Lūsija Dilana

Trešais nav lieks


Скачать книгу

izslavētā “saprašanās ar suņiem” šķita klājamies pāri krustmātes izlolotajai patversmei kā Turīnas līķauts. Cilvēki droši vien cer, ka šeit tiem tiks izraudzīts viņu sapņu suns; ja savas pieredzes dēļ to varbūt spētu Megana, par sevi Reičela nebija tik augstās domās.

      Kaut arī viņa un Džems pamazām tuvojās zināmai savstarpējai izpratnei, kas sakņojās abu vienādi sērīgajā noskaņojumā, diezin vai ko līdzīgu varētu apgalvot par patversmes iemītniekiem. Runāt ar tiem viņa pavisam noteikti nebija sākusi un nemēģināja pat iztēloties, ka dzīvnieki spētu kaut ko pavēstīt viņai.

      – Gluži vienkārši atceries, kā suņi uzvedas parkā, – Megana izpalīdzīgi ieteica. – Padomā, vai viņu raksturs atbilst potenciālā saimnieka vēlmēm, ja saproti, ko es ar to gribu teikt.

      – Nesaprotu vis.

      Ārdurvju zvans lika abām sievietēm satrūkties. Tas bija agrāko laiku virtuvēs ierīkotais zvans kalpones paaicināšanai, ko varēja saklausīt pat iežogotajā teritorijā aiz suņu mītnes.

      – Precīzi norunātajā laikā. Laba zīme. Mums patīk potenciālo suņu ņēmēju punktualitāte. – Megana atgrūda krēslu un devās ielaist apmeklētājus.

      Reičela vēlreiz ielūkojās aptaujas lapā, lai iegaumētu jautājumus un uzdotu tos bez aizķeršanās. Mērķis skaidrs, viņa sev teica. Dabūt vienu suni projām un vienu nodalījumu brīvu izīrēšanai.

      Lapas augšmalā vīdēja trekniem burtiem uzdrukāts bargs brīdinājums.

      Suņu vienīgā balss ir mūsējā! Lūdzu, neņemiet ļaunā, ja mēs jums šķitīsim uzbāzīgi un ļoti izvēlīgi – gluži vienkārši vēlamies nodrošināt mūsu suņiem vislabāko. Dažus no tiem cilvēki reiz nežēlīgi nodevuši, tomēr dzīvnieki joprojām alkst uzticēties un dāvāt savu mīlestību. Mēs nevēlamies, lai viņi vēlreiz atgriežas šeit.

      Reičelai aizžņaudzās kakls, kad prātā ienāca dedzīgā izteiksme Bērtija sakrunkotajā fizionomijā un Čestera izmisīgā skraidelēšana, kad kāds nogāja garām un kārtējo reizi nebija suņa pazudušais saimnieks, kas ieradies pēc viņa. Lūdzu, kaut man izdotos viņus nepievilt, Reičela nodomāja un sarauca uzacis, nobrīnīdamās vien par sevi.

      Bija saklausāma Meganas balss, viņa vedināja uz biroja telpu. – Nāciet iekšā, nāciet iekšā.

      Reičela pacēla acis un ieraudzīja doktoru Hārperu, kam sekoja pāris vecumā mazliet pāri trīsdesmit. Abi ar lielu ziņkāri raudzījās apkārt. Vīrietis jūsmīgi berzēja rokas, savukārt sieviete izturējās piesardzīgāk, it kā bažītos, ka telpa būs pilna ar suņiem, kas tūdaļ nosiekalos ikvienu ienācēju.

      – Ko jums piedāvāt, tēju vai kafiju? – Megana ņēmās rosīties. – Šī ir Reičela, viņa izdarīs visu nepieciešamo.

      – Jauki. Man, lūdzu, tēju ar diviem cukura gabaliņiem. Esmu izslāpis. Sveiki, es esmu Džonijs Hodžs. – Labi noaugušais vīrietis pastiepa roku, lai sasveicinātos ar Reičelu. Draudzīgs smaids ievilka krunciņas viņa brūno acu kaktiņos. – Un šī ir mana sieva Natālija.

      – Sveika, Natālij. – Reičela ievēroja sievietes eleganto tērpu, un viņai sametās žēl tās melno, šauro svārku un piegulošās žaketītes. – Nāciet šeit. – Viņa atvilka krēslu. – Te jums būs mazāk iespēju tikt nospalvotai. Es zinu, ko runāju. Spalvu savākšanas rullītis jāmaina ik pēc divām dienām.

      – Kāda šeit kārtība? – Doktors Bills paraudzījās apkārt.

      – Es, biju cerējis, ka šeit būs apskatāmi vairāki suņi.

      – Kaut kas līdzīgs aklajam randiņam, ko? – pajokoja Džonijs. – Bills vēlas iepazīties ar enerģisku suni, kam piemīt laba humora izjūta, ne vecāku par trim gadiem.

      – Mēs nemēdzam rādīt apmeklētājiem suņus, iekams neesam parunājušās ar viņiem, – paskaidroja Megana. – Citādi tas var izvērsties pārāk emocionālā pārdzīvojumā it visiem, ja apmeklētāji ierauga suņus to mītnēs un suņi ierauga cilvēkus, kuri, iespējams, ieradušies vest tos uz mājām. Dzīvnieki vai prātā jūk, mēģinot pievērst sev uzmanību. Ja tomēr jums ir savs priekšstats par to, kādu tieši suni vēlaties, mēs varam to pārrunāt.

      – Ak, Bills ir ļoti izsmalcināts savās vēlmēs, vai ne, Bill? – Džonijs pagriezās pret draugu. – Tāpēc viņš joprojām dzīvo viens!

      – Džonij… – Natālija sarauca pieri.

      – Es gluži vienkārši vēlos zināt, ar ko īsti man rēķināties. – Bills sāniski uzmeta Džonijam draudzīgu skatienu. – Nebūt neesmu pārmērīgi piekasīgs, bet vēlētos sev dzīvnieku, ko būtu iespējams apmācīt, kas pārmērīgi nemestu spalvu, lai varu viņu ņemt līdzi uz poliklīniku. Un tādu, kam piemīt zināmas personības iezīmes.

      – Vai mēs runājam par suni vai draudzeni? – Reičela painteresējās.

      Bills piesarka, bet Džonijs paliecās uz priekšu un atbildēja: – Abējādi.

      – Lieliski! Varbūt tagad ķersimies pie aptaujas jautājumiem? – Reičela ielūkojās sarakstā. – Vispirms noskaidrosim, cik bieži jums būs iespēja izvest suni pastaigā.

      Pēc divdesmit piecām minūtēm Reičela bija uzzinājusi, ka Bills kopā ar suni varētu nostaigāt aptuveni jūdzi uz darbu un atpakaļ, kā arī izmest līkumu parkā pusdienas pārtraukumos; ka viņš grib suni, augumā saimniekam vismaz līdz ceļgaliem, vēlams, melnu; ka viņa mātei esot bijis kustīgs Leiklandes terjers un viņš nekādā ziņā nevēloties sev ko tamlīdzīgu; ka Džonijam arī patīk suņi un viņš labprāt iegādātos labradoru, pointeru, spanielu vai gluži vienkārši kādu “jocīgu mazu zelli”; ka Natālija cerot – Billa suns piespiedīšot savu saimnieku biežāk uzturēties svaigā gaisā.

      – Tātad, – Džonijs uzblieza sev pa ceļgaliem un paraudzījās uz Billu, – vai šajā brīdī jūs mēdzat pazust aizkulisēs un izvest laukā pretendentu numur viens?

      – Tieši tā! – Megana atgrūda krēslu. – Ja vēlaties uzcienāties ar cepumiem – laipni lūdzam. Tagad mums abām jāaprunājas, pēc tam mēs atvedīsim šurp vienu vai divus suņus, lai jūs varat parotaļāties un labāk iepazīties ar tiem, un tad jau redzēsim. Nāc, Reičela.

      Uzrunātā pacēla acis no papīriem. – Piedod?

      – Man nepieciešams tavs padoms. – Pašpaļāvīgi pasmaidījusi, Megana uzrāva Reičelu kājās. – Atvainojiet mūs uz brītiņu.

      Aiz kantora durvīm Reičela grasījās protestēt, bet Megana pa pusei stūma, pa pusei vilka viņu uz suņu mītnes pusi.

      – Ej. Vadies pēc aptaujas atbildēm un izvēlies Billam suni.

      Reičela apstājās kā zemē iemieta. – Nē! Nepaliec nu smieklīga.

      – Ej, tu to vari.

      Конец ознакомительного фрагмента.

      Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

      Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.

      Безопасно оплатить книгу можно банковской