armijas viltīgais, gudrais, apsviedīgais vadonis.
Viginss spēja domāt, plānot un saskatīt sekas. Tas ļāva viņam izcelties pārējo vidū. Viņš pārlaida skatienu ielas bērniem, no kuriem daži izdzīvoja, bet citiem tas neizdevās, un nosprieda, ka viņiem vajag palīdzību. Viginss visus apvienoja, sameklēja naktsmītni, rūpējās, lai ikviens dalītos ar ēdienu, atrada viņiem darbu un panāca drošību. Viņš dāvāja šiem bērniem savdabīgu ģimeni un visus uzraudzīja. Pienāca brīdis, kad viņi iepazinās ar Holmsa kungu, un abas puses saskatīja priekšrocības turpmākā sadarbībā. Viņi bieži strādāja Holmsa kunga uzdevumā.
Līdz brīdim, kad reiz atvēru nama parādes durvis un tur ieraudzīju vairākus netīrus ielaspuikas, es pat nezināju, ka šie zēni ir pasaulē. Viens no tiem, divpadsmit gadus vecs zēns ar vērīgu skatienu, ļoti pieklājīgi paziņoja: – Viginss un Beikerstrītas Neregulārā armija, kundze. Mēs nākam pie Holmsa kunga. Pēc uzaicinājuma, – viņš aši piebilda, un es nopētīju zēnus. Daži šķita satraukti, citi cerību pilni, viens vai divi izskatījās dusmīgi. Kaut kas man lika nojaust, ka viņi gaida padzīšanu no parādes ieejas, pavēli izmantot sētas puses durvis vai gluži vienkārši doties prom.
Tomēr es Holmsa kunga istabās biju ielaidusi daudz sliktākus un noteikti arī nepieklājīgākus cilvēkus, tāpēc atkāpos un aicināju viņus ienākt. Visi uzskrēja augšā pa kāpnēm, sekojot Viginsam.
Kad viņi nāca lejā, es stāvēju uz virtuves kāpnēm un uzsaucu: – Man ir kūka. Varbūt kāds to vēlas? Arī tēja un piens. Pietiks visiem. – Nabaga izbadējušies zēni acīmredzami saausījās, bet vispirms palūkojās uz vadoni. Viņš savukārt veltīja man aizdomu pilnu skatienu. – Nē, es nelikšu jums mazgāties un neuzdošu jautājumus, – es solīju, jo vēl no seniem laikiem miglaini atcerējos, kādi ir zēni.
Viginss pamāja, un puikas – apmēram desmit, bet viņi tik zibenīgi šaudījās šurpu turpu, ka nevarēju saskaitīt, – steidzās man garām uz virtuvi.
Vecākais zēns man tuvojās un teica: – Jūs esat ļoti laipna, Hadsones kundze.
– Man tas sagādā prieku, – es apliecināju. – Tu zini manu vārdu, un es zinu, ka esi Viginss, vai ne?
– Jā, kundze, – viņš pieklājīgi sacīja, pieskaroties cepurei, un devās man garām uz virtuvi – iznesīgs kā jebkurš pilsētas džentlmenis. Es dzirdēju, kā viņš pavēl zēniem ēst kārtīgi, nevis kā mežoņiem, sekoju viņam un nolūkojos, kā viņš salej pienu glāzēs mazākajiem un parūpējas, lai katrs saņemtu vienlīdzīgu porciju. Viņš lika visiem teikt "lūdzu" un "paldies", pats ēda pēdējais, ātri izšķīra strīdus un nemitīgi vēroja uzraugāmos.
Es esmu pazinusi daudzus vīrus, kas ir sliktāki par Beikerstrītas Neregulārās armijas vadoni Viginsu, bet nevienu, kurš būtu krietnāks.
Zēni steigšus notiesāja visas kūkas, kas man bija, un es priecājos, to redzot.
– Esat laipni aicināti šeit jebkurā laikā, – es sacīju. – Gatavoju es vienmēr pārāk daudz, un ēdiens pilnībā netiek izmantots.
Viginss neuzticējās labdariem. Es to redzēju viņa sejas izteiksmē. Labdarība nozīmēja darba namu, lūgšanas, atgādinājumus par grēkiem, kā arī sliktu ēdienu un nepietiekamas porcijas, sitienus un šķiršanos.
– Holmsa kungs bieži neapēd savas vakariņas, – es sacīju. – Man ir sāpīgi redzēt, ka viss smagais darbs pie plīts izrādās velts.
Pamājis Viginss tomēr klusēja un palūkojās uz pārējiem. Vadonim piemita stūrgalvja lepnums, bet… vai viņš tāpēc liegtu saviem zēniem ēdienu?
Viņš bija pelnījis uzzināt patiesību.
– Reiz man bija dēls, – es pavēstīju, apsēdos viņam blakus lielā virtuves galda galā un runāju klusi, lai pārējie zēni mūs nedzirdētu. Tam bija jāpaliek starp mums ar Viginsu. – Viņš nomira. Tāpat kā mans vīrs. Patiesībā es priecātos par sabiedrību. Holmsa kungs bieži ir prom, un es šeit palieku viena.
Viginss man uzsmaidīja un pamāja, ziņojot pārējiem, ka manu piedāvājumu drīkst izmantot. Kopš tā brīža armijas biedri pie manām durvīm parādījās divas vai trīs reizes mēnesī, bet nekad ne vairāk kā divi vai trīs vienlaikus. Es viņus pabaroju un sarunājos ar viņiem, nekad neuzdevu jautājumus, bet uzklausīju. Dažreiz es apstrādāju skrambas, griezumus un zilumus. Dzīve uz ielas nebija salda pat Viginsa aizsardzībā. Reizēm atnāca arī Viginss. Šad tad viņš atveda līdzi kādu izbadējušos zēnu, citreiz bija viens. Ar laiku man tapa skaidrs – es domāju, ka rūpējos par zēniem, un Viginss uzskatīja, ka rūpējas par mani. Viņš mani apciemoja ne tikai ēdiena dēļ; viņš gribēja pārliecināties, ka ar mani viss ir labi, ka es neesmu vientuļa, nobijusies un iekļuvusi nepatikšanās. Trūkst vārdu, lai izteiktu, cik ļoti tas mani aizkustināja.
Un reiz viņš pie manis atveda Billiju.
– Kā var sameklēt Neregulāro armiju? – Mērija jautāja. – Džons teica, ka viņi skraida pa visu Londonu un varētu būt jebkur.
– Es atstāju ziņu avīžu tirgotavas logā uz stūra. Tā ar viņiem sazinās Holmsa kungs, – es atbildēju. – Viņi ieskatās logā katru dienu, reizēm pat ik pēc stundas. Ziņa bija īsa. "Zēni, steidzieties pie H. kundzes. Man ir darbs."
Nākamajā dienā ieradās Viginss un klauvēja pie parādes durvīm – kā jau brīdī, kad jāslēdz darījumi. Parasti viņš ienāca pa virtuves durvīm tāpat kā pārējie, kad alka pēc kūkas, bet Viginsam ļoti rūpēja pieklājība. Viņš izturējās kā darbinieks, nevis vienkārši zēns. Es aicināju viņu uz virtuvi jeb savu kabinetu.
– Vai viss ir labi? – viņš jautāja, kāpjot lejā, un saminstinājās, jo ieraudzīja Mēriju. Viņš nebija radis redzēt virtuvē vēl kādu. Zēns laikam bažījās, ka Mērija ir labdare, kas aizvedīs viņu uz kādu vietu, kur par viņu skaitīs lūgšanas, izkliegs pavēles un aizslēgs durvis.
– Šī ir mana draudzene Mērija Vatsone, – es steigšus iepazīstināju. – Doktora Vatsona sieva.
Es piegāju pie plīts un salēju tēju, kamēr Mērija un Viginss viens otru nopētīja. Viņa redzēja nenosakāma vecuma zēnu, kam varēja būt gan divpadsmit, gan piecpadsmit gadu. Viņš bija tievs, bet stiegrains, un kustības liecināja par alkainu spēku. Viginss spēja būt pavisam nekustīgs, it kā izkalts no akmens, bet acīs nemitīgi bija jaušams vērīgums. Viņš bija mierīgs, tomēr nekad nerimās domāt, un šīs domas ne vienmēr bija tīkamas. Viginss bija garāks par vairākumu zēnu, un bālo ādu klāja netīrumu kārta. Pelnpelēkie mati bija pārāk gari un nekopti, bet acis zem smagnējiem plakstiņiem – tumšas, ļoti tumšas. Viņš bija ģērbies nesaderīgās brūnās skrandās, kas palīdzēja neizcelties uz ielas. Es zināju, ka viņam ir arī labākas drānas, jo pati biju tās iedevusi. Mērija to visu redzēja un saprata, uzlūkojot zēnu, kas stāvēja viņai pretī.
– Viginsa kungs, – viņa pamājot sveicināja. Zēns pieklājīgi atņēma sveicienu.
– Vienkārši Viginss, kundze, – viņš sacīja.
– Vai cita vārda nav?
– Tāds nekad nav bijis vajadzīgs, kundze.
– Tātad Viginss, – viņa smaidot noteica. Zēns brīdi vilcinājās, bet atbildēja uz smaidu. Abi bija novērtējuši viens otru un nonākuši pie visnotaļ pieņemamiem secinājumiem. Viginss apsēdās pie galda, un es ielēju mums tēju.
– Vai jums vajag palīdzību? – Viginss man jautāja.
– Ziņu atstājāt jūs, nevis Holmsa kungs.
– Jā. Man nedraud nepatikšanas,