spoguļa atspīdumā. Viņa bija iecirtusi nagus savas plaukstas cietajās tulznās un nebija pamirkšķinājusi ne acu.
Viņa zina, ka izskatās pēc žurkas. Nav nekādas vajadzības to ikreiz atgādināt. Vienīgā atšķirība ir tā, ka žurkas vienmēr dzīvo barā. Viņai nekāda bara nav. Viņa nepieder ne pie vienas grupas. Laikā, kad nav jāatrodas skolā, viņa ieslēdzas mājās, nebeidzamas stundas pagrabā vingrinās vijoļspēlē vai strādā kafejnīcā Sabarsky.
Viņa labprāt vēlētos nomainīt sev virsbūvi, kā to dara viņas tēvocis, autoservisa īpašnieks no Maiami. Viņš pārvērš vecas automašīnas par maziem, daudzkrāsainiem bolīdiem. Runā, ka no viņa servisa ārā nākot īstas konfektes.
Šodien Gerijs Vords ar viņu runāja. Gerijs Vords iedvesa viņai pārliecību. Gerijs Vords atcerējās viņas vārdu. Gerija Vorda acis mirdzēja, raugoties uz viņu. Viņa vairs nekad nebūs rensteles žurka. Turpmāk viņa būs skaistā Kalipso.
Šovakar viņa pagatavos vistu ar ananasiem. Viņa izbaudīs katru kumosu, aizvērs acis un domās par koncertiem, kuros viņi reiz uzstāsies abi kopā. Varbūt viņi pat dosies viesizrādēs… Viņa grib paildzināt šo laimi. Ja pacenšas, tad laimi var pastiept garāku. Viņa iemācīsies “Kreicera sonāti”. Un laime pieņemsies spēkā, tā pārvērtīsies par lielu gaisa balonu, kas ir gatavs uzsprāgt.
Viņa krāj mazas laimītes.
Gerijs Vords, kurš ar elkoņiem atbalstījies pret kafejnīcas Sabarsky cinkoto bāra leti – tā ir milzīga laime.
Viņas sirdspuksti atbalsojas ausīs. Viņa cenšas nesmaidīt, lai neizskatītos pēc idiotes. Viņa sakniebj lūpas, tomēr veltīgi. Pasaulē nav nekā grūtāka kā apvaldīt smaidu.
Un tāpēc viņa sāk smieties.
Viņai gribas klusu iekliegties, noskūpstīt viesnīcas izsūtāmo zēnu, kurš uzsvilpj taksometram.
Viņa apstājas pie Carlyle un pievienojas rindai, kas gaida autobusu. Viņa dzīvo mazā istabiņā pašā Hārlemas vidū, pašos pilsētas ziemeļos, Simt desmitās ielas un Medisona avēnijas krustojumā. Savulaik tur atradās puertorikāņu kvartāls. Tur vēl aizvien ir mazi dārziņi, lapenes un mājiņas ar krāsainām ziedu virtenēm, grotām un ģipša rūķiem. Varētu domāt, ka tā ir kāda dienvidu sala. Protams, ja mazliet piever acis. G. kungs, kādreizējais viņas vectēva draugs, par dažiem dolāriem izīrē viņai istabiņu. Savulaik viņi abi ir spēlējuši vienā orķestrī. Viņi ir uzstājušies visur: Filadelfijā, Sanfrancisko, Maiami. Par to viņai sestdienu vakaros ir nedaudz jāpagludina veļa un jāuzkopj māja. Viņai ir mazs elektriskais sildītājs. Vecs modelis, kurā visu laiku jāmet monētas. Viņai nemitīgi ir vajadzīga nauda.
G. kungs apgalvo, ka ir diženā Djūka Elingtona brālēns. Djūka nāves brīdī viņam bija divdesmit pieci gadi. Viņš apgalvo, ka pagrabā, kur viņa vingrinās, kādreiz atradusies Djūka studija. Ka tur sēdējis gan Fats Volers, gan Sidnijs Bekets. G. kungs ir ļoti elegants. Tāpat kā Djūks. Viņš valkā krokodilādas kurpes un saulesbrilles, ir izrotājies ar zelta ķēdi un liek galvā lielu filca platmali. Viņš pastaigājas pa ielu un gaida, kad viņu kāds uzaicinās iedzert pa glāzītei. Dažreiz viņš atgriežas sadzēries, citkārt ir aizmirsis atslēgas, vēl kādu citu reizi klaigā. Viņš nekad nav ticis piekauts.
Kalipso nopēta viesnīcas Carlyle gaismas, baltās markīzes ar ādas apmali, uz kuras iegravēts karaļa kronis, norobežojošos koka stabus abās ieejas durvju pusēs. Zem baltās markīzes viņa pamana kādu ļoti skaistu meiteni. Viņa domīgi raugās debesīs, papurina galvu, un viņas kuplie mati nozibsnī. Markīzes baltā gaisma atstarojas zeltainajās cirtās. Šķiet, ka tur iedegas mazas liesmiņas. Tad meitene ar vieglu galvas kustību liek matiem atkal noslīgt vietā. Viņa to dara pārliecināti kā cilvēks, kurš zina, ka var paļauties uz katru sava ķermeņa daļu. Ka ikviena viņas ķermeņa daļa viņai zibenīgi pakļausies.
Viņas skatiens aizslīd pie Kalipso un novēršas.
Apbrīnas pārņemta, Kalipso noskatās uz viņu. Kā jūtas tik skaista sieviete? Vai viņa ir pārsteigta ikreiz, kad ierauga sevi spogulī? Vai viņa pie tā jau ir pieradusi? Vai viņa kādreiz jūtas arī neglīta? Vai viņai ir kāds nepiepildīts sapnis?
Ietves malā apstājas M2 līnijas autobuss. Kalipso pievienojas rindai un iekāpj, cieši turēdama pirkstos braukšanas kartīti. Novelk to gar karšu nolasītāju. Viņu steidzina, viņa nekustas pietiekami ātri.
Viņa atvainojas un pasmaida. Viņa jūtas vainīga, patiešām.
Šodien Gerijs Vords uzlika elkoni uz cinkotās bāra letes virsmas un uzrunāja viņu.
Stāvēdama pie salona Prada, Hortenze mēģina atgūties. Pirmo reizi mūžā viņa nav tikusi ielaista. Bet kas tad ir noticis? Kas ir noticis? Viņai gribas visu pamest un mesties bēgt. Es izskatos nepārliecinoši. Nav jābrīnās, ka mani padzina. Nekad nedrīkst klanīties šiem cerberiem ar zemajām pierēm. Ir jāierodas uzvarētāja kaujas ratos, turot zobos Ben Hura pātagu. Ko nozīmē – man nav ielūguma? Pajautājiet manam asistentam, viņš nāk aiz manis, re, kur ir, tieši man aiz muguras. Iznīcinošā tonī. Ābece, mākslas pamati, spēle iesācējiem.
Tad kāpēc viss šoreiz nav noritējis, kā ierasts?
Apsardzes dienesta vīri ar stūrainajiem zodiem viņu nopētīja no galvas līdz kājām. Viņi uzreiz prot pamanīt tos, kam nav ieejas karšu. Šie ļaudis izskatās pēc trīcošiem ubagiem. Nemaz nav jāpalaiž rokas, lai šie ubagi mestos bēgt, kaut ko vainīgi murminādami.
Viņa šo cirku pārzina kā savus piecus pirkstus un nekad, ne reizi nav palikusi guļam zāģu skaidās.
Viņai uznāk vēlēšanās apgriezties uz papēža, tomēr viņa atsakās sagādāt šādu prieku ieejas cerberiem un lēni aizvilkties prom, nepaceļot galvu. Viņa pakāpjas atpakaļ un nolamājas. Tu labi zini, kā tas darāms. Bim, tu savelc apņēmības pilnu seju, bam, tu sper platus soļus, bum, tu paej garām sargiem ar skūtajiem pakaušiem, bim, bam, bum, tu tiec iekšā viņiem pašā deguna priekšā. Tu to esi darījusi jau simtiem reižu!
Tikai ne šovakar. Mans spars ir salauzts. Viņi uz mani skatījās kā uz franču suņa sūdu.
Prada salonā ir daudz apmeklētāju. Viņas klusi iesaucas un saskūpstās. Pakāpjas atpakaļ, lai parādītu savu ietērpu. Pavicina savu dārgo ielūgumu, lai ar to palielītos kā ar trofeju, kas izceļ viņas pūļa vidū. Viņām ir izbalināti mati, melnas jakas un tumšas saulesbrilles. Vai arī Prada mazās, melnās vakarkleitas un lietišķi kostīmi. Viņas vērīgi raugās apkārt, lai pārliecinātos, ka nelīdzinās nevienai citai. Ziņkārīgi vērotāji pūlas saskatīt kādu slavenību. Vārdi saplūst kopā, tie beidzas ar jautājuma zīmi. Sāra Džesika Pārkere? Hjū Grānts? Eštons Kačers? Keitija Holmsa? Keitija Perija? Madonna? Mobilie telefoni filmē, autogrāfu mednieki stiepj pretī piezīmju grāmatiņas, lai pēc tam no prieka vaidētu un tecinātu siekalas par savām dārgajām trofejām. Glumi kā gliemeži.
Es neesmu nekāds gliemezis. Es neesmu franču suņa sūds.
Es esmu Hortenze Kortesa, un es gribu iekļūt šajā pasākumā!
Viņš mani pameta parkā, nu un tad? Viņš par to dārgi samaksās, tas arī viss. Es negrasos izdarīt harakiri. Bim, bam, bum, es sāku visu no jauna. Es pagriežos, es aizeju līdz ielas stūrim, es nopūderēju degunu, nomainu smaidu, gaitu, skatienu, atgriežos, palūkojos uz sargu rindu un augstprātīgi un iedomīgi izeju tai cauri.
Viņa aiziet līdz Piecdesmit septītās ielas stūrim. Apstājas pie Vuitton salona. Gan dienu, gan nakti pie šiem skatlogiem plaiksnī zibspuldzes. Visi vēlas pie tiem nofotografēties. Un karstmaižu tirgotājs šeit savas desiņas pārdod par divreiz augstāku cenu. Viņa sabužina matus, uzklāj lūpu spīdumu, savelk uzaci, uzrota mēteļa piedurknes, sabāž