Raiders bija pārliecināts, ka Makteivišu restorāns būs lieliska vieta, kur paēst, iedzert vai satikties ar cilvēkiem, ja būtu tāda vēlēšanās. Labs ēdiens pieaugušiem cilvēkiem – tādu Eiverija bija to iecerējusi, pretstatā demokrātiski ģimeniskajam restorānam “Vesta”.
“Vesta” bija Raidera vājība, tur ceptā “Kareivja pica” bija vēl lielāka vājība, tomēr viņš zināja, ka vismaz reizi vai pat vairākas labprāt nobaudīs maltīti jaunajā restorānā. Turklāt Eiverija jau mēnešiem ilgi uz viņiem izmēģināja dažādus jaunus ēdienus.
Raiders devās pie durvju ailas un nopētīja bāra vietu. “Tur vēl daudz darba jāiegulda,” viņš nosprieda, tomēr spēja iztēloties, kāda izskatīsies garā lete, kuru kopā ar brāļiem uzbūvēs pašu rokām. Tumšs koks, intensīvas krāsas, ķieģeļi, kas šur tur redzami sienā. Un visas tās izlejamā alus šķirnes…
“Jā, nebūtu slikti šeit reizi pa reizei iegriezties, lai paceltu kausu par labi padarītu darbu.”
Par darbu, kad tas būs padarīts.
Atskanēja balsis, un Raiders atgriezās restorāna telpās.
Kad uzdevumi bija sadalīti un brigāde uzsāka darbu, viņš devās uz ceptuvi, lai pārbaudītu, kā tur sokas darbi. Ja viņam būtu iespēja izvēlēties, viņš apliktu instrumentu jostu un pats ķertos pie īstiem darbiem.
Bet torīt viņam bija nolikta tikšanās jaunajā objektā, turklāt līdz tai bija atlicis pavisam maz laika.
Raiders devās atpakaļceļā un stāvvietā ieraudzīja novietotas abu brāļu automašīnas. Ouens droši vien atvedis kafiju, virtuļus un nojaukšanas atļauju. Ouens nemēdz pievilt. Viņš nepieviltu pat tad, ja būtu sācies kodolkarš.
Viņš iedomājās par Beketu, kurš apprecējis daiļo Klēru, vienā mirklī kļuvis par trīs bērnu tēvu un tagad gaidīja vēl nākam pasaulē dvīņus.
“Jēziņ, dvīņus! Kas zina, varbūt satraukums par gaidāmajiem dvīņiem pārņems arī māti un atturēs no jaunām iecerēm. Taču iespējams, ka tas nelīdzēs.”
Iegājis pa durvīm no Svētā Pola ielas puses, Raiders sajuta kafijas aromātu.
Jā, uz Ouenu vienmēr varēja paļauties.
Viņš paņēma vienīgo atlikušo krūzi, uz kuras pedantiskais brālis ar marķieri bija uzvilcis burtu “R”, un labsajūtā ieņurdējās, pacēlis virtuļu kastītes vāku.
Suns pavēcināja asti, uz grīdas parādījās savdabīgi raksti.
Brāļu balsis skanēja kaut kur trušu alām līdzīgo istabeļu labirintā. Raiders noplēsa gabaliņu no sava ar marmelādi pildītā virtuļa, pameta to Dumiķim un piegāja aplūkot rasējumus, kas bija izklāti uz steķiem novietotiem saplākšņa gabaliem.
Saprotams, ka viņš tos jau bija redzējis, un tie šķita graujoši. Beketa koncepcija ietvēra visu, ko māte vēlējās un pat vēl vairāk. “Jā,” Raiders nodomāja, “tas ir labāk nekā noslaucīt to visu no zemes virsas. Labāk izmēzt to, kas mēžams, un būvēt uz tā, kas spēj izturēt slodzi.”
Raideram tas neizskatījās pēc sporta zāles, vismaz ne tādas, ko viņš mēdza apmeklēt un kur ģērbtuvēs valdīja sviedru smārds. Šī jau bija māksla.
Turklāt tāda, kas padara procesu darbietilpīgu un pietiekami sarežģītu, lai viņš nedēļām, mēnešiem un, iespējams, gadiem ilgi lādētu Beketu.
Un tomēr…
Slīpais jumts bija ne tikai praktisks, bet arī estētisks risinājums. Novākt izvirzījumu ar plakano jumtu stāvvietas pusē, tā vietā izveidojot terasi, bija gudri. Daudz stiklotu logu un durvju, lai iegūtu vairāk gaismas. Šai ēkai tas tiešām nepieciešams, kaut arī nozīmētu izzāģēt sienas blokus.
Gaumīgas ģērbtuves ar tvaika pirtīm un saunām. Viņa praktiskais prāts to īsti negribēja pieņemt, tomēr bija jāatzīst, ka arī viņam patika izkarsēties labā pirtī.
Viņš ēda virtuli, dalījās ar Dumiķi un pētīja ēkas stāvu plānus un inženiertehnisko aprakstu.
“Labs darbs,” viņš nodomāja. Beketam bija talants un vīzijas, lai arī dažas būtu pagalam grūti realizēt praktiski.
Raiders uzdzēra notiesātajam virtulim pamatīgu kafijas malku, kad no telpu labirinta iznira viņa brāļi.
– Nojaukšanas atļauja.
– Ir, – Ouens atbildēja. – Labrīt!
Ouena nevainojami baltā T krekla kakla izgriezumā bija ieāķētas saulesbrilles. Tā kā Bekets bija iecerējis, ka brālis piedalīsies nojaukšanas darbos, tad krekls drīz vairs nebūs tik balts.
– Tu gludini džinsus?
– Nē, – Ouens atbildēja, nopētīja virtuļus, paņēma vienu un pārlauza uz pusēm. – Tie ir tikai izmazgāti.
Man vēlāk ieplānotas dažas tikšanās.
– Ak, ak! Sveiks, tēvs varoni!
Bekets pasmīnēja un saglauda kastaņbrūno matu ērkuli.
– Puikas grib, lai dvīņus saucam par Logenu un Lūku.
– Vilknadzis un Debesgājējs, – Raiders komentēja. – “X cilvēku” un “Zvaigžņu karu” apvienojums. Interesanta izvēle.
– Man patīk. Klēra no sākuma izsmēja ierosinājumu, bet vēlāk viņai pat iepatikās. Labi vārdi.
– Pietiekami labi Vilknadzim un Debesgājējam.
– Domāju, ka mēs pie tā arī paliksim. Man jau ausis džinkst. Zini, gluži kā pēc eksplozijas.
– Divi, tas ir tikai par vienu vairāk nekā viens, – Ouens ieminējās. – Viss atkarīgs no plānošanas.
– Jo tu taču esi skatījies “Paklāja žurkas”, – Raiders iespurdzās.
– Viss atkarīgs no plānošanas, – Ouens atkārtoja, – tāpēc pārbaudīsim mūsu plānus un termiņus, – viņš piebilda un izvilka mobilo telefonu.
Raiders nolēma apēst vēl vienu virtuli. Cukurs un taukvielas ļaus viņam pārciest detalizētās pārrunas. Pārbaudes, atļaujas, materiālu pasūtīšana un piegādes, inženierkomunikācijas, apdare, darbnīcu pakalpojumi, darbs objektā.
To visu Raiders spēja paturēt atmiņā, varbūt ne tik kārtīgās ailēs un tabulās kā Ouena aprēķinos. Toties viņš zināja, kas un kad darāms, kurus vīrus norīkot konkrētos darbos un cik ilgs laiks katram darbam nepieciešams. Viņš būvniecības smalkumus pārzināja no iekšpuses un no ārpuses.
– Mamma piemeklē aprīkojumu, – Bekets iestarpināja, kad Ouens bija apklusis. – Tu jau saproti… fiziskās slodzes stendus, skriešanas celiņus un visu pārējo.
– Es labāk par to nedomāšu, – Raiders noteica un palūkojās apkārt.
“Sliktas sienas,” viņš pie sevis nodomāja, “slikta grīda. Viss te ir katastrofāls. Skriešanas celiņus, hanteles un jogas paklājiņus vēl ilgi te nevarēs izvietot.”
– Varbūt vajadzētu apspriesties par stāvlaukumu?
Raiders samiedza acis un pavērās uz Ouenu.
– Kas vainas stāvlaukumam?
– Varbūt nelāpīsim veco asfaltu, noplēsīsim, nolīmeņosim laukumu, izbūvēsim kanalizāciju un uzklāsim jaunu asfaltu?
– Sasodīts. – Raiders principa pēc gribēja iebilst, tomēr jauna kanalizācijas sistēma ēkai bija nepieciešama.
– Lai notiek. Bet tagad es par to nedomāšu.
– Par