bildinājumos un Šons pielaboja matu celiņu. Veltas pūles, jo tāpat izskatījās, ka viņam uz galvas ir svītrkods.
Maija atsāka sarunu, it kā tā nebūtu pārtrūkusi.
– Prese viņu dēvē par Edvardu Šķērroci, un viņš izvēlas blondīnes. Tādas kā tu. Ar bērniem, – viņa sacīja un pavicināja savu melno bizi, lai parādītu, ka viņa ir drošībā. – Viņš pielavās, izseko un uzbrūk ar šķērēm.
Eiverija bezspēcīgi noplātīja rokas.
– Ko lai es daru? Aukle sacīja, ka uzteiks darbu, ja es atkal kavēšos. Kārteru naktīs moka slikti sapņi, un mostas viņš kliedzot. Viņam ir tikai divi gadiņi. Es nevaru atļauties tādu risku, jo tad nebūs neviena, kas viņu pieskata.
Sākumā Greisa viņai bija šķitusi lieliska aukle, un tad pēkšņi viss mainījās. Pēdējā laikā Eiverijai bija aizdomas, ka aukle darba laikā smēķē marihuānu.
– Man tiešām jāiet.
Maijai tas nepatika, tomēr viņai nebija ko iebilst.
– Pārkrāso matus!
Eiverija noglāstīja līdz pleciem apgrieztos gaišos matus un attrauca:
– Neapšaubāmi, tā arī darīšu. Jau rīt es būšu brunete. Tas gan izraus robu manās finansēs, bet… ko lai dara.
– Tātad tu arī esi uztraukusies.
– Protams. Runā, ka viņš slepkavo… jau gadiem ilgi. Tikai dienā, kad viņš sāka slepkavot arī bērnus, policisti aptvēra, ka tas ir viens un tas pats cilvēks. Šovakar man nav citas izejas, bet es būšu uzmanīga. Un man ir telefons.
Viņai nebija citas izejas kopš dienas, kad piedzima dēls. Tomēr Kārters bija visu raižu un sirdssāpju vērts.
– Arī tām sievietēm bija.
– Man vēl ir piparu gāzes baloniņš kabatā un ķieģelis somā, pietiekami skaļa balss un ātras kājas. Es negrasos tēlot drošsirdi.
– Tev vajadzētu iegādāties šaujamo.
– Ja es šautu uz katru vīrieti, kuru sastaptu uz ielas…
– Tad pasaule kļūtu labāka.
– Jā. – Eiverija iesmējās. – Paklau, tad tiksimies rīt.
– Esi piesardzīga, uzmanies no Edvarda! – Maija noteica un, paņēmusi paplāti, uz kuras atradās jau otrā džina un vermuta kokteiļa glāze, aizsteidzās pie Šona.
Eiverija devās uz dāmistabu, atvēra skapīti, novilka augstpapēžu kurpes un uzāva skriešanas apavus, tad izcēla no tā palielo somu, kurā bija mobilais telefons, dažādi bērna kopšanas piederumi, ķieģelis, un devās uz izeju. Ielikusi mājas atslēgu vienā no jakas krūšu kabatām, bet otrā – piparu gāzes baloniņu, viņa devās pie sētas puses durvīm.
Maijai bija taisnība. Migla bija tik bieza, ka Eiverija nespēja saskatīt izstieptās rokas plaukstu. Viņa nepamanītu sērijveida slepkavu, ja tas stāvētu ielas galā un viņam rokā būtu mirdzošas šķēres. Eiverija sažņaudza plaukstā gāzes baloniņu, pagrieza to tā, lai sprausla būtu vērsta prom no viņas, un izgāja uz ielas.
Tur neviena nebija. Patiesībā iela šķita dīvaini tukša. Parasti apkārtnē bija papilnam cilvēku, visapkārt valdīja troksnis un gaismas. Bet tonakt pat bezpajumtnieki bija saritinājušies zem netīrajām segām vai devušies citur savās gaitās. Šajā stundā neviens neietu laukā pat tad, ja nebūtu ziņu par sērijveida slepkavas uzrašanos.
Neviens… tikai tāda sieviete kā viņa.
“Sasodītā Maija! Kāpēc viņai tas atkal bija jāuzjunda? It kā es tāpat nebūtu līdz nāvei nobijusies.”
Līdz viņas mazajam, noplukušajam vienistabas dzīvoklītim vajadzēja mērot gandrīz jūdzi. Viņa palūkojās augšup uz laternu. Ne vēja, ne gribasspēka nestas, mitruma lāsītes bezmērķīgi virpuļoja gaisā. Migla virmoja kā ļaunprātīgs, nelietīgs apmierinājums, tā slāpēja skaņas un soļus, kas Eiverijai šķita klusi un dobji.
Viņa naski soļoja uz tuvāko krustojumu, kur likās vairāk cilvēku. Miglas saltie tīmekļi glāstīja viņas seju. Nonākusi ielas malā zem laternas, viņa apstājās un saminstinājās. Taksometrs. “Pie joda taupību! Es atrodos krustojumā un meklēšu taksometru. Man ir jānoķer taksometrs.”
Nekā. Tovakar nebija ne miņas no taksometriem. Eiverija minstinājās, līdz izdzirdēja tuvojamies soļus.
No miglas iznira divi puiši, plecīgi kā izbijuši futbolisti, apķēruši viens otru, kā iereibuši vīri to mēdz darīt. Ieraudzījuši Eiveriju, puiši likās pārsteigti, tad glūnoši nopētīja viņu, un Eiverija atskārta, ka izskatās pēc staigules.
“Sasodīts. Nu gan būs slikti!” Pirksti ciešāk aptvēra piparu gāzes baloniņu.
Lielākais nozvārojās, grīļīgi atkāpās, tad atkal spēra pāris nedrošu soļu uz priekšu.
– Sveika, saldumiņ! Tieši tevi mēs meklējām, – viņš paziņoja un apgramstīja Eiverijas krūti.
Eiverija izpūta piparu gāzi, netrāpīja pirmajam, toties trāpīja otram puisim.
Tas iekliedzās un sāka berzēt acis.
Viņa atvēzējās un iesita ar somu grābstītājam kājstarpē.
Puisis iebrēcās un atlaida Eiveriju, kura metās pāri ielai un gandrīz pakļuva zem taksometra, ko tik ļoti bija vēlējusies sagaidīt.
Krūšu apgrābstītājs atsita celi pret taksometra aizmugures buferi, sazvēlās, tomēr streipuļodams sekoja viņai pa pēdām. Dievs lai svētī miglu! Eiverija paslēpās, ierāvās kādas ēkas durvju ailā.
Vīrietis paskrēja viņai garām.
Viņa izmisīgi centās sataustīt somā mobilo telefonu. Pirmo viņas pirksti sajuta ķieģeli, tad mitro salvešu paciņu, Kārtera autiņbiksītes, no kurām puika jau sen bija izaudzis, maciņu, matu suku, sadrupušu “Cheerios” paciņu… un beidzot tie uztaustīja mobilo telefonu, kam bija sadragāts ekrāns.
Ķieģelis to bija iznīcinājis.
Iespējas izsaukt policiju vairs nebija. ”Neviens man neatvērs sava nama durvis. Gaidīt citu taksometru vairs nav laika. Man jātiek mājās, iekams Greisa aizgājusi.”
Eiverija ieraudājās, tad saņēmās, apvaldīja asaras un koncentrēja savu uzmanību uz labo. Tagad pat Edvards Šķērrocis nespēs sadzīt viņai pēdas. Viņa atgriezās ielas otrā pusē un metās skriet, ko kājas nes, uz tumsā ieslīgušo dzīvojamo māju rajonu, kurš tobrīd šķita kā patvērums. Jo tālāk viņa skrēja, jo nolaistāka kļuva apkaime un ielas šaurākas, un dzīvokļu logiem ielas līmenī priekšā bija aprūsējušas dzelzs restes… Mājas vairs nebija tālu.
Garām pabrauca automašīna – lēnām, it kā taustīdamās pēc ceļa.
Nosvīdusi un piekususi, viņa ierāvās aiz atkritumu konteineriem, tad turpināja skriet.
Kad Eiverija beidzot ieraudzīja lieveņa spuldzes vārgulīgi dzelteno gaismiņu spīdam virs sava mājokļa šaurajām ārdurvīm, viņa palēnināja soli un atviegloti nopūtās. Lai arī neprātīgi pārbijusies, tomēr viņa paspēja. Pulkstenis rādīja divas minūtes pāri vieniem. “Greisai joprojām vajadzētu būt tur, tātad, ja Kārters ir pamodies, viņš nebūs…”
Eiverija juta, kā tirpas pārskrien pār kauliem un uzmetas zosāda. “Kas tas bija?”
Viņa apcirtās un uzmanīgi vērās tumsā. Tur neviena nebija, vien trīsēja palsas ēnas. Tomēr viņa būtu gatava apzvērēt, ka dzirdējusi… kaut ko. Elpu. Smagus soļus. Kaut kā Edvardam Šķērrocim bija