neģēlim, kurš mēģina viņu piekrāpt, Žeroms viscaur nosvīst ikreiz, kad viņu uzrunā kāda sieviete.
Lietus ir mitējies. Atkal snieg, krīt lielas, blīvas pārslas. Bubū ir izstūmis tīrītāju, lai atbrīvotos no sasalušā sniega, kas traucē pārvietoties automašīnām. Ja tā turpināsies, viņai un Tomam vajadzēs pārnakšņot pilsētā. Jāpiezvana Suzonai, lai viņa parūpējas par mājlopiem. Jau desmit dienas sals valda gan vakaros, gan rītos, desmit dienas sniegs apslāpē visu dzīvību un skaņas un līp pie apavu zolēm.
Bērnībā viņai ļoti nepatika sniegs. Tas šķita kā vīkšķis, ar ko tika aizbāzta mute viņas mātei. Naktīs viņa saritinājās gultā un aizspieda ausis. Visu tik un tā varēja dzirdēt… jo vecāku guļamistabu no viņas šķīra tikai plāna starpsiena. Viņai sažņaudzās sirds. Vispirms vaidi, tad kustības, gultas čīkstēšana, tad zemē noveļas uz naktsgaldiņa nolikta ūdens glāze, tā noripo uz grīdas, un viņas tēvs izgrūž: nu, tu redzi, ko esi izdarījusi? Atskan pļauka, gultas galvgalis noblīkšķ pret sienu, mātes galva sitas pret sienu, ilgs vaids, un vienmēr vieni tie paši šņukstot izmesti vārdi: nē! Nē! Es tevi lūdzu, es tā vairs nedarīšu, goda vārds! Vienmēr vieni un tie paši vārdi. Jo viņa jutās vainīga.
Stellai uzmācās nelabums.
Viss, ko viņa bija apēdusi vakariņās, pēkšņi uznāca augšā, un viņa metās pie savas istabas izlietnes.
Pēc tam viss uz brīdi pierima. Vaidi un nopūtas. Visbeidzot klusums. Biedējošs klusums, kas lika sev vaicāt: kas tagad ar viņu notiek? Kas tagad notiek? Stella centās iemigt, grozījās no viena sāna uz otru, pievilkusi ceļgalus pie krūtīm, ļaudama vaļu bailēm un sāpēm, “mana maziņā ir kā ūdens, viņa ir kā dzīvais ūdens, viņa skrien kā strautiņš, un bērni viņai seko…”.
Tie vakari, kad sniga, bija īpaši kaitinoši. Viņa bija pārlieku jūtīga. Visaptverošais baltums viņu padarīja vai traku. Sniegs krita viņai uz nerviem.
Viņa piespiež pieri pie aukstā stikla, pavelk to lejup, radot vieglu troksni, plok-plok-plok. Toms ir aizvests uz skolu. Viņš aizcirta kravas auto kabīnes durvis, pagriezās, militāri salutēja, pacēlis labo roku pie savas vilnas cepures naga. Mazs, jauks karavīrs. Viņa gandrīz uzsauca: nāc atpakaļ, šodien mācības nenotiks, ir pārāk auksts, tomēr tad viņa novaldījās.
Bailes ir atkal atgriezušās, bailes, kuru dēļ pakrūtē ir ievilcies tukšums.
Kopš Adriana aiziešanas viņa cīnās viena pati. Viņa tur galvu augstu paceltu. Nudien, tu neesi nekāda bailīga vista, viņš saka. Viņa sejā parādās vieglais, maigais un reti redzamais smaids, vaigā parādās bedrīte. Bailīga vista. Baiļu mērītājs rāda nulli. Man ir zosāda, esmu pārbijusies līdz nāvei, drebu kā zaķis, trīcu kā apšu lapa, jūku prātā no bailēm, no pārbīļa lecu vai no ādas ārā – kā tikai nevar aprakstīt savas bailes!
– Es zinu, ka cenas ir pieaugušas, bet par to tagad nav runa, Grisē kungs! Paklausieties, pārdomājiet un tad piezvaniet man vēlreiz… Jā, tieši tā. Stella aizbrauks tos apskatīt. Kad? Vai varam to izdarīt šodien?
Žilī nekad neuztraucas. Tieši viņa ir tā, kura runā ar klientiem, apspriež cenas, raksta tāmes, uzrok jaunumus, seko metāla cenu izmaiņām, gādā par grāmatvedību, aizpilda algu lapiņas. Stella stūrē kravas auto, brauc pie klientiem, novērtē preci, uzmana lūžņu pārkraušanu un strādā par evakuatoru, kad automobiļu vadītāji uz mazajiem ceļiem iekļūst satiksmes negadījumos. Bez šīm abām sievietēm te strādā vēl astoņi citi ļaudis. Tie visi ir vīrieši. Viņi šķiro, griež, vada ceļamkrānus, darbina preses, veic uzkopšanas un remonta darbus. Pār visu laukumu valda Žilī. Visi viņai paklausa bez vārda runas. Mani vīrieši, viņa dažreiz smiedamās nosaka.
Viņa ir uzņēmuma īpašnieka Kurtuā kunga meita.
Kurtuā kungs darbojas ar ārzemju klientiem, viņš šeit ir tikai retu reizi un daudz ceļo. Indija un Ķīna ir kļuvušas par lieliem klientiem, kuri aprij neskaitāmas tonnas metāla. Divi rijīgi milži, kuri pieprasa sarūsējušu miesu.
Žilī Kurtuā un Stella Valenti iepazinās skolas pirmajā klasē. Jau divpadsmit gadus viņas strādā kopā.
Pirms divpadsmit gadiem kādā pirmdienā Stella bija skrējusi mājās, liedama dusmu asaras, sausas un sīkas kā grants graudiņi. Viņas sirds kāpa vai pa muti laukā.
Galvenajā ielā viņa bija satikusi Žilī, kura tobrīd nāca ārā no bankas. Abas aizgāja iedzert kafiju. Stella izkratīja sirdi. Žilī klausījās, apspiezdama nopūtas. Pēc katras nopūtas viņa iebēra kafijas tasītē vēl vienu karotīti cukura. Stella nespēja apvaldīt smaidu.
– Tev nav citas izvēles, Stella. Ar tavu māti kaut ko darīt jau ir par vēlu, viņa ir padevusies. Padomā par sevi. Tev ir divdesmit divi gadi, tu esi jauna.
– Es esmu pamesta. Atstāta pie tiem abiem briesmoņiem. Beigsies ar to, ka viņi viens otru nositīs, bet es aizbēgšu…
Rejs Valenti un viņa māte Fernande Valenti. Ellišķīgs pāris, kurš bija paņēmis par ķīlnieci Stellas māti Leonī, lai padarītu viņu par savu boksa maisu. Laika gaitā viņa sarāvās aizvien mazāka, pārciešot aizvien vairāk pazemojumu un sitienu. Žilī to zināja. Tomēr šķita, ka Senšalānā tikai retais noprata, kas notiek Vanagu ielas 42. numura nama starpstāvā. Vai arī nemaz nevēlējās to zināt.
– Tu neesi brīva, tu esi nogurusi. Vai esi uz sevi paskatījusies spogulī? Tu esi galīgi izkāmējusi, tev ir sarkanas acis, tu satrūksties no visniecīgākā troksnīša, tu esi salīkusi. Kā tāda maza večiņa.
Stella ļāva galvai noslīgt uz galda. Viņai vairs nebija spēka cīnīties. Viņai vairs nebija spēka aizstāvēt savu māti. Žilī aizveda viņu pie sevis, iesēdināja karstā vannā, iedeva vieglu, iemidzinošu līdzekli. Stella nogulēja divpadsmit stundas no vietas.
Nākamajā rītā pie brokastu galda viņa beidzot izlēma.
– Man jāsameklē darbs. Vienalga, kāds. Un pēc tam es atgriezīšos pēc viņas un viņu kaut kur paslēpšu.
– Tu neko neatradīsi. Viņš šajā apvidū pazīst visus, viņš tev liks šķēršļus, viņš grib, lai tu nosprāgsti badā un atgriezies pie viņa. Tev jātiek prom no šīs pilsētas.
– Nemūžam. Es māti neatstāšu vienu kopā ar šiem cilvēkiem. Viņa nomirs, Žilī, viņa aizies bojā.
Žilī klusēja.
Stella sāka pētīt mazos sludinājumus. Aizņēmās no Žilī mopēdu. Apstaigāja pilsētas bārus, restorānus, viesnīcas. Viesmīle, kalpone, veļas mazgātāja, naktssardze, vienalga, kas, tikai pieņemiet mani, pieņemiet mani.
Vakarā viņa ar tukšām rokām atgriezās pie Žilī. Iekrita karstā vannā, pazuda zem ūdens. Atkal iznira, dziļi ieelpoja un nozuda no jauna. Dažreiz viņai vairs vispār negribējās atgriezties ūdens virspusē.
Kādā vakarā viņa pagāja garām Vanagu ielas 42. nama logiem. Istabā dega gaisma. Aiz baltā aizkara krēslā ierāvies sīks stāvs. Māte. Viņa pat nepakustējās. Viņa raudzījās ārā. Stella viegli pamāja ar roku un devās prom.
Diez vai viņa mani vispār pamanīja…
Žilī izrādījās taisnība. Stellai neizdevās atrast darbu. Cilvēki viņu pazina. Gan pēc ārienes, gan pēc vārda. Reja Valenti meita. Viņi sacīja: atstājiet savu telefona numuru, mēs jums piezvanīsim. Un tā arī nekad nepiezvanīja.
Mēneša beigās Žilī Stellai piedāvāja kopā ar viņu sākt strādāt metāllūžņu savāktuvē. Nav jau nekāda paradīze, tomēr mums vajag jaunus darbiniekus, mēs netiekam galā. Mans tēvs nodarbojas tikai ar ārzemniekiem. Es ar viņu jau runāju, viņš ir ar mieru. Patiesībā viņš pats bija tas,