centrs Harrods. Slavenie skatlogi… Divi vēl nav iekārtoti. Viņi vēl nezina, kam tos nodot, un, ja šodien līdz pieciem kāds aiznestu savu CV kādai zināmai Fārlendas jaunkundzei…
Hortenze raudzījās viņā, pavērusi muti.
– Tas ir neiedomājami. Neiedomājami… Un tu gribi teikt, ka…
– Es tev iedošu Fārlendas jaunkundzes biroja adresi, tu paņemsi savus papīrus un līdīsi vai no ādas ārā! Viss ir tavās rokās.
– Un kā tas tā ir gadījies, ka Harrods skatlogi vēl nav aizņemti? – Hortenze piepeši neuzticīgi noprasīja. – Parasti tie tiek rezervēti jau pirms vairākiem mēnešiem…
– Tie ir skatlogi, kuros martā un aprīlī tiks izlikti jauno modes dizaineru darbi. Tos vispirms atvēlēja Hlojai Pinkertonei…
– …kura vakar no rīta ceļā no laukiem uz mājām cieta autoavārijā. Labi vien ir! Tagad viņa zinās, ka nav labi būt snobam un negribēt dzīvot Londonā! Man šī meitene vienmēr ir likusies nekaunīga. Es nekādi nespēju saprast, kā gan viņai izdevies gūt panākumus…
Tā viņai arī vajag!
– Dažreiz, – šausmu pārņemtais Nikolass noteica, – es sev vaicāju, vai tu vispār esi cilvēks. Jo šis vārds ne vienmēr nozīmē pašu labāko, tomēr ir jau vēl arī maigums, līdzcietība, talants, dāsnums…
– Tu domā, ka es varu iet pie viņas jau tūlīt? Pie Fārlendas jaunkundzes?
– Nekādā gadījumā! Pēc tam, kad esmu tik ilgi gaidījis, tu man esi parādā vismaz brokastis ar mani!
– Labi… bet, ja es visu nokavēšu, tad vairs nekad ar tevi vairs nerunāšu! Starp citu, man vairs nemaz negribas ēst, es jau prātoju par saviem skatlogiem…
Nikolass apspieda nopūtu un atlocīja salveti.
– Ko tu darīsi Ziemassvētkos? – viņš apvaicājās, lai atsāktu sarunu.
– Parīze, mamma, māsa, Šērlija, Gerijs un viss ierastais tracis! Mamma ceps tītaru, to piededzinās, kļūs sentimentāla un apraudāsies, Zoē būs sagatavojusi idiotiskas dāvanas franču skautu stilā, Šērlija mēģinās uzturēt noskaņu, bet mēs ar Geriju sēdēsim kā divi fajansa suņi…
– Ā! Ā! Skaistais Gerijs Vords būs tur…
– Kā jau parasti…
– Vai tu zini, ka Šarlote Bredsberija vēl nav atguvusies pēc viņu šķiršanās? Viņa apgalvo, ka tu esi pie visa vainīga, un aprunā tevi pa visu Londonu…
– Ja viņa aizkulisēs runās par mani, es kļūšu slavena!
– Un vēl viņa teica, ka tavā pirmajā modes skatē viņa tevi iznīcinās…
– Vēl labāk! Labāk, lai viņa par mani runā, nekā nerunā nemaz!
– Ar vienu vārdu sakot, viņa ir ļoti bēdīga…
– Tas man ir pilnīgi vienalga. Šarlotes jaunkundzes sirdssāpes man ir pie vienas vietas! Es varēšu iekārtot divus Harrods skatlogus. Divus milzīgus ekrānus, kuros redzams mans talants! Un pēc sešām nedēļām visa pasaule redzēs, ka esmu talantīga, visa pasaule gribēs runāt ar Hortenzi Kortesu… bimbambum, es būšu slavena, pielūgta… un bagāta, bagāta, bagāta! Jo pasūtījumi plūdīs straumēm. Man vajadzēs sameklēt sev labu advokātu. Vai tu kādu pazīsti?
Viņa apklusa un uz mirkli kļuva domīga. Nopietna. Saspringta.
– Man būs jāizdomā kāda tēma. Vai atceries manu defilē Svētā Mārtina skolā?
– Sex is about to be slow…
– Tas taču bija labs, vai ne?
– Ideāls. Taču tolaik vēl nebija iestājusies krīze…
– Man ir nospļauties par to krīzi! Skatīdamies uz maniem skatlogiem, cilvēki par krīzi aizmirsīs… Viņi vēlas tikt pakļauti, kad es tev saku!
– Tu vēl neko neesi dabūjusi.
– Dabūšu. Gan tu redzēsi! Ja vajadzēs, es strādāšu dienu un nakti, nakti un dienu, un vēl vairāk, es kritīšu Fārlendas jaunkundzei pie kājām vai nolikšu bumbu, lai atbrīvotos no pārējiem kandidātiem…
Viņa pamāja viesmīlim un pasūtīja svaigi spiestu citronu sulu.
– Tu dzer citronu sulu? – Nikolass izbrīnījās.
– Ik rītu pēc piecelšanās. Tā nāk par labu ādai, matiem, aknām, pasargā no vīrusiem un mikrobiem. Šorīt es aizmirsu to iedzert…
Viņa atbalstīja zodu plauktā un vairākas reizes atkārtoja: man jāizdomā kāda graujoša ideja…
– Un ātri! – Nikolass precizēja.
– Skatlogi tiks atvēlēti man… Hortenzei Kortesai! Tie piederēs man!
– Es par to ne mirkli nešaubos, mīļā. Ja sieviete kaut ko vēlas…
Četrpadsmitos trīsdesmit Bondstrītas nama astotajā stāvā Hortenze Kortesa jau stāvēja rindā kopā ar piecdesmit citām kandidātēm, kuras viņu naidīgi uzlūkoja. Visas turējās stalti un novēroja cita citu. Kāda meitene izsteidzās no apspriežu telpas un paziņoja: jums nav jēgas te dirnēt, mani nupat pieņēma! Dažas citas, zaudējušas drosmi, pameta rindu. Hortenze nenoticēja nevienam viņas vārdam.
Pēc desmit minūtēm iznāca kāds cilvēks, vārdā Alistērs Brenstols, pazīstams kā ekscentrisku briļļu līnijas izstrādātājs, un paziņoja, ka pieteikušies jau ir pārāk daudzi, un tie, kuri atnākuši pēdējie, netiks pieņemti. Viņš gorījās zaļi melni rūtainā kostīmā, plati iepletis acis aiz divu žirafu formā veidotām brillēm.
Hortenze tikai paraustīja plecus.
Tad kāda Fārlendas jaunkundzes asistente paziņoja, ka pieņems vēl tikai desmit cilvēkus. Hortenze aši saskaitīja: viņa bija četrpadsmitā.
Viņa nosēcās, pārmezdama sev, ka bija pasūtījusi arī desertu un otru tasi kafijas, klusībā nolādēja savu saldumu kāri un Nikolasu, saskaitīja vēlreiz. Kandidātes cita pēc citas devās prom. Viņa nolēma palikt.
Nu viņa bija vienpadsmitā.
– Es taču teicu, ka mēs pieņemsim vēl tikai desmit, – asistente atkārtoja, ar skatienu ieurbusies Hortenzē.
– Bet es nolēmu, ka neprotu skaitīt, – Hortenze atteica un plati pasmaidīja.
– Kā vēlaties, – asistente stīvi attrauca un aizgriezās.
Kad pēdējā kandidāte ar savu lietišķo biogrāfiju rokās bija aizgājusi, Hortenze pieklauvēja pie Fārlendas jaunkundzes durvīm.
Tās atvēra asistente un viegli, augstprātīgi pasmaidīja.
– Es vēlos pieteikties… – Hortenze paziņoja. – Es jūs jau brīdināju, vairs nav iespējams…
– Es vēlos runāt ar Fārlendas jaunkundzi.
Asistente paraustīja plecus, it kā uzstāt būtu veltīgi.
– Pasakiet viņai, ka esmu strādājusi pie Karla Lāgerfelda, un ka man ir viņa parakstīta ieteikuma vēstule…
Asistente svārstījās. Tad lika Hortenzei pagaidīt.
– Paskatīšos, ko varu darīt…
Atgriezusies viņa pavēlēja, lai Hortenze nāk līdzi.
Fārlendas jaunkundze sēdēja pie gara, ovāla stikla galda. Iespaidīga sieviete: ļoti kalsna, ar blāvu ādu, milzīgām, melnām brillēm, kraukļa melnu matu mezglu,