sev sacīja, un mums tā nekad nebeidz sākties…
Viņi gāja tālāk saskatīdamies, lai līdz pat pēdējam brīdim nepazaudētu viens otru no acīm…
Šērlija gaidīja savā vietā. Viņa ieraudzīja Žozefīnes mirdzošās acis, koši pietvīkušos vaigus un gandrīz nemanāmo smaidu, un nolēma labāk paklusēt. Viņas skatienā dega draiskulīgs mirdzums.
Žozefīne apsēdās. Uzlika abas plaukstas uz roku balstiem, it kā vēlēdamās atgriezties reālajā pasaulē. Pabužināja mazos, sarkanos pušķīšus. Pārdomāja. Saņēma draudzenes roku. Paspieda to.
– Paldies, mana labākā draudzene. Paldies.
– You’re welcome, my dear!
Šērlija vairākas reizes nošķaudījās.
– Tā es vēl dabūšu galu…
Tad piebilda:
– Un tu vairs nebūsi līdzās un nevarēsi par mani parūpēties!
Restorānā Wolseley Nikolass Bergsons gaidīja Hortenzi brokastīs. Viņš gaidīja jau divdesmit minūtes un sāka kļūt nepacietīgs. Šķita, ka tukšais krēsls viņam pretī par viņu ņirgājas un pazemo. Kājslauķis, pakalpiņš, krēsls zobojās. Tu esi aizmirsis, ka esi Liberty mākslinieciskais direktors, un tu ļauj, lai kaut kāda meiča tevi vazā aiz deguna! Shame on you! Tā patiešām ir taisnība! Viņa pret mani izturas kā pret puišeli! Viņš nošņirkstināja zobus un jau desmito reizi pārlasīja ēdienkarti.
Tuvojās Ziemassvētki ar savu rotājumu, gaismiņu, pie metro rīkles skandinātu korāļu un Pestīšanas armijas tirgoto kausu svītu, un pa restorāna logu, gaidīdams ierodamies Hortenzi, viņš varēja redzēt uz ielas notiekošo izrādi. Viņš nogludināja kreklu, pamāja kādam kolēģim, kurš bija apsēdies pie blakus galdiņa. Bet kāpēc man jāsēž šeit? Tas nenāk par labu manai reputācijai… Un es vēl ar viņu esmu skūpstījies! Pat vēl tikai šovasar! Esmu kā traks šīs meitenes dēļ. Viņai vajadzētu kārtīgi sadot, nevis locīties viņas priekšā…
Viņš iedomājās, vai nevajadzētu piecelties un iet prom, brīdi svārstījās, nolēma pagaidīt vēl piecas minūtes un nozvērējās savaldīties. Viņa attiecības ar Hortenzi bija ļoti sarežģītas. Vienubrīd Hortenze glaudās viņam pie sāniem ar pavedinošu seju, bet jau pēc brīža iznīcināja viņu ar saltu ironiju, it kā sacītu: bet kas jūs tāds esat, lai izturētos pret mani tik brīvi? Reiz viņš aizkaitinājumā bija izmetis: varu derēt, ka tev ir mīļākais! Mīļākais? Viņa bija salti paskatījusies, cik jocīgi, esmu palauzījusi galvu un nevienu tādu neatceros. Kas tev atkal nav labi?
Viņš vēl nekad nevienā citā cilvēkā nebija redzējis tādu atsvešinātību un nicinājumu. Viņa bija no tām meitenēm, kurām patīk lēkt ar izpletni… bez izpletņa. Kārtējo reizi paskatījies pulkstenī, viņš sev atgādināja, ka viņa tā izturas pret visiem: it kā visa pasaule būtu viņas sulainis.
Nikolass nopūtās.
Vissliktākais, ka tieši šī iemesla dēļ es te sēžu kā tāds kretīns un viņu gaidu…
Tieši tajā mirklī, kad viņš jau grasījās piecelties un nosviest salveti uz galda, Hortenze atkrita tukšajā krēslā viņam pretī. Viņas garie, kastaņbrūnie mati, zaļās, mirdzošās acis, žilbinošais smaids liecināja par tik milzīgu dzīvesprieku, ka Nikolasu Bergsonu pārņēma klusa apbrīna. Cik viņa skaista! Starojoša and so chic! Viņai mugurā bija melna drapa mētelis, tā piedurknes bija uzlocītas, atklājot skatienam ap plaukstas locītavu aplikto tērauda Oyster Rolex, kājās šauri kastaņkrāsas džinsi – Balmain ražojums, deviņsimt astoņdesmit eiro, viņš klusībā atzīmēja – ap kaklu aptīta melna kašmira šalle, un vēl teļādas soma ar Hermes zīmolu.
Izbrīnīti savilcis vienu uzaci, viņš apvaicājās:
– No kurienes nākusi visa šī greznība?
– Es internetā atradu kādu vietni, kur uz mēnesi var izīrēt visu zīmolu lietas. Un tu redzi, efekts ir panākts, tas ir pirmais, par ko tu ieminies. Tu pat nepasaki man “labdien”, tavā mazajā modes diktatora prātiņā pazib doma: oho, cik viņa ir eleganta. Tu esi tāds pats kā visi, tev patīk izlikties nozīmīgam…
– Kā to visu var dabūt?
– Jāreģistrējas kā klientei, jāiemaksā drošības nauda, un bimbambum! Tu vari aizņemties visu, ko vēlies, un ģērbties kā princese. Uz tevi skatās, tevi ciena, tevi apsveic! Vai tu jau esi izvēlējies? – viņa noprasīja, aši pārlaidusi skatienu ēdienkartei.
– Man bija pietiekami daudz laika, lai izvēlētos, – Nikolass norūca. – Es to ēdienkarti jau zinu no galvas.
– Un ko tu ņemsi? – Hortenze jautāja, nelikdamās ne zinis par saltumu viņa balsī. – Nu re, es jau zinu… Vai tu varētu pasaukt viesmīli? Es vai mirstu no izsalkuma…
Viņa pacēla galvu, ieskatījās vērīgāk un sāka skaļi smieties.
– Vai tu esi kļuvis par geju? Nikolass gandrīz noslāpa. – Hortenze! Ko tu atļaujies!
– Vai tu pats esi redzējis, kas tev mugurā? Oranžs krekls, sārta kaklasaite, violeta žakete! Es neko neesmu dzirdējusi par tādu modes tendenci. Labi vismaz, ka tu neesi mainījis savas seksuālās noslieces…
– Nē, vēl ne, bet tas var drīz notikt, ja es turpināšu ar tevi satikties. Ar tevi pilnīgi pietiek, lai manī mostos riebums pret visu sieviešu dzimumu.
– Es šādu piezīmi neuztveru kā nievājošu. Gluži pretēji. Es labāk gribu tevi tikai sev, es negribu tevi dalīt ar kādu mīksto. Man riebtos dalīt tevi ar kādu mīksto. Tomēr tu vari izvēlēties: mūks vai mīkstais…
– Mana dārgā Hortenze, lai tu varētu mani paturēt sev, tev vajadzētu pret mani izturēties iejūtīgāk… Es vēlētos aizrādīt, ka…
– Pasauc taču to viesmīli, citādi es paģībšu!
– Tu man neļauj runāt!
– Man briesmīgi riebjas, kad tu gaudies… Tu man piezvani, paziņo, ka gribi man pateikt kaut ko superaizraujošu, es paņemu nomā luksusa preces, uzpošos, pagrozos pie spoguļa, saku sev, ka tu gribi mani iepazīstināt ar Stellu vai Džonu… un atrodu iereibušu klaunu, kurš sēž pie galda viens pats un kaut ko burkšķ! Tas nemaz nav seksīgi!
– Es burkšķu tāpēc, ka tu ieradies ar trīsdesmit piecu minūšu nokavēšanos! Un sēžu te viens pats tāpēc, ka gribēju brokastot ar tevi, nevis ar visu šo baru! – Nikolass Bergsons eksplodēja, jau būdams uz nervu sabrukuma robežas.
– Ak tā? Es esmu nokavējusies? Iespējams… taču tā nav mirstama vaina. Tu varētu pasaukt viesmīli, man ļoti gribas ēst. Manuprāt, es tev to jau teicu.
Nikolass paklausīja. Viņi pasūtīja ēdienu.
Tad iestājās klusums.
– Labi, es sapratu… Izbeidz šo mēmo šovu, nevajag taisīt tādu ģīmi… Tagad es tev uzdošu jautājumus, un tu atbildēsi ar jā vai nē, jo tad tu varēsi turpināt bozties, un tavs lepnums paliks neskarts. Pirmais jautājums: vai tava ārkārtējā ziņa ir saistīta ar tevi pašu?
Nikolass noraidoši papurināja galvu.
– Tātad ar mani?
Viņš piekrītoši pamāja. – Vai runa ir par skolu? Viņš papurināja galvu. – Par iespējamu darbu?
Viņš vēlreiz piekrītoši pamāja.
– Par iespaidīgu darbu, kas varētu kļūt par tramplīnu manai brīnišķīgajai karjerai?
Viņš pamāja ar galvu.
– Es