būt trokšņi…
Es pacēlu roku, viņu apklusinot.
– Tas nesagādās problēmas, – es apliecināju. Kā es ilgojos pēc trokšņa un nekārtības savā nevainojami tīrajā namā!
– Citu namu saimnieces nebija apmierinātas, – viņš sacīja. – Mani jau trīs reizes padzina no istabām. Pēdējā reize bija pirms divām stundām.
– Kāpēc?
Viņš ievilka elpu, apņēmies atzīt visu.
– Redziet, es noindēju viņas kaķi. Tas notika netīšām…
Tajā mirklī es sāku skaļi smieties. Nespēju savaldīties. Nožēlas pilnā izteiksme, pārsteidzošā atzīšanās – tas viss bija tik jocīgi! Viņš izbrīnīts lūkojās uz mani un pasmaidīja. Es paraudzījos uz šo vīrieti, kurš klīda pa ielām, meklējot mājas. Acīmredzot viņam nebija ne ģimenes, ne draugu, pie kā vērsties grūtā mirklī, nebija nevienas vietas, kurp doties, viņš nekur īsti neiederējās, nekur viņam nebija sakņu, un man sažņaudzās sirds. Viņš bija apmaldījies un vientuļš – tāpat kā es.
– Man nav kaķa, – es pavēstīju. – Dariet visu, ko vēlaties, tikai samaksājiet par bojājumiem. – Es nebiju pārāk mīkstsirdīga. Viņš pamāja, atguvis nopietnību.
– Īre… – viņš ieminējās. Mētelis bija ar ielāpiem, soma šķita novalkāta. "Droši vien detektīvi konsultanti saņem naudu par paveikto. Cik daudz viņš ir paguvis veikt?"
– Šeit ir divas guļamistabas. Es neiebilstu, ja jūs sameklējat biedru, ar kuru kopā dzīvot un maksāt īri.
– Man nav biedru, – viņš sacīja un novērsies palūkojās uz logu. – Man nav atbilstošas dabas.
– Pirmajā mēnesī varat maksāt pusi īres, līdz kādu atradīsiet, – es ierosināju, jo nevarēju laist viņu atpakaļ drēgnajā tumsā. – Londonā ir daudz vīriešu, kas meklē mājvietu. Varbūt kāds karavīrs, kurš atgriezies no cīņas lauka? Viņiem vienmēr vajag pajumti un saprotošu līdzbiedru. Tikai vispirms pastāstiet par saviem nelāgajiem ieradumiem.
Pēc trīs nedēļām viņš atveda mājās draugu. Viņš bija ņēmis vērā manu padomu un sameklējis bijušo kareivi – ārstu ar patīkamu smaidu, ciešu rokasspiedienu un skumjām acīm. Viņam izmisīgi vajadzēja pajumti, dzīves jēgu un kādu, kurš rūpētos par viņu. Tobrīd gan viņam šķita, ka vajag tikai vienu no visiem trim.
Pirmajās dienās ārsts salaboja manas virtuves durvis, detektīvs skarbi aprunājās ar miesnieku, kurš bija rīkojies negodīgi (man jau bija aizdomas), un es viņiem pagatavoju mūžā labāko mielastu.
Viņi sēdēja apartamentos, smēķēja un runāja līdz vēlai naktij, bet es iekārtojos virtuvē un klausījos pie ventilācijas lūkas. Tur nu mēs visi bijām – Šerloks Holmss, Džons Vatsons un Marta Hadsone. Trīs apmaldījušies cilvēki, kas atrada cits citu.
KĀ VISS SĀKĀS
Tagad jūs zināt, kā es iepazinos ar Holmsa kungu un doktoru Vatsonu; nu varu sākt savu stāstu. Labi, tas būs stāsts par mani un Mēriju. Mēs ar doktora Vatsona sievu Mēriju Vatsoni klusi sēdējām pie lielā koka galda spoži apgaismotajā pagrabā, kur bija iekārtota virtuve.
Šī ir mana valstība, mana darbavieta, mans patvērums. Tūlīt es par to pastāstīšu. Šī vieta ir svarīga. Tās ir manas mājas. Atverot nama melnās durvis, viesi nonāk tumšā, paneļiem izklātā vestibilā. Pa labi ir rūpīgi nopulēts galds, un uz tā ir misiņa trauks. Kreisajā pusē ir kāpnes ar paklāju, un pa tām var nokļūt citās telpās. Otrā pusē ir īss gaitenis, un aiz tā četri pakāpieni ved lejup uz virtuvi. Domājot par mājām, es vienmēr domāju par virtuvi.
Tai bija melnas durvis, kas gandrīz nekad netika aizvērtas. Tālāk pletās virtuve, un dziļumā bija durvis ar stikla augšdaļu. Pa tām varēja iziet pieticīgā pagalmā. Un blakus bija mans prieks un lepnums – liela gāzes plīts, kas uzturēja virtuvē siltumu pat aukstajās dienās. Pie plīts bija ērts apdilis krēsls, bet stūrī saritināta lupatsega, ko es izklāju vakarā. Pa kreisi atradās mazākas durvis uz mazgātavu, pieliekamo un citām telpām. Pie sienas es biju novietojusi lielu priedes koka kumodi, un tajā mirdzēja vara pannas un balti šķīvji ar sārtiem rakstiem. Tie, protams, nebija paredzēti Holmsa kungam. Viņam es pasniedzu vienkāršus, baltus porcelāna traukus – kopš dienas, kad viņš sāka tos izmantot ķīmijas eksperimentiem un šaušanai. Grīdu sedza linolejs ar rakstu, kas atgādināja sarkanas flīzes. Ak, cik patīkama bija šī viegli tīrāmā virsma! Pie otras sienas bija vairāki skapīši un darba lete ar vēsu marmora pārklājumu, uz kura es gatavoju mīklu. Te es varēju redzēt visus, kas tuvojās mājai. Telpas vidū bija liels ozolkoka galds, pēc ilgas lietošanas noberzts balts, ar dažādām skrambām un karstu trauku atstātām zīmēm. Šī virtuve bija manas mājas, un es tajā pavadīju mūža laimīgākos brīžus.
Vai iztēlojaties manu virtuvi? Vietu, kur es iederos un jutos iederīga? Te viss sākās. Džona stāsti sākas augšējā stāvā, manējie apakšējā. Šoreiz es nebiju viena. Pie manis viesojās Mērija Vatsone, un viņa sēdēja galda galā. Viņa ienāca Džona dzīvē līdz ar piedzīvojumu, ko viņš nodēvēja par "Četru zīmi". Džons viņu mīlēja, Holmsa kungs pacieta, un man viņa bija ļoti tuva. Tolaik skaistuma iemiesojums bija pilnīga brunete ar vaigu bedrītēm, bet Mērija nepavisam neatbilda šim ideālam. Viņa bija slaida, gara auguma meitene, gandrīz tikpat gara kā Džons. Viņai bija stingrs zods, taisns deguns un zilas, vienmēr vērīgas acis. Sprogainie, zeltainie mati nekad nelikās savaldāmi ar matadatām un ik pa brīdim atrisa. Mērija deva priekšroku vienkāršām blūzēm un svārkiem ar ļoti niecīgu polsterējumu aizmugurē, tāpat kā princese Aliksa, un parasti nēsāja vienkāršu salmu cepuri, ko nepacietīgi atstūma pakausī. Viņai bija dzīvīgi vaibsti, kas pauda visas izjūtas un domas. Mērija bieži smējās, un viņa bija gudra. Viņa aizrautīgi mīlēja Džonu. Kad abi iepazinās, viņa bija klusa, neuzkrītoša un kārtīga, kā jau pienākas labai guvernantei. Tagad viņa bija brīva un staroja laimē.
Kaut pagājuši daudzi gadi, es vēl joprojām skaidri redzu Mēriju acu priekšā, it kā viņa sēdētu man pretī un nerātni smaidītu.
Viņai blakus sēžu es – maza auguma pusmūža sieviete ar brūniem matiem, kas jau sirmo, un brūnām acīm. Jāatzīst, ka es esmu tuklāka par viņu. Mana seja neatklāj domas. Reiz mana sejas āda bija svaiga un skaista, bet netīrais Londonas gaiss to vērtis pelēcīgi bālu. Mati vienmēr ir sakārtoti mezglā, drēbes ir pieticīgas un vienkāršas. Es esmu rāmas, tīrīgas mājsaimnieces iemiesojums un neesmu radīta tam, lai mani pamanītu, jo tas nav piedienīgi. Man ir virējas rokas, uz kurām vienmēr ir nelielas rētas un apdegumi no plīts un nažiem. Es ar to visu lepojos, un neko vairāk man nevajag.
Vai redzat mūs? Mēs sēžam manā virtuvē dienā, kad viss sākas, malkojam tēju, mielojamies ar manis cepto kūku un pa ventilācijas lūku noklausāmies Šerloka Holmsa sarunu ar viešņu.
Jā, pareizi! Ventilācijas lūka.
Jāpaskaidro, ka britu celtnieki neizprot ventilācijas lūku nozīmi. Viņi tās iebūvē ļoti dīvainās vietās – starp istabām, paslēptas stūros, pievienotas caurulēm, kas nekur neved. Patiesībā ventilācijas lūkai nekad nevajadzētu savienot virtuvi ar otrā stāva dzīvojamo istabu, jo tajā ieplūstu ēdiena aromāti. Tomēr slikta plānojuma, pārbūves un citu dīvainību dēļ viena no ventilācijas lūkām šajā namā bija iestrādāta augstu Holmsa kunga dzīvojamās istabas – vienlaikus konsultāciju telpas, ēdamistabas, šautuves un ķīmijas laboratorijas – sienā un veda tieši uz virtuvi – starp diviem skapjiem virs marmora letes, uz kuras es gatavoju cepumus.
Es to atklāju kādā vakarā ilgi pirms Holmsa kunga ievākšanās,