Un beigu beigās es pārvērtos par “viņu”. Vai arī viņš beigu beigās pārvērtās par mani. Un es vairs vispār nesaprotu, kas esmu.
Šie vārdi mani samulsināja. Es sev sacīju, ka ir grūti par kādu pārvērsties. Grūti saprast, kas esi.
Domājot par to, ka viņš varētu doties prom, man gribas mirt. Un ja nu es viņam sekotu?
Ko gan es teiktu vecākiem? Tēt, mammu, esmu iemīlējies piecdesmit astoņus gadus vecā vīrietī, amerikāņu kinoaktierī… Viņi paģībs. Un pārējā ģimene tāpat. Jo tā nu tas ir, es labi zinu, ka pamazām sāku iemīlēties… Tikai tas nav īstais vārds. Jo kā gan var iemīlēties vīrietī? Es zinu, ka tādas lietas notiek, tomēr… Tai pašā laikā, ja viņš pienāks man pārāk tuvu, es zinu, ka ņemšu kājas pār pleciem!
Es negribu precēties, es negribu bērnus, es negribu studēt Politehniskajā, to visu es zinu… taču vairāk neko nezinu.
Ja viņš lūgs, lai braucu viņam līdzi, es to darīšu…”
Gaisma atkal izdzisa, un Žozefīne piecēlās, lai to ieslēgtu no jauna. Slēdzis bija lipīgs un mikls, bet atkritumu tvertņu sīvā smaka lika riebumā norīstīties. Tomēr viņai gribējās lasīt tālāk…
“Es negribu zināt stāstu par viņa māti. Šķiet, ka tas ir atstājis dīvainas pēdas. Viņš nemitīgi apgalvo, ka nicina sievietes kāda iemesla dēļ, kas ir saistīts ar viņa māti. Cik var noprast, viņš par to ir pastāstījis Hičkokam, kurš par to ir uzņēmis filmu “Sliktā slava”, kurā tēlo Ingrida Bergmane. Kādā dialogā ar Ingridu Bergmani viņa tēlotais personāžs saka: man vienmēr ir bijis bail no sievietēm, taču tas reiz pāries…
Un tā ir taisnība, my boy, tā ir taisnība, taču man ir nācies pastrādāt, lai to panāktu. Viņš teica, ka savas attiecības ar cilvēkiem ir jāizkopj, nemitīgi neatkārtojot vienas un tā pašas shēmas. Pēc tā, kas notika ar manu māti, my boy, man vienmēr ir labāk paticis būt kopā ar vīriešiem. Kopā ar viņiem es jūtos drošāk. Es labāk dzīvoju kopā ar vīriešiem, nekā ar sievieti.
Un tā ir patiesa atzīšanās, es sev saku. Kaut ko tādu var atklāt tikai draugam. Un es esmu ļoti laimīgs, ka viņš man uzticas… Viņš gribēja, lai es viņam par kaut ko pastāstu, un es viņam pastāstīju par Ženevjēvu.
Filmēšanas laukumā nav daudz laika sarunām, jo tur mūs bieži iztraucē, taču es esmu izdzēris to slaveno glāzīti viņa viesnīcā, esmu viņam uzdevis neskaitāmus jautājumus. Viņš prot iepatikties cilvēkiem, un es pilnīgi aizmirsu, ka viņš ir pazīstams aktieris. Īsta slavenība…”
Tas pats turpinājās lappusi pēc lappuses.
Žozefīne uzšķīra pēdējo, lai paskatītos, ar ko šis stāsts beigsies.
Viņa jutās tā, it kā lasītu romānu.
Piezīmes beidzās ar vēstuli, ko Kerijs Grānts bija uzrakstījis tam, kuru viņa jau bija nodēvējusi par Mazo jaunekli, un kuru viņš bija pārrakstījis. Vēstulei nebija datuma. Viņš bija pārstājis tos pierakstīt. Viņš vienkārši bija atzīmējis: “pēdējā vēstule pirms viņa aizbraukšanas no Parīzes”.
“My boy, paturi prātā: tikai Tu pats esi atbildīgs par savu dzīvi. Tu nevari nevienam citam uzvelt vainu par savām kļūdām. Tu pats esi savas laimes kalējs un bieži vien arī pats sev galvenais traucēklis. Tu atrodies savas dzīves saullēktā, manā dzīvē jau ir pienācis noriets, es varu vienīgi dot Tev padomu: ieklausies, ieklausies tajā klusajā balstiņā, kas slēpjas Tevī, un tikai tad dodies ceļā… Un dienā, kad Tu izdzirdēsi šo kluso balsi, Tu apžilbsi… Neļauj nevienam neko izlemt Tavā vietā. Nekad nebaidies pieprasīt to, ko vēlas Tava sirds.
Tev to izdarīt būs daudz grūtāk, jo Tu esi tik ļoti pārliecināts par savu nenozīmīgumu, ka pat nespēj iztēloties spožu nākotni, nākotni, kurā Tu atstāsi savas pēdas… Tu esi jauns, Tev nav jāatkārto savu vecāku shēmas…
Love you, my boy…”
Ko gan Mazais jauneklis bija izdarījis filmēšanas beigās?
Vai viņš bija devies līdzi Kerijam Grāntam?
Un kāpēc šī melnā piezīmju grāmatiņa ar visām viņa cerībām bija izmesta atkritumos?
Žozefīne noslaucīja pieri ar plaukstas virspusi, nolika šo intīmo dienasgrāmatu malā un atsāka meklēt Zoē kladi.
Tā atradās pēdējā konteinerā. Atkritumu maisā. Zem veca, izdiluša Zoē džempera, Digeklēna spalvu pikuča, izbalējušas zeķes un izplēstām burtnīcas lapām. Ifigēnija to bija izmetusi nejauši. Viņa bija paķērusi kladi kopā ar burtnīcas lapām no Zoē rakstāmgalda.
Ja es būtu sākusi ar pēdējo tvertni, tad jau būtu to atradusi, Žozefīne nopūtās, paberzēdama degungalu. Jā, bet… tad es būtu palaidusi garām to intīmo dienasgrāmatu!
Viņa aizvēra telpas durvis un atgriezās savā dzīvoklī. Rūpīgi noslaucīja Zoē kladi. Pārvilka ar sūkli pāri tās vākam un nolika kladi redzamā vietā uz virtuves galda. Ielika intīmo dienasgrāmatu sava rakstāmgalda atvilktnē.
Un iekrita gultā.
Septiņos no rīta atbrauca atkritumu savācēji un iztukšoja visas četras daudzdzīvokļu nama atkritumu tvertnes.
Ifigēnija sarauca degunu un nejauki saviebās. Viņai bija norunāta darba intervija. Sekretāre kāju kopšanas speciālista kabinetā. Šie ārsti nekad nesēdēja bez darba. Cilvēki neprata pareizi staigāt. Viņi lika kājas greizi. Vajadzēja krietni pacensties, lai to visu vērstu par labu! Viņi bija aizmirsuši visu, sākot ar liela kaulu un beidzot ar ceļgala locītavu. Viņi pat nezināja, vai ar šiem vārdiem apzīmē pļavu ziedus vai locītavas!
Pēdējo reizi, kad viņai bija izdevies izturēt pārbaudi, viņa bija no jauna satikusi cilvēku, kurš bija viņai nodarījis pāri, un kura vārdu viņa baidījās minēt, lai nepiesauktu nelaimi. Viņa bija sešus gadus nostrādājusi pie diviem dietoloģijas un diabēta speciālistiem deviņpadsmitajā rajonā. Abi bija neizteiksmīgi, gludi, ar mazām, kastaņbrūnām ačtelēm, plāniem matiem, nekārtīgi, toties pieklājīgi. Pēc Klāras piedzimšanas viņa bija aizgājusi no darba. Pārāk daudz darba, maz ēdiena, daudz negulētu nakšu un vīrs, kurš viņu sita. Viņa nezināja, kā izskaidrot pacientiem, no kurienes radušies viņas zilumi un brūces. Pirmais doktors paziņoja, ka viņiem ir ļoti žēl, tomēr nāksies no viņas šķirties, bet otrais doktors piebilda, ka visas šīs aizdomīgās pēdas atstāj nelāgu iespaidu. Vai varbūt tas bija otrais doktors, kurš iesāka… viņa to nezināja. Viņai nācās aiziet no darba. Vīrietis, kura vārdu viņa nevēlējās pieminēt, pēc mēneša tika arestēts par uzbrukumu policistam. Un pēc tam viņam nācās pūt cietumā. Tā viņam arī vajadzēja! Viņa kopā ar abiem bērniem bija aizbēgusi. Atradusi durvju sardzes darbu vienā no Parīzes labākajiem rajoniem. Viņa priecājās par katru dienu. Viņai bija pajumte, elektrība, apkure un telefons par brīvu, piecas nedēļas ilgs atvaļinājums, nekādu pašvaldības nodokļu, un par to viņai ik dienu vajadzēja piecas stundas strādāt un naktīs atrasties mājās. Tūkstoš divsimt piecdesmit četri eiro mēnesī, ko vēl papildināja nauda par mājokļu uzkopšanu un veļas gludināšanu klientiem. Dzīve ir tik skaista, viņa pilnā balsī iesaucās, lai ierautu gaisu aizžņaugtajā rīklē. Bērni mācās labās skolās, viņiem ir labi draugi, glītas, labi saglabātas burtnīcas un skolotāji, kuri nekad nedara viņiem pāri. Bagātniekiem gan bija savi trūkumi, tomēr tie padarīja jautrāku viņas ikdienu.
Taču tagad gan viņas sardzes namiņam, gan viņai pašai draudēja briesmas.
Viņai bija jāizdomā kāds atkāpšanās risinājums.
– Neļaušu sevi nokaut ziedošanai kā Lieldienu jēru! – viņa iesaucās, iedvesmojusies