bērns, izvarošanas upuris, uzaugusi pie audžuvecākiem, nepaklausīga, neuzvedīga, septiņpadsmit gadu vecumā izgājusi pie vīra, astoņpadsmit gadu vecumā dzemdējusi, nemitīgi no kaut kurienes bēga un kaut ko sastrādāja, taču ne mirkli nešķīrās no savas meitas Merilinas, kuru vienmēr vadāja sev līdzi un apveltīja ar visu to mīlestību, kuru pati nekad nebija saņēmusi. Trīsdesmit piecu gadu vecumā viņa nolēma “mest visu pie malas”. Viņa vēlējās godīgi strādāt, lai varētu samaksāt par skolu beigušās meitas turpmāko izglītību. Babete sāka strādāt par mājkalpotāju. Neko citu viņa neprata. Izcila mājkalpotāja, vislabākā no visām mājkalpotājām. Viņa “aplika bagātos ar nodokli”, pieprasīdama divdesmit eiro stundā. Irisa, ieinteresējusies par šo mazo gaišmati ar nekaunīgajām, zilajām acīm, pieņēma viņu darbā. Un kopš tā laika labprāt klausījās viņas stāstos! Abas sievietes, kuras itin visā bija tik atšķirīgas, bieži vien virtuvē nodevās aizraujošām sarunām.
Šorīt Babete bija pārāk kāri iekodusi ābolā, un augļa mīkstumā palika iestrēdzis viņas zobs. Irisa apstulbusi noraudzījās, kā viņa aši izvelk zobu no ābola, noskalo to zem krāna, izvelk no somas līmes tūbiņu un iestiprina zobu atpakaļ vietā.
– Vai bieži tā gadās?
– Kas? Ā, zobs… laiku pa laikam.
– Kāpēc tu neej pie zobārsta? Tā tu beigās to zobu pazaudēsi.
– Vai jūs zināt, kādu naudu tie zobārsti plēš? Uzreiz var redzēt, ka jums nauda turas.
Babete dzīvoja kopā ar Žerāru, elektropreču veikala pārdevēju. Viņa apgādāja visu māju ar spuldzēm, rozetēm, tosteriem, elektriskajām tējkannām, taukvāres katliem, saldētavām, trauku mazgājamajām mašīnām un daudz ko citu. Par neiedomājami zemām cenām: ar četrdesmit procentu atlaidi. Karmena prata to novērtēt. Žerāra un Babetes mīlestība līdzinājās seriālam, kuram Irisa aizrautīgi sekoja. Viņi nemitīgi strīdējās, šķīrās, salīga mieru… un mīlēja viens otru. “Man vajadzētu rakstīt par Babetes dzīvi!” Irisa iedomājās un pārstāja sukāt matus.
Kamēr Irisa virtuvē pusdienoja, Babete tīrīja cepeškrāsni. Viņa kā pludiņš te nozuda tajā, te atkal parādījās.
– Kāpēc tu vienmēr esi tik priecīga? – Irisa noprasīja.
– Vai zināt, es jau neesmu nekas īpašs. Tādu kā es ir dučiem.
– Arī tādu, kuras ir tik daudz pārdzīvojušas?
– Es esmu tāda pati kā citas.
– Un tomēr…
– Nē, vienkārši ar jums nekad nekas nav atgadījies.
– Vai tad tev nav ne bēdu, ne raižu?
– Protams, ka ne.
– Vai tu esi laimīga?
Babete izvilka galvu no cepeškrāsns un paskatījās uz Irisu tā, it kā viņa būtu apvaicājusies par Dieva esamību.
– Kas tad tas par jautājumu? Šovakar mēs iesim pie draugiem dzert portvīnu, un es esmu apmierināta, bet rīt jau būs jauna diena.
– Kā tev tas izdodas? – Irisa skaudīgi nopūtās.
– Vai tad jūs esat nelaimīga?
Irisa neatbildēja.
– Kas to būtu domājis… Es jūsu vietā no prieka nezinātu, kur likties! Vairs nekādas taupīšanas, ēdiena, cik uziet, skaists dzīvoklis, lielisks vīrs, lielisks dēls… Man vispār nebūtu, par ko žēloties.
Irisa vārgi pasmaidīja.
– Dzīvē viss ir daudz sarežģītāk, Babete.
– Varbūt. Jūs jau labāk zināt.
Viņa atkal iebāza galvu cepeškrāsnī. Irisa dzirdēja, kā viņa tur neapmierināti pukst par cepeškrāsnīm, kam vajadzētu attīrīties pašām, taču tas nenotiek. Tad kaut ko piebilda par smirdīgu eļļu, vēl mazliet paburkšķēja un beidzot atkal izlīda ārā un paziņoja:
– Varbūt dzīvē nevar dabūt visu uzreiz. Man ir forša dzīve, lai gan esmu nabadzīga, bet jums nav miera, kaut arī esat bagāta.
Izgājusi ārā un atstājusi Babeti pie cepeškrāsns, Irisa sajutās ārkārtīgi vientuļa.
Vientulības dzīta, viņa apsvēra, vai nevajadzētu piezvanīt Beranžērai… Viņas jau sen nebija tikušās, un Irisa jutās tā, it kā būtu zaudējusi daļu no sevis. Protams, ne jau labāko daļu, tomēr Irisa bija spiesta atzīt, ka viņai pietrūkst Beranžēras. Viņas pļāpāšanas, tenkošanas un baumošanas.
“Es skatos uz viņu no augšas, es saku sev, ka man ar šo sievieti nav nekā kopīga, taču burtiski trīcu no vēlēšanās ar viņu papļāpāt. It kā manī slēptos kāda fūrija, kaut kas perverss, kas liek man alkt pēc tā, ko es visvairāk ienīstu. Un es nespēju tam pretoties. Mēs neesam tikušās sešus mēnešus,” Irisa aprēķināja. “Jau sešus mēnešus es nezinu, kas notiek Parīzē, kas ar ko guļ, kurš ir bankrotējis vai pakāries.”
Dienas otro pusi Irisa pavadīja savā kabinetā. Pārlasīja Henrija Džeimsa romānu. Atrada teikumu, kuru pārrakstīja savā bloknotā: “Kas ir raksturīgs visiem vīriešiem? Viņi spēj pavadīt daudz laika ar garlaicīgām sievietēm, garlaikojas paši, taču labprāt samierinās ar šo garlaicību, neraujas prom, un tātad nemaz nejūtas tik slikti.”
– Vai es esmu garlaicīga sieviete? – Irisa klusi pavaicāja lielajam spogulim skapja durvīs.
Spogulis klusēja. Irisa jautāja vēl klusāk:
– Vai Filips rausies prom?
Spgulis nepaguva atbildēt. Iezvanījās telefons. Tā bija Žozefīne. Viņa izklausījās satraukta.
– Irisa… Tu vari runāt? Vai tu esi viena? Es zinu, ka ir jau ļoti vēls, taču man briesmīgi vajag ar tevi parunāties.
Irisa viņu nomierināja; māsa viņu nebija iztraucējusi.
– Antuāns ir atsūtījis meitenēm vēstuli. Viņš ir Kenijā. Audzē krokodilus.
– Krokodilus? Kaut kas traks!
– Jā, es arī tā domāju.
– Es nezināju, ka krokodilus kāds vispār audzē.
– Viņš strādā pie ķīniešiem un…
Žozefīne piedāvāja nolasīt viņai Antuāna vēstuli. Irisa klausījās, ne reizi nepārtraukdama viņu.
– Nu, ko tu par to domā?
– Godīgi sakot, Žo, viņš ir galīgi zaudējis prātu.
– Tas vēl nav viss.
– Viņš ir iemīlējies šortos ģērbtā ķīnietē, kurai ir tikai viena kāja?
– Nē, tu neuzminēji.
Žozefīne sāka smieties. Irisa nopriecājās. Labi, ka Žozefīne spēja pasmieties par šo savas laulības dzīves jauno pavērsienu.
– Meitenēm domātās vēstules beigās viņš bija pievienojis vienu lapiņu tikai man… un tu nemūžam nenoticēsi…
– Kas ir? Žo… runā taču!
– Nu labi, es to ieliku priekšauta kabatā, tu jau zini, tas lielais, baltais priekšauts, ko es aizsienu, kad gatavoju ēst… Tikai tad, kad jau biju nolikusies gulēt, atcerējos, ka vēstule vēl ir tur… Biju par to aizmirsusi… Nu, vai tas nav vareni?
– Paskaidro, Žo, paskaidro… Dažreiz tevi ir grūti saprast.
– Klausies, Irisa: es biju aizmirsusi izlasīt Antuāna vēstuli. Es nemetos to lasīt. Tātad