aizgrieza galvu, izvēlēdamās neredzēt, pa ko rakņājās un kam pieskārās viņas rokas, lai atrastu dārgo kladi. Viņa parakās dziļāk, pārlasīja, dažbrīd uzdūrās kaut kam četrstūrainam, kas līdzinājās kladei, izvilka to kabatas lukturīša gaismā: tas bija kurpju kastes vai saldumu kārbas vāks, viņa no jauna bāza rokas atkritumos, aizgrieza galvu, lai iekamptu svaigāku gaisu, apvaldītu nelabumu…
Pēc trešās atkritumu tvertnes viņa bija gatava padoties. Grīda bija slidena, un viņai bija grūti noturēties kājās.
Viņa izstaipīja rokas un nopūtās, zaudējusi drosmi. Kāpēc gan Ifigēnijai būtu vajadzējis izmest šo kladi?
Viņa cienīja izglītību un skaļi apgalvoja, ka tā ir trūcīgo ļaužu vienīgā cerība. Viņus var izglābt vienīgi izglītība, Kortesa kundze, paskatieties uz mani, es neesmu gājusi skolā un tagad kožu pirkstos… Viņa nemūžam neizmestu ārā ar roku rakstītas piezīmes! Nekad! Viņa tās atšķirtu un sāktu pētīt, atbalstījusies uz elkoņiem abās klades pusēs…
Taču Zoē sarūgtinājums, viņas asaru vētra, izmisumā sakniebtās lūpas Žozefīnei neļāva padoties.
Viņa saņēma drosmi. Piespieda elkoņus pie sāniem, lai atgūtos. Beidzot viņas roka gumijas cimdā uzdūrās kaut kam četrstūrainam un cietam. Klade! Zoē klade!
Viņa to izvilka, laimīga un lepna.
Nopētīja kabatas lukturīša gaismā.
Tā patiešām bija piezīmju grāmatiņa, melna piezīmju grāmatiņa, tomēr ne Zoē klade.
Uz vāka nebija ne fotogrāfiju, ne krāsainu rakstu. Tā bija ļoti veca piezīmju grāmatiņa, kuras iesējums liecināja vienīgi par prasmīgu roku, kas bija to aplipinājusi ar vairākām līmlentes kārtām.
Žozefīne novilka cimdus, atšķīra melnās piezīmju grāmatiņas pirmo lapu un kabatas lukturīša gaismā sāka lasīt.
“Šodien, 1962. gada 17. novembrī, ir mana pirmā darba diena, pirmā filmēšanās diena. Esmu pieņemts darbā par Stenlija Donena filmas “Šarāde” Parīzes filmēšanas grupas jaunāko asistentu. Es iznēsāju kafiju, eju pirkt cigaretes, runāju pa telefonu. Šo vietu man sameklēja kāds tēva draugs kā balvu par to, ka nokārtoju vidusskolas eksāmenu ar vērtējumu “ļoti labi”. Es te strādāšu piektdienu vakaros un nedēļas nogalēs, jo man jāgatavojas iestājeksāmeniem Politehniskajā institūtā. Es nemaz negribu tur mācīties…
Šodien mana dzīve mainīsies. Esmu spēris kāju jaunā pasaulē, reibinošā pasaulē, kino pasaulē. Es nespēju paelpot. Man trūkst elpas. Ir tāda sajūta, it kā es jau zinātu, kāda būs mana dzīve. Ka mani vecāki visu jau ir izlēmuši manā vietā. To, ko es darīšu, ar ko precēšos, cik bērnu man būs, kur es dzīvošu un ko svētdienās likšu galdā… Es negribu bērnus, es negribu precēties, negribu studēt augstskolā. Es gribu kaut ko citu, taču pats nezinu, ko… Kurš gan var pateikt, pie kā novedīs šis piedzīvojums? Vai tā būs mana profesija, mīlestība, prieki, neveiksmes? Es nezinu. Tomēr man ir skaidrs, ka septiņpadsmit gadu vecumā var cerēt uz visu, un tāpēc es ceru uz visu un vēl vairāk.”
Rokraksts bija kārtīgs, skaists. Daži vārdi aprāvās kā sakropļotas pēdas. Tie līdzinājās apcirstiem stumbeņiem. Tos lasīt bija gandrīz sāpīgi. Papīrs bija sadzeltējis, notraipīts. Šur tur tinte bija izbalējusi, padarot vārdus gandrīz neatšifrējamus. Grāmatiņas vidū lapas bija blīvi salipušas, un tās nevarēja atšķirt nesabojājot. Vajadzēja rīkoties uzmanīgi un lēni, lai nepazaudētu pusi teksta.
Žozefīne pāršķīra pirmo lapu, lai turpinātu lasīt, un bija spiesta uzmanīgi atplēst salipušās lappuses.
“Līdz šim es nemaz neesmu dzīvojis. Esmu tikai paklausījis. Saviem vecākiem, skolotājiem, darījis un domājis to, ko man liek. Līdz pat šai dienai esmu bijis kā mēms, vienaldzīgs atspīdums ledū. Starp citu, es nezinu, ko nozīmē “es”. Ir tā, it kā es būtu piedzimis, bet manā vietā jau sen visu izlēmuši citi… Varbūt šis nenozīmīgais darbiņš man palīdzēs saprast, kas es esmu un ko gaidu no dzīves. Es gribu zināt, ko spēju paveikt, būdams brīvs. Man ir septiņpadsmit gadu. Tāpēc man ir nospļauties par to, ka man nemaksās algu. Lai dzīvo dzīve! Lai dzīvoju es! Pirmo reizi manī ir modies cerību vējš… un šis cerību vējš ir dīvaini patīkams…”
Tā bija intīma dienasgrāmata.
Kurš to bija izmetis atkritumos? Kam tā piederēja? Tas bija kāds no šī daudzdzīvokļu nama iemītniekiem, jo citādi jau šī grāmatiņa te neatrastos. Un kāpēc tā bija izmesta?
Žozefīne apgaismoja tuvāko apkārtni, nosēdās zemē. Viņas roka paslīdēja uz kartupeļa mizas, un tā pielipa viņai pie plaukstas. Žozefīne to riebumā nokratīja, noslaucīja roku pret džinsiem un atsāka lasīt, atspiedusies pret lielo atkritumu tvertni.
“1962. gada 28. novembrī. Beidzot es viņu satiku. Keriju Grāntu. Slaveno aktieri no filmas, kurā tēloja Odrija Hepbērna. Viņš ir skaists! Dīvaini, taču arī tik pieejams. Kad viņš ienāk telpā, tā liekas piepildīta. Pārējie it kā pazūd. Atnesu kafiju galvenajam apgaismotājam, kurš pat nepateica man paldies, un paskatījos, kā tiek filmēta aina. Filma netiek uzņemta pareizajā secībā. Un tad, kad ir filmēts vienu vai divas minūtes, režisors saka “stop!” Visi kaut ko sīki jo sīki apspriež un pēc tam pārfilmē šo pašu ainu vairākas reizes. Nezinu, kā aktieriem tas izdodas… Viņiem visu laiku nākas vai nu mainīt emocijas, vai arī atkārtot vienu un to pašu, tikai citādi. Turklāt tam visam jāizskatās dabiski! Kerijs Grānts nebija apmierināts, jo viņam šķita, ka prožektoru gaismā viņa lielās ausis izskatās sarkanas! Viņam aiz ausīm nācās uzlipināt caurspīdīgu līmlenti, un kuram vienā rāvienā vajadzēja to kaut kur sameklēt? Man. Un, kad pavicināju rullīti, lepns, ka esmu izmanījies to tik ātri atrast, viņš man pateica paldies un piebilda, ka viņa tēlotais personāžs izskatās pavedinošs, ja tam aizlīmē lielās, sarkanās ausis, vai ne, my boy?
Tieši tā viņš mani arī nosauca: my boy. It kā starp mums izveidotu saiti. Pirmajā reizē, kad viņš to pateica, es satrūkos, nodomāju, ka esmu pārklausījies! Turklāt, sacīdams my boy, viņš man maigi un ieinteresēti ieskatījās tieši acīs… Es viscaur nodrebēju.
Viņš piebilda, ka ir vajadzīgas vismaz piecsimt sīkas nianses, lai radītu labu iespaidu. Tici man, my boy, esmu ilgi strādājis ar šīm niansēm, un piecdesmit astoņu gadu vecumā zinu, par ko runāju… Es redzēju, kā viņš tēlo savu lomu, un biju satriekts. Viņš ieiet lomā un iziet no tās, it kā novilktu žaketi. Kopš tā brīža, kad viņš ar mani runāja, mana dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Ir tāda sajūta, it kā viņš vairs nebūtu Kerijs Grānts, tas cilvēks, kura fotogrāfiju redzēju Paris Match, bet gan Kerijs… Kerijs, vienīgi mans.
Cik var noprast, tad Odrija Hepbērna ir piekritusi piedalīties šajā filmā ar vienīgo nosacījumu, ka tur jābūt arī viņam… Viņa Keriju dievina! Filmā ir viena ļoti jocīga aina, kurā viņa jautā:
– Vai jūs zināt, kā jums pietrūkst?
Viņš nemierīgi paskatās, un viņa ar platu smaidu paskaidro:
– Itin nekā.
Un tā ir taisnība, ka viņš ir ideāls…
Filmā tēlo arī kāds franču aktieris. Viņu sauc Žaks Marēns. Viņš angliski nerunā gandrīz nemaz vai arī tikai drusciņ, tāpēc visi viņa dialogi ir pierakstīti izrunā. Tas ir ļoti uzjautrinoši, un visi par to smejas…
1962. gada 8. decembrī.
Beidzot! Esam kļuvuši par draugiem. Kad ierodos laukumā un viņam tobrīd nav ne jāfilmējas, ne arī jārunā ar kādu citu, viņš man viegli pamāj. Tas ir mazs sveiciens, kas nozīmē: sveiks, prieks tevi redzēt… un es briesmīgi nosarkstu.
Divu