kaut patiesībā tikai rotaļājāmies. Īstenība jau tovakar sagādāja mums sāpīgu triecienu.
Džons un Holmsa kungs atgriezās pēc saulrieta un šķita apmierināti. Spriežot pēc Holmsa kunga apetītes, lieta bija atrisināta. Nakts bija mokoši auksta; ziema izpūta savu pēdējo dvašu. Mēs ar Mēriju sēdējām virtuvē, kad piepeši atsprāga vaļā durvis. Tajās stāvēja Billijs gluži kā ēna tumsā, un viņš balstīja kādu, kurš bija saļimis uz viņa pleca. Kāds zēns… Viginss! Billijs ievilka viņu virtuvē, un es redzēju, ka Viginsa roka nokarājas. Asinis – ak Dievs, asinis! Tās pilēja no viņa galvas un rokas, un viņš mirka tajās. Es izrāvu jaunekli no Billija skavām un nosēdināju uz krēsla. Pāžs vairs nespēja noturēt Viginsu, ko bija vedis šurp pa Londonas ielām. Ievainotais neatvēra acis un sekli elpoja, bet drēbes asiņu dēļ bija mitras un gluži kā iestīvinātas.
– Mērija, – es izdvesu. "Mans zēns… Ko viņi nodarījuši manam zēnam? Ko es esmu viņam nodarījusi?" – Mērij! – Mana balss izklausījās pavisam rāma. – Pasauc Džonu. Nekavējies!
BILLIJA UN VIGINSA DRAUDZĪBA
Viginss bija tas, kurš pirms gada atveda pie manis Billiju. Kādā aukstā, lietainā naktī Neregulārās armijas vadonis ieradās, un viņam sekoja noskrandis zēns – ne vairāk kā desmit gadu vecs, trauslas miesasbūves, ar tumši brūniem matiem. Svešais noņēma cepuri, mani redzot, un labi audzināta bērna balsī teica "lūdzu" un "paldies". Es apsēdināju viņu pie galda un pacienāju ar aukstu gaļu, sieru un biezu maizes riku. Bija skaidrs, ko nozīmē bālā āda un iekritušie vaigi. Tā bērni izskatās, kad pārāk ilgu laiku pavadījuši darba namā un nav saņēmuši pietiekamu uzturu. Viņš ātri ēda, kamēr mēs ar Viginsu aprunājāmies pieliekamajā.
– Viņš ir no bāreņu nama, – Viginss pavēstīja, ik pa brīdim uzmetot skatienu Billijam. – Abi vecāki nomira no tīfa, un citu radinieku nav, tāpēc viņu nosūtīja uz baznīcas bāreņu namu. Tās ir nelāgas vietas, it īpaši tiem, kas raduši pie ģimenes, ēdiena un mīlestības. Viņš ir gudrs un izglītots, un tas šiem ļaudīm nepatīk.
– Citi bērni viņu vajāja?
– Ne jau viņi. Tie maitasgabali… Atvainojiet, kundze, bet tādi nu viņi ir! Tie, kas vada bāreņu namu. Viņiem patīk, ja bērni ir mazi, klusi, padevīgi, zina savu vietu. Tur nepatīk bērni, kas zina, ka visam jābūt citādi, un nebaidās to pateikt. – Viginsa klusā balss dusmās drebēja.
– Tātad, lūk, ko viņš izdarījis, – es klusi noteicu, vērojot zēnu pie galda. Viņš bija pabeidzis ēst un ziņkāri lūkojās apkārt. – Tie ļaudis pret viņu izturējās nelāgi. Sita un sodīja.
– Jā, – Viginss drūmi apliecināja. – Tāpēc es viņu aizvedu. Tas bija pareizi, vai ne? – zēns jautāja, un viņa tonī ieskanējās bažas.
– Jā, tas bija pareizi, – es apstiprināju. Jā, vajadzēja piesaukt varas tiesības, uzstāt, lai Viginss ved zēnu atpakaļ uz bāreņu namu, tomēr es biju redzējusi šīs vietas. Es turp nesūtītu pat nīstamu suni. – Vai viņš paliks pie tevis?
– Tas būtu iespējams, – Viginss vilcinādamies sacīja. – Viņš varētu iesaistīties mūsējo armijā, bet nevajadzētu. Billijs varētu kļūt par kaut ko izcilu.
– Tāpat kā tu, Vigins.
– Jā, un tas notiks, bet es nebūšu tāds kā viņš. Billijs varētu būt ārsts, jurists vai tamlīdzīgi. Es… es būšu kaut kas pavisam cits, ja saprotat, ko gribu teikt, – Viginss atklāja, un viņa acis iekvēlojās. Viņam bija taisnība. Viginss izauga uz ielas, kur par viņu neviens nerūpējās, neviens nenorādīja pareizo ceļu, un mācības ne vienmēr bija pareizās. Viņš varētu beigt savu dzīvi pie karātavām vai kļūt par bagātāko vīru Londonā, bet nekad nebūtu cienījams sabiedrības loceklis. Viņš vienmēr būtu izstumtais. Šī apziņa droši vien reizēm sagādāja sāpes, bet viņš neko neteica. Es palūkojos uz Billiju, kurš bija piecēlies no galda un staigāja pa virtuvi. – Viņš pamana sīkumus, – Viginss sacīja. – To, ko es palaižu garām. Un saprot, ko tie nozīmē.
– Kā detektīvs, – es klusi noteicu.
– Kā detektīvs, – Viginss piekrita. – Varbūt Holmsa kungs varētu viņu pieņemt kā mācekli.
– Nezinu… – Es nebiju pārliecināta, vai spētu uztiept šo zēnu Holmsa kungam, bet Viginss nojauta, kā mani pierunāt.
– Jūs man ļoti palīdzētu, Hadsones kundze. Uz ielas es nevaru viņu pieskatīt, viņš drīzumā iekultos nepatikšanās, un man nāktos viņu no tām izpestīt. Es būtu ļoti atvieglots, ja zinātu, ka šeit viņš būs drošībā. Labā namā, kur apgūs labu amatu un kur būs iederīgs.
– Vigins, – es brīdinot sacīju, jo atskārtu, ka viņš cenšas mani apvārdot.
– Un es raizējos arī par jums, – Viginss mani pārtrauca.
– Mani? – es atkārtoju. Jutos pārsteigta un vienlaikus aizkustināta.
– Holmsa kungu apciemo dažādi cilvēki gan dienu, gan nakti. Zagļi, slepkavas, politiķi, visu veidu neģēļi. Man nepatīk, ka jūs esat šeit viena un jums jāved šie cilvēki uz viņa istabām. Arī Holmsa kungam noderētu uzticams zēns tuvumā.
– Vai tiešām? – es sāji painteresējos.
– Protams, – Viginss rātni apstiprināja. – Zēni ir ļoti noderīgi.
Viņš guva uzvaru, kaut gan patiesībā mani nemaz nevajadzēja daudz pārliecināt. Sieviete, kas zaudējusi dēlu, un zēns, kurš zaudējis māti… Tas līdzinājās pasakai.
Es pieņēmu Billiju kā savu pāžu. Vispirms es aprunājos ar Holmsa kungu un Džonu. Ja Billijs turpmāk pavadīs klientus pie diženā detektīva, abiem vīriešiem nāksies maksāt vismaz daļu no viņa algas.
Sākumā Holmsa kungs šo vēsti uztvēra atturīgi. Viņam nepatika pārmaiņas, un viņš bija iesīkstējis savos paradumos, bet Džons galanti steidzās man palīdzēt un atgādināja, ka manā vecumā sievietei nevajadzētu skraidīt uz augšu un leju pa kāpnēm visās diennakts stundās, it īpaši ar tādiem cilvēkiem, kuri apciemo Holmsa kungu. Divos naktī es biju ielaidusi mājā iedzērušu jūrnieku; ja tā turpinātos, mani ķertu sirdslēkme, un tā būtu Holmsa kunga vaina. Turklāt man vajadzēja palīgu, kas dotos uz karšu veikaliem, telegrāfa kantoriem un kebu novietnēm… Tobrīd Holmsa kungs viņu pārtrauca, izteica pārmetumu par šādu emocionālu šantāžu un padevās.
Billijs saņēma formastērpu ar divām spožu misiņa pogu rindām, kā arī mājas un izglītību.
Pamanījis, ka zēns ir apķērīgs, Holmsa kungs sāka viņu apmācīt. Arī Džons pasniedza Billijam stundas par to, ko Holmsa kungs aizmirsis, piemēram, par Saules sistēmu, kaut gan Džona stundas vienmēr beidzās ar aizraujošiem stāstiem, no kuriem visi nekādā gadījumā nevarēja būt patiesi. Manuprāt, Džons slīpēja savas stāstnieka prasmes, izmantojot Billiju. Es viņu sūtīju pie dažādiem skolotājiem katru otrdienas pēcpusdienu, un Billijs neslinkoja, aizrautīgi lasīdams. Dažu nedēļu laikā viņš kļuva par neatņemamu mūsu dzīves daļu, un pēc mēneša pat Holmsa kungs noteica, ka viņš ir "noderīgs".
Tomēr Billijs nekad neaizmirsa, kurš viņu izglābis. Kad viņam bija kāda brīva stunda, parasti trešdienas pēcpusdienā un svētdienā, viņš skriešus metās ielās un pavadīja laiku kopā ar Viginsu. Abi likās tikpat tuvi kā Holmsa kungs un Džons. Es jutos aizkustināta, redzot, cik svarīgi puiši viens otram ir un cik zēniski slēpj savu draudzību aiz jokiem.
Tagad Billijs bija tas, kurš ļoti uzmanīgi pavadīja ievainoto Viginsu līdz