kliedzienus pret galdu, jo nu šķita, ka Bleiks vairs nepūlas mani apklusināt, veltot visas pūles vienīgi tam, lai iegūtu mani tik spēcīgi, cik vien iespējams.
– Ērika! – No Bleika krūtīm izlauzās mokpilns vaids, vienīgā skaņa, ko varēja sadzirdēt aiz šīs telpas sienām. Tā atbalsojās visapkārt, un mēs abi saļimām. Bleiks palika guļam man virsū, kamēr mēs pūlējāmies atgūt elpu. Viņa pirksti aizslīdēja no manis, es jutu, kā manā trīcošajā klēpī vēl aizvien pulsē viņa stingrais loceklis. Man ausīs dūca asinis. Burvīga paguruma pārņemta, es neskaidri apjautu, ka neviens tomēr nebija mūs pieķēris. Šī doma pagaisa, tiklīdz Bleiks izslīdēja no manis. Pār manu kailo ādu pārskrēja trīsas.
– Pagriezies, es tevi noslaucīšu.
Kājām trīcot, uzslējos stāvus un pagriezos, vārgi pieturēdamās pie galda. Bleiks paķēra manas biksītes, kas bija nomestas uz grīdas, un veltīja visu uzmanību tam, lai ar šo apģērba gabalu noslaucītu manu pārmērīgi sakairināto miesu. Cieši raudzījos uz viņu, vēlēdamās ielūkoties viņam acīs, taču pēc visa, ko nupat bijām te izdarījuši, man gandrīz vai bija bail to darīt. Ja vien Grēta zinātu…
Pie durvīm kāds pieklauvēja. Izslējos un ātri parāvu lejup kleitu, lai apslēptu kailumu.
– Nolādēts. Bleik! – Mana balss izskanēja kā panikas pilns čuksts.
– Nomierinies. Es visu nokārtošu.
Iegrūdis manas biksītes sev kabatā, viņš sakārtojās un aizpogāja kreklu. Es atgrūdos no galda, izmisīgi pūlēdamās pieglaust galīgi izspūrušos matus. Saraucis pieri, viņš pavēra durvis tikai tiktāl, lai varētu sasveicināties ar klauvētāju, rūpīgi pasargājot mani no svešām, ziņkārīgām acīm.
– Grēta, es taču tev teicu…
Sekretāre aši atvainojās, pārtraukdama Bleika pārmetuma pilno teikumu, taču viņas balss skanēja tik klusi, ka es gandrīz neko nespēju sadzirdēt. Bleiks atskatījās uz mani, viņa sejā bija redzams nemiers. Nebildis ne vārda, viņš izgāja no telpas. Es paliku viena, būdama spiesta saņemties.
Atslīgu vienā no krēsliem. Pūlēdamās apvaldīt rokas, lai tās netrīcētu, mēģināju uzveikt briesmu priekšnojautu, kas lika sirdij strauji pukstēt un lēkāt. Nolādēts. Kaut kas šajā reizē, kura tik ļoti atšķīrās no citām, bija mani atkailinājis vēl nepieredzētā veidā.
Tur, kur viņš bija bijis, mans ķermenis vēl aizvien dūca un smeldza. Bleikam bija taisnība. Kāds būtu varējis ienākt pa durvīm jebkurā brīdī, un es par to neliktos ne zinis. Dažreiz es pati nepazinu to sievieti, par kādu biju kļuvusi, to mīlētāju, kura bija tik ļoti pārņemta ar Bleika glāstiem un nemitīgajiem izaicinājumiem. Viņš mēdza novest mani līdz robežai, taču es nevēlējos neko citu.
Dziļi ieelpoju caur degunu, apņēmusies atgūties. Jau trīs reizes biju apskatījusi sevi vienā no telpas dekoratīvajiem spoguļiem. Laiks šķita nebeidzams, un, nesagaidījusi Bleiku, es nesteidzīgi izgāju ārā. Grēta, stīvi izslējusies, sēdēja pie sava rakstāmgalda un rakstīja. Gribēju pajautāt, kur palicis Bleiks, taču nevēlējos piesaistīt uzmanību tam, ko viņa varēja būt dzirdējusi. Jutu, ka vaigi kļūst karsti. Pa gaiteni aizstaigāju līdz Bleika privātajam kabinetam Angelcom ēkā. Piegāju pie durvīm, kas bija nedaudz pavērtas. Pastiepu roku, lai atgrūstu tās vaļā, un pēkšņi aprāvos, izdzirdējusi sievietes balsi.
– Kad tu grasījies man to pateikt, Bleik?
Man kļuva nelabi, es sakodu zobus, juzdama, ka mani jau tāpat izmocītie nervi tūlīt neizturēs. Es pazinu šo balsi. Es to pazinu un ienīdu.
Sofija.
– Es tev jau teicu, ka šāds brīdis reiz pienāks. Nedomāju, ka tu to uztversi tik saasināti, – Bleiks atteica.
– Tad kāpēc man par to bija jāuzzina no Hīta? Tu pats nevarēji man to pateikt? Pēc visa, ko esam piedzīvojuši?
Bleiks smagi nopūtās.
– Tu ar manu brāli labāk saproties. Nodomāju, ka būs prātīgāk, ja tu to uzzināsi no viņa.
– Kamēr tu nebiji mani pametis, es labāk sapratos ar tevi. Bez tevis Hītam manā dzīvē nav nekādas nozīmes.
Uz mirkli iestājās klusums, ko pārtrauca Bleika klusā tenora balss.
– Nerunā tā, Sofij. Tava draudzība viņam ir svarīga.
– Tas viss ir tās mazās maitas Ērikas dēļ, vai ne?
– Pievaldi muti, – viņš norūca.
– Viņa piespieda tevi to izdarīt, vai ne?
– Manuprāt, mēs abi zinām, ka es neuzklausu pavēles ne no viena, tai skaitā arī no tevis. Tu esi tikusi pie visiem vajadzīgajiem sakariem. Tavam uzņēmumam jau vairāk nekā divus gadus ir laba peļņa. Šobrīd man vairs nav nekāda iemesla turpināt ieguldījumus. Starp mums pastāvēja vienošanās, un nu ir laiks to izbeigt.
– Un kas notiks ar mums?
Izrunājot šos pēdējos vārdus, Sofijas niknā tirāde bija apsīkusi. Viņas balss kļuva tik lūdzoša, ka es savilku dūres, klusībā cerēdama, ka Bleiks tomēr nepadosies.
– Kam tad būtu jānotiek?
Sofija uz mirkli aprāvās.
– Viņa cenšas mūs izšķirt. Vai tad tu to nesaproti?
Uz brīdi iestājās klusums. Viņas apsūdzība bija patiesa un neapstrīdama. Es patiešām gribēju, lai Sofija beidzot izlaiž Bleiku no saviem nagiem, un viņa saistība ar Sofijas uzņēmumu bija vienīgais, kas vēl vienoja Bleiku ar Sofiju un abu kādreizējām attiecībām.
– Tā visiem būs labāk. – Bleika balss bija kļuvusi rāma.
– Nedari tā, – Sofija lūdzās. – Neļauj, lai viņa tev to nodara. Un mums.
– Nekādu mēs nav, Sofij. Starp mums viss ir beidzies. Tam ir pielikts punkts jau sen, un tu to zini.
– Tam tā nav jābūt. Es tagad esmu atkopusies. Ļauj, lai es tev to pierādu. Es zinu, kas tev vajadzīgs. Tas, ko tu tagad dari viņas labā… tas tev nav vajadzīgs. Tev ir nepieciešams kāds, kurš pakļaujas un spēj novērtēt visu, ko tu vari sniegt. Viņai ir vajadzīgs padomdevējs, nevis kungs. Tu man esi vajadzīgs, Bleik. Mēs esam vajadzīgi viens otram. Kāpēc tu nevēlies to saprast?
Izdzirdējusi kādu sakustamies, atkāpos no durvīm. Mana iztēle drudžaini darbojās; tā bija pilna ar neprātīgām ainām, kas notika aiz kabineta durvīm. Tajās visās Sofija bija pavedinoši apskāvusi Bleiku, lai pierunātu viņu padoties izmisīgajiem lūgumiem. Ja nu viņš neizturēs? Sofija mēdza viņam pieskarties tā, it kā viņai būtu tiesības to darīt. Tomēr viņai nebija šādu tiesību. Vairs nekad viņai nebūs tiesību pieskarties vīrietim, ar kuru es drīz grasījos precēties. Sakopoju visu gribasspēku, lai neiebrāztos pa durvīm un to nepateiktu.
– Tagad tev jāiet. Viss ir beidzies.
– Vai viņa tavā labā spēj izdarīt kaut ko tādu, ko es nespēju?
Īsu brīdi svārstījies, Bleiks paziņoja:
– Sofij, mēs gatavojamies precēties.
Iestājās drūms klusums. Es aizvēru acis.
Viņa to nebija zinājusi.
– Kad tu grasījies man to pateikt? – Sofijas balss iedrebējās.
Bleiks smagi nopūtās.
– Nezinu. Vai tas ir svarīgi?
Sofija aprauti iesmējās. Tas izklausījās neprātīgi, un es sāku raizēties par to, ko viņa varētu darīt tālāk.
– Laikam