ties nozīmē mainīties.
Būt nevainojamam nozīmē mainīties bieži.
Pirmā nodaļa
Dažu labu reizi iečīkstējusies un nopūtusies, vecā ēka pamazām iegrima naktsmierā. Zvaigznēm nosētā debess atzalgojās akmens sienās, kas jau vairāk nekā divus gadu simteņus slējās Būnsboro laukuma malā. Klusums valdīja arī ielu krustojumā, kur ēnas mijās ar gaismām. Visi logi un veikalu skatlogi Galvenās ielas malā likās ieslīguši miegā, ļāvušies bezrūpīgai snaudai remdinošā vasaras naktī.
“Arī man vajadzētu doties pie miera,” Houpa nodomāja. Likties gultā, izstiepties. Gulēt. Tas būtu visprātīgākais, un Houpa uzskatīja sevi par prātīgu sievieti. Garā dienas junda bija viņu nogurdinājusi. “Turklāt,” Houpa sev kārtējo reizi atgādināja, “jau agri no rīta ieradīsies možā Karolī, lai pagatavotu brokastis.”
Viesnīcniecei bija radusies iespēja pagulēt ilgāk.
Katrā ziņā vēl nebija pat pusnakts. Dzīvojot un strādājot Džordžtaunā, Houpa reti kad devās pie miera tik agri. Protams, tolaik viņa vadīja Vikemu viesnīcu un tajos vakaros, kad nebija jārisina kādas sīkas nepatikšanas vai jāapstrādā kāds klientu pieprasījums, viņa allaž devās baudīt naktsdzīvi.
Iespējams, ka Būnsboro, mazpilsētai Mērilendā, Blūridžas kalnu pakājē, bija sena un teiksmām bagāta vēsture un noteikti piemita sava burvība, tostarp, piemēram, atjaunotā un viņas pārraudzībā esošā viesnīca, tomēr šī vieta nevarēja lepoties ar plašu izklaides iespēju klāstu diennakts tumšajā laikā.
Situācija nedaudz mainīsies, kad viņas draudzene Eiverija atvērs pilsētā restorānu un bāru. Bija prieks raudzīties, kā tepat kaimiņos Houpai un iepretim pašas picērijai, kas atradās laukuma otrā malā, enerģiskā Eiverija Makteiviša veido savu jauno uzņēmumu.
“Vasara vēl nebūs galā, kad Eiverijai jau piederēs divi restorāni,” Houpa nosprieda.
Tomēr censones titulu cilvēki piedēvējuši viņai.
Houpa pārlaida skatienu virtuvei – tā bija uzkopta, spoža, mājīga un viesmīlīga. Viņa jau bija sagriezusi augļus, pārbaudījusi krājumus, piepildījusi saldētavu ar produktiem. Viss bija sagatavots, lai Karolī varētu pagatavot brokastis viesiem, kuri tobrīd jau atpūtās savos numuros.
Dokumenti bija sakārtoti, durvis pārbaudītas, šķīvji arīdzan – viss bija savās vietās. “Darbiņš padarīts,” Houpa pie sevis noteica, tomēr viņa vēl nespēja piespiest sevi doties uz dzīvoklīti ēkas trešajā stāvā.
Viņa ielēja glāzē vīnu, beidzamo reizi izmeta loku viesnīcas foajē un izdzēsa lustru telpas viducī virs galda, uz kura vāzē lepni gozējās košu vasaras ziedu buķete.
Izgājusi zem arkas, viņa atkal pārbaudīja, vai ārdurvis ir aizslēgtas, un tad atgriezās pie kāpnēm. Pirksti viegli slīdēja pa metāla margām.
Bibliotēkā Houpa jau bija ielūkojusies, tomēr nolēma tur iegriezties vēlreiz. “Tā nav apsēstība,” viņa sevi mierināja. “Iespējams, ka te ienācis kāds no viesiem, lai baudītu glāzi viskija vai paņemtu kādu grāmatu.” Tomēr arī tur bija tukšs un kluss.
Houpa atskatījās. Šajā stāvā bija apmetušies viesi. Vargasa kungs ar kundzi – Donna un Makss –, kuri laulībā aizvadījuši divdesmit septiņus gadus. Nakts viesnīcas Nika un Noras apartamentos bija viņu meitas dāvana Donnai dzimšanas dienā. Vai tas nav mīļi? Veslija un Sirdspuķītes numuru stāvu augstāk kāzu naktij bija izvēlējušies jaunlaulātie. Houpa bija pārliecināta, ka jaunajam pārim, Eiprilai un Trojam, par šeit pavadīto nakti paliks jaukas un nezūdošas atmiņas.
Viņa pārbaudīja durvis, kas veda uz otrā stāva verandu, tad, acumirklīgas ierosmes vadīta, tās atslēdza un izgāja laukā.
Ar vīna glāzi rokā Houpa šķērsoja plašo dēļu grīdu un atspiedās pret margām. Laukuma pretējā pusē dzīvoklī virs restorāna “Vesta” valdīja tumsa. Tas bija tukšs kopš dienas, kad Eiverija pārcēlās pie Ouena Montgomerija. Tā vai citādi, Houpa atzina, ka ilgojas pēc draudzenes, kas atrastos turpat tuvumā, Galvenās ielas pretējā pusē.
“Tagad Eiverija ir tur, kur viņai jābūt,” Houpa pie sevis nosprieda, “kopā ar Ouenu, viņas pirmo un vienīgo mīļoto.”
Domāsim par patīkamo.
Viņa varētu palīdzēt kāzu rīkošanā – maija līgava, maija ziedi – tepat pagalmā, tieši tāpat kā Klērai pagājušajā pavasarī.
Iegrimusi pārdomās, Houpa pavērās uz grāmatveikalu otrpus ielai. Klēras “Lappusītes” bija pamatīgs risks jaunai atraitnei ar diviem bērniem, turklāt vēl trešā bērna gaidībās. Tomēr viņai izdevās. Klērai viss sanāca. Un tagad viņa bija Klēra Montgomerija, Beketa sieva. Tad nāca ziema, un viņu saimei pievienojās vēl viens mazulis.
Vai nav savādi, ka Houpas abas draudzenes jau sen dzīvoja Būnsboro, bet viņa turp pārcēlās tikai pirms gada. Nē, pirms nepilna gada. Viņa bija jaunpienācēja šajā pilsētā.
Tobrīd no trim draudzenēm tikai Houpa joprojām dzīvoja pilsētiņas pašā sirdī.
Bija muļķīgi ilgoties pēc draudzenēm, jo viņas taču tikās vai katru dienu, tomēr bezmiega naktīs Houpa ilgojās, pavisam nedaudz ilgojās, kaut meitenes joprojām būtu viņai līdzās.
Pērnais gads viņu dzīvē bija ienesis daudz pārmaiņu. Houpa bija apmierināta ar dzīvi Džordžtaunā, savu māju, darbu un ikdienas rūpēm. Arī ar Džonatanu, šo blēdīgo nelieti.
Viņai bija jauki, tālejoši plāni. Nekur nebija jāsteidzas, tomēr tie bija tālejoši plāni. Vikemu viesnīca bija Houpas īstā vieta. Viņa pārzināja tās ritmu, ik skaņu, ik vajadzību. Turklāt viņa bija krietni pastrādājusi Vikemu un viņu nelietīgā dēla Džonatana labā.
Ar šo vīrieti Houpa bija iecerējusi apprecēties. Nē, nebija ne formālas saderināšanās, ne konkrētu solījumu, tomēr bija skaidrs, ka viņi precēsies un viņiem būs kopīga nākotne. Houpa nebija idiote.
Bet visu laiku vai vismaz vairākus beidzamos mēnešus, kamēr viņi vēl bija kopā, kad Džonatans dalīja gultu ar Houpu vai otrādi, viņam jau bija cita sieviete. “Varētu sacīt, ka meitene no viņa augstākās sabiedrības slāņa,” Houpa skumji prātoja. Kāda, kura nestrādātu desmit vai divpadsmit un reizēm vēl vairāk stundu dienā, lai vadītu ekskluzīvu viesnīcu. Kāda, kura, visticamāk, apmestos viesnīcas izsmalcinātākajos apartamentos.
Nē, Houpa nebija idiote, viņa tikai pārlieku uzticējās Džonatanam un jutās nožēlojami pazemota, kad uzzināja, ka viņš nākamajā dienā grasās saderināties ar citu.
Nožēlojami pazemota, jo tobrīd kaili, kā no mātes miesām nākuši, abi gulēja Houpas gultā.
Nākamais pazemojumu izbaudīja Džonatans, jo Houpa viņam pavēlēja iet, no kurienes nācis. Viņš bija patiesā neizpratnē par to, kāpēc viņu attiecībās nekas vairs nevar palikt pa vecam.
Tas bija īss mirklis, kam sekoja pārmaiņu virkne.
Tagad viņa bija Būnsboro viesnīcas vadītāja, dzīvoja mazpilsētā Mērilendas rietumos, krietnā attālumā no lielpilsētas ugunīm.
Brīvo laiku Houpa neaizvadīja, plānojot smalkas vakariņas šauram draugu lokam vai modes salonos meklējot ideālajai kleitai piemērotas ideālās kurpes, kuras uzaut nākamajā pasākumā.
Vai viņa ilgojās pēc modes saloniem, iecienītās kafejnīcas, augstajiem griestiem un ziedu ieskautās mazās terases pilsētas mājā? Pēc spriedzes un uztraukumiem, gatavojot viesnīcu augstu amatpersonu, slavenību un biznesa magnātu uzņemšanai?
“Jā, reizēm,” viņa atzina, “tomēr ne tik bieži un ne tik ļoti, kā biju domājusi.”
Viņa bija apmierināta ar personīgo dzīvi, pieņēma izaicinājumus profesionālajā jomā, un viņas īstā vieta bija Būnsboro viesnīcā. Tomēr pēdējo mēnešu laikā viņa kaut ko bija atklājusi. Te viņa jutās ne tikai apmierināta, bet arī laimīga. Viesnīca nebija viņas īstā vieta, šeit bija viņas mājas.
Par to viņa pateicās draugiem, Montgomeriju brāļiem un viņu mātei. Justīne Montgomerija viņu nolīga bez vilcināšanās. Tolaik Houpa Justīni vēl tik labi nepazina, lai negaidīti nākušais