz viņiem mazliet palaimējās, viņi uzreiz izpleta asti kā pāvi. Kopš brīža, kad Žozianna apsolīja parunāt ar veco par Šavāla paaugstināšanu amatā, viņš nemierīgi dīdījās. Meklēja Žoziannu gaiteņos, nomaļos stūros, liftos, gaidīja atbildi. Vai viņš jau parakstījis? Parakstījis? Žozianna no viņa vienmēr atvairījās. “Ko tu vispār iedomājies? Tāda neziņa krīt man uz nerviem! Pasaki taču kaut ko!” viņš gaudās.
Arī šoreiz Šavālam ļoti gribējās pavaicāt: “Nu? Ko viņš tev teica?” Tomēr tagad nebija īstais brīdis. Viņš nolēma paciesties.
Žozianna neprata ilgi dusmoties. Pret vīriešiem viņa izturējās lādzīgi. “Kāpēc es nespēju uz viņiem apvainoties?” viņa sevi rāja. “Kāpēc man tik ļoti patīk mīlēties? Pat ar rešņiem un neglīteņiem, ar varmākām, kuri man uzspieda sevi ar varu – pat uz viņiem es nespēju dusmoties. Es vienmēr atgriežos pie viņiem arī tad, ja pašai nav bijis nekāda prieka. Un, ja viņiem izdodas neķītru iekāri nomaskēt ar mānīgu maigumu, es metos skriešus. Pietiek ar mani mīļi parunāties, izrādīt man cilvēcisku cieņu, un es atkal pārvēršos par bērnu. Manas dusmas, naids, atriebības alkas pāriet, un es jau esmu gatava upurēties, lai tikai kāds man turpinātu izrādīt cieņu un iejūtību. Lai man teiktu mīļus vārdus. Lai ieklausītos manā viedoklī. Muļķe!
– Nu, mīļumiņ, noslēgsim mieru? – Šavāls pačukstēja, aplika roku Žoziannai ap vidukli un pievilka viņu sev klāt.
– Pietiek, kāds mūs pamanīs.
– Nē taču! Visi nodomās, ka mēs sarunājamies kā divi labi draugi.
– Izbeidz, kad es tev saku. Viņš ir kabinetā kopā ar Zobu Irbuli. Ja viņš iznāks ārā un mūs ieraudzīs, ar mani būs cauri.
Bet varbūt tas jau ir noticis! Varbūt viņš jau ir ziedojis mani uzņēmuma panākumu vārdā! Viņš tik ļoti vēlas kādam iesmērēt savu Mirpēnas rūpnīcu, ka ir gatavs uz visu, lai tikai viņa parakstītu dokumentus. Viņš atnesīs Zobu Irbulim manu galvu uz paplātes. Es viņam neesmu tik svarīga kā tas līgums. Un cauri būs gan ar Šefu, gan ar Šavālu, gan ar Karali Žūksni! Viņiem jau nekas, bet es atkal palikšu ar pliku dibenu salmos. To iedomājoties, Žozianna zaudēja drosmi un sašļuka. Tad atslīga pret Šavālu, meklēdama atbalstu.
– Vai tu mani kaut mazdrusciņ mīli? – viņa vaicāja, izlūgdamās maigumu.
– Vai es tevi mīlu, skaistulīt? Un tu par to vēl šaubies? Tas ir neprāts. Pagaidi, un es tev tūlīt to pierādīšu.
Šavāls ļāva rokai noslīdēt pār viņas gurniem un saspieda tos.
– Nē, bet… ja nu man nekas neiznāks? Tu mani pametīsi?
– Kā tad tā? Vai viņš par mani pateica kaut ko sliktu? Nu, klāj vaļā…
– Nē, tikai man pēkšņi uznāca bailes…
Viņa sajuta – Karalis Žūksnis pavicina lielu nazi, gatavodamies pārgriezt viņai rīkli. Viņa viscaur drebēja un juta sevī milzīgu tukšumu. Tad aizvēra acis un piespiedās Šavālam klāt. Viņš jau grasījās atrauties, taču tad ieraudzīja, ka viņa kļuvusi pavisam bāla, un aplika roku viņai ap vidukli, lai atbalstītu. Viņa klusi murmināja: “Tikai dažus vārdus, pasaki man dažus mīļus vārdus, man ir bail, saproti, bail…” Šavāls sāka kļūt nemierīgs. “Ak dievs, cik ar tām sievietēm ir grūti!” viņš nodomāja. “Vienbrīd viņa mani sūta uz poda, bet jau pēc mirkļa lūdz, lai es viņu mierinu.” Apjucis viņš turēja Žoziannu cieši apskautu, jo sajuta, ka viņa varētu noslīgt zemē. Tik trausla, tik trīcoša. Šavāls izklaidīgi noglāstīja viņai galvu,