pasniedzās pie bikšu rāvējslēdzēja, parāva lejup bokseršortus, atbrīvodams piebriedušo locekli, un dažas reizes to nesteidzīgi, neķītri paberzēja. Pārāk stipri iekodu sev lūpā, apspiezdama vaidu, kas varēja izlauzties cauri mūsu nedrošā patvēruma sienām. Izmisīgi alku sajust viņu sevī.
– Manuprāt, tev patīk doma par to, ka mūs kāds varētu pieķert. Publiskā vietā. Tur, kur mums nevajadzētu atrasties.
Manu prātu apmigloja iekāre un uzbudinājums. Cieši raudzījos viņā, iztēlodamās šādas iespējas. Tās visas bija pazemojošas, tomēr arī savādi erotiskas. Domās redzēju, kā pie mums ienāk kāds svešinieks un ierauga, kā Bleiks mani kaislīgi iegūst, tieši tā, kā viņš grasījās to izdarīt… drīz. Mans tukšais klēpis iepulsējās, alkdams tikt piepildīts.
– Nē, – es sameloju.
Viņš atkal ielaida pirkstus man matos un savilka tos dūrē pietiekami cieši, lai liktu man nodrebēt. Asi sajutu skarbu solījumu gūt virsroku pār mani. Ja pirmīt biju bijusi mikla, tad tagad burtiski pludoju.
– Jā, tu to gribi. – Dzirdot Bleika piesmakušo balsi, es gandrīz zaudēju savaldību. – Iedomājies tikai… tu gandrīz būtu sasniegusi baudas virsotni… tu atrastos jau tai tik tuvu, ka mēs nespētu apstāties pat tad, ja vēlētos.
Sirdij strauji pukstot, es iztēlojos viņa aprakstīto ainu. Jo ilgāk mēs par to runājām, jo ticamāka bija iespēja, ka tomēr kāds varētu ienākt un mūs pieķert.
– Nolādēts, Bleik, vienkārši izdari to, kamēr vēl kāds nav ienācis.
Viņš viegli paberzēja locekli pret manu kājstarpi.
– Nesakaitini mani, Ērika. Es tevi novedīšu tiktāl, ka tu sāksi kliegt, un tad visi zinās, ka esmu tevi paņēmis uz šī galda.
Aizvēru acis un atgāzu galvu.
– Bleik, lūdzu… es tevi lūdzu. Ņem mani vai arī… – Vai arī? Vai arī mitējies? Nē. Es viņu pārāk iekāroju, viņš man bija vajadzīgs tūlīt.
Viņš gandrīz nemanāmi ieslīdēja dziļāk. Nodrebēju, vēlēdamās, kaut varētu kaut kā ievilkt viņu sevī, taču viņš mani turēja stingri. Biju atkarīga no mīļotā žēlastības.
– Bleik, – es lūdzoši atkārtoju, ar nagiem ieķerdamās viņa gurnos. Viņa saspringtie muskuļi noraustījās.
Tad viņš noliecās pār mani un noguldīja mani uz galda. Viņa pirksti maigi pārslīdēja pār manu vaigu un lūpām un beidzot palika uz mana kakla. Ar brīvo roku satvēris mani aiz gurniem, Bleiks negaidot ielauzās manī. Mūsu ķermeņi strauji sakļāvās. Kad pār manām lūpām izlauzās nevaldāms kliedziens, viņš cieši noskūpstīja mani, lai to apslāpētu.
Mans klēpis krampjaini savilkās ap viņu. Ar kājām aptvēru viņa nekustīgo augumu, gaidīdama, kas būs tālāk. Ar trīcošām rokām ieķēros galda malā, lai nenokristu. Cauri Bleika tuvības izraisītajam neprāta uzplūdam izlauzās vēlme sajust, kā viņš ienāk manī līdz galam. Ar nākamo grūdienu viņš to izdarīja, atkal un atkal iekvēlinādams mana izsalkušā ķermeņa liesmas. Pūlējos neizdvest ne skaņas, tomēr no manām lūpām pret viņa karsto plaukstu lauzās klusas elsas un vaidi.
Atgādinājums par to, ka mūs var pieķert, lika manām maņām uzliesmot dzelošās bailēs. Man kļuva neizturami karsti. Izliecos, izgrūzdama Bleika vārdu. Nevēlējos tikt pieķerta, tomēr pat nāves draudi nebūtu spējuši piespiest mani klusēt. Bleiks prata iedvest neprātu gan manam ķermenim, gan prātam. Smagi elpodams, viņš vienmērīgi kustējās. Šķita, ka viņa sakostie zobi neļauj izlauzties kliedzienam. Atrāvis plaukstu no manām lūpām, viņš sataustīja manu krūti, ko vēl aizvien sedza kleita, un stingri saspieda krūtsgalu. Novaidējos un iekodu lūpā.
Gaisā bija jūtams kaut kas īsti pareizs un karmisks. Bleiks aizvien vairāk tuvināja mūs abus baudai. Tieši ar to viss reiz bija sācies. Aizvēru acis un atcerējos, cik ļoti, cik neprātīgi biju viņu iekārojusi. Nu viņš piederēja man. Tikai un vienīgi man.
Tik daudzas reizes biju iztēlojusies, kā būtu varējusi beigties tā pirmā diena apspriežu telpā. Šis bija viens no variantiem. Lai cik ļoti es viņu tolaik biju ienīdusi, mans ķermenis tik un tā bija alcis pēc viņa. Es sāku trīcēt, juzdama, ka tuvojas bauda. Fantāzijas īstenošanās pamazām laupīja man savaldību.
– Es to iztēlojos… Bleik, es gribēju, lai tas notiek. – Atzīšanās kopā ar pārējām neatļautajām skaņām pati izlauzās man pār lūpām.
Pēkšņi viņš izslīdēja no manis, un mans nesteidzīgais kāpiens strauji aprāvās. Manas acis atsprāga vaļā. Pirms vēl biju paguvusi bilst kaut vārdu, viņš jau bija novilcis mani no galda un pagriezis otrādi. Mani gurni piespiedās pie cietās galda virsmas. Bleiks noliecās man pāri. Viņa piebriedušais loceklis, ko mans uzbudinājums bija padarījis slidenu, spiedās pret manu kailo dibenu. Starp mums varēja just spriedzes pilnu, gandrīz netveramu enerģiju. Mana sirds saraustīti pukstēja. Iepletusi rokas, atbalstījos pret galdu, gatava visam, ko Bleiks bija iecerējis. Viņa elpa gluži kā skūpsts skāra manu kaklu. Mans klēpis savilkās. Bez viņa tas šķita izmisīgi tukšs.
– Bleik, – es iesmilkstējos, pavirzīdamās atpakaļ, lai ciešāk piespiestos viņam.
– Lūk, kā es gribēju tevi iegūt, Ērika. Es gribēju, lai tu būtu noliekusies pār šo galdu un izkliegtu manu vārdu. Es nevarēju saklausīt nevienu tavu sasodīto vārdu. Bleika ceļgals ieslīdēja man starp kājām. Manas plaukstas savilkās dūrēs, es atmuguriski piespiedos viņam klāt. Tad viņš ar spēcīgu grūdienu atkal ienāca manī, piepildīdams mani līdz galam.
Nesavaldījusies izgrūdu klusu kliedzienu:
– Bleik!
Mans ķermenis atradās viņa varā, mans vaigs bija piekļauts galda vēsajai, gludajai virsmai. Bija grūti iztēloties kaut ko spraigāku par to, ko šobrīd izjutu. Mans ķermenis burtiski sanēja, tajā pamazām vairojās asas izjūtas, kas mani tuvināja paradīzei.
– Tu esi ienācis tik dziļi.
Ikreiz, kad viņš piepildīja mani, es sajutu caururbjošu baudu.
– Tu vēl neesi redzējusi, cik tālu es varu ienākt.
Pirms vēl biju paguvusi atelsties un sagatavoties, Bleiks cieši satvēra mani aiz gurniem, pierāva sev klāt un ienāca vēl tālāk manā jutīgajā klēpī. Manās krūtīs atmodās kaut kas tāds, kas vienlaikus līdzinājās gan kliedzienam, gan vaidam, bet, pirms vēl tas bija paguvis izlauzties pār manām lūpām, Bleiks, turpinādams spēcīgi kustēties, ar plaukstu no jauna aizspieda man muti, lai apklusinātu kārtējo kliedzienu virkni.
Savilkusi plaukstas dūrēs, viscaur saspringusi, es sasniedzu baudas virsotni un pagurusi sabruku uz galda, taču Bleikam vēl aizvien nebija gana.
– Pabeidz, Bleik. Pasteidzies, – es nočukstēju. Doma par to, ka Grēta varētu mūs pārsteigt, bija mani atskurbinājusi, un manās dzīslās no jauna ieplūda bailes.
Bleiks atlaida manu gurnu, joprojām palikdams manī.
– Tas bija pārāk ātri. Manuprāt, mēs varam pagūt vēl vienu reizi, vai tev tā nešķiet?
Nedaudz atvirzījies, viņš sataustīja manu klitoru un stingri tam uzspieda. Es sarāvos, vēl aizvien neatguvusies pēc nupat pārdzīvotā orgasma. Nu Bleiks grasījās novest mani līdz vēl vienam. Ar katru savu apdomīgo kustību viņš vadīja mani aizvien tālāk un augstāk.
Tas vairs nebija nekāds sekss uz ātru roku. Viņš pamazām mani sagrāva, un es ļāvos sabrukumam.
Vairākkārt nolamājos, vairs neuztraukdamās par to, kur atradāmies. Nespēdama ne skaidri domāt, ne pretoties, es zaudēju