Kārdinājums. Etīde tumšsārtos toņos. Kristīna Doda

par tavu rāciju. Kad atcerējos, apstājos un nopirku arī sev, – viņš paskaidroja un tad, elpu neievilcis, turpināja: – Vai ar Elizabeti viss kārtībā? Vai tev ir kādas ziņas par viņu?

      – Nav gan, – Mārgarita atbildēja, pievilka tuvāk krēslu un apsēdās. – Te jau gāja kā trakomājā.

      – Sasodīts! Tā nenormālā sieviete taču allaž uzprasās uz nepatikšanām.

      – To pašu varētu teikt arī par tevi.

      Geriks iekremšļojās un aši mainīja sarunas tematu.

      – Tu neesi savainojusies?

      Kāda kārtējā pēcgrūdiena laikā viņa bija sastiepusi muguru, tomēr šis nebija tas brīdis, kad par to vajadzētu ieminēties.

      – Visi ir sveiki un veseli, nopietnu ievainojumu nav. Daži no darbiniekiem sagriezās, vācot sasisto glāžu stiklus, un es zaudēju daudzus misis Smitas antīkos priekšmetus, bet citādi viss ir kārtībā.

      – Prieks dzirdēt, – viņš sacīja. – Vai tu nevari sazināties ar kādu Vērtjūfolsā un uzzināt kaut ko par Elizabeti?

      – To es varu. Šerifs Fosters nosūtīja vienu no saviem palīgiem pārbaudīt viesnīcas apkārtni…

      – Pats neieradās?

      – Nabaga vīrs domā, ka es viņu nevaru ciest.

      – Viņam taisnība. Tu tiešām viņu nevari ciest, – Geriks uzjautrinājās.

      – Jaunībā viņš bija iedomīgs un paštaisns nejēga, bet pēc Benera lietas noticēja, ka ir kļuvis par zvaigzni. Nē, man viņš nepatīk. Tu esi neticami noraizējies par šķirto sievu, – Mārgarita piebilda un gaidīja, ko Geriks atbildēs.

      – Viņa bija tā, kas izšķīrās, – audžudēls aizstāvējās.

      – Un kāpēc viņa tā rīkojās?

      – Nezinu. Manuprāt, viņa sacīja, ka es viņā… neieklausos.

      – Tavuprāt? Tu neklausījies, kad viņa tev to sacīja? – Klusums. – Tātad tu joprojām viņu mīli?

      – Ja es par viņu raizējos, tas vēl nenozīmē, ka joprojām mīlu viņu.

      “Aizstāvas. Tas labi.” Mārgarita atkal pasmaidīja. “Tas nozīmē, ka puika joprojām nav vienaldzīgs pret bijušo sievu.”

      – Dieva dēļ, Mārgarita, šī taču ir rācija! Ikviens var noklausīties, ko mēs runājam, – Geriks atskārtis paziņoja. – Vai mēs nevarētu to apspriest tad, kad būšu pie tevis?

      Sarunā iejaucās sveša sieviete:

      – Kāpēc nogaidīt? Izklausās, ka esi pelnījis bārienu, jaunais cilvēk.

      Mārgaritas smaids apdzisa. Viņa pazina šo balsi.

      Šķiet, arī Geriks saprata, kura ir runātāja, un izklausījās, ka viņš pat priecājas.

      – Annija Di Luka! Kā klājas? Vai jūsu viesnīca pārdzīvoja zemestrīci un cunami?

      Mārgarita saspringa un gaidīja atbildi.

      Nē, ne jau tāpēc, ka tas viņu uztrauktu. Tūkstoš deviņsimt piecdesmit septītajā gadā Di Lukas ieradās no Kalifornijas un uzcēla viesnīcu tikai nieka četrdesmit jūdzes tālāk, uz zemesraga pie Izslāpušo smiltīm – garas, baltas pludmales. Viņu viesnīca nelīdzinājās mazajai, mežu ieskautajai Mārgaritas viesnīcai. Tas bija milzīgs, grezns kūrorts ar eksotiskiem dārziem, pārgājienu takām, kotedžām, bet galvenajā ēkā bija simts numuriņu, no kuriem pavērās skats uz Kluso okeānu. Di Lukas bija uzbūvējuši vaļu vērošanas platformas un piedāvāja degustēt vīnus, kas darināti ģimenes vīna darītavā Kalifornijā.

      Vērtjūfolsas kūrortviesnīca ietilpa luksusa viesnīcu kategorijā.

      Izslāpušo smiltis apkalpoja stilīgus cilvēkus no saulainās Kalifornijas, kuri vēlējās baudīt skarbāku atpūtu ziemeļos un vakaros atlaisties kamīna priekšā uz mākslīgās lāčādas.

      Mārgarita labprāt sacītu, ka sirds dziļumos ienīst Di Lukas, tomēr tas nebūtu pārlieku smalki. Visi to zināja, un tā tas turpinājās gandrīz sešdesmit gadus.

      Klientu pietika abiem kūrortiem. Tomēr Mārgaritu urdīja apziņa, ka Smiti šeit bija pirmie, bet tagad viesnīca gluži vienkārši eksistēja konkurentu ēnā.

      – Mēs labi pārdzīvojām cunami, – Annija atbildēja. – Vilnis nāca no ziemeļrietumiem. Mūs aizsargā smilšu sēklis, kas ieskauj lagūnu. Sēkļa un lagūnas vairs nav, tos aizskaloja vilnis, bet šeit tas zaudēja krietnu daļu spēka. Zemestrīce bija daudz briesmīgāka, vismaz man tā likās.

      Annijai Di Lukai bija nedaudz virs sešdesmit gadiem, kad reimatiskais artrīts viņu piekala ratiņkrēslam. Kopš tā laika bija aizritējuši divi gadu desmiti, un Mārgarita atzina – protams, tikai sev –, ka ir noraizējusies par Anniju.

      – Vai esi savainota?

      – Uzreiz nevarēju nofiksēt bremzes, tāpēc mani diezgan pamatīgi izvizināja. Nabaga suns centās palīdzēt… tu taču zini, Riters ir mans pavadonis. Uzticams un apņēmīgs. – Annija apklusa, lai atvilktu elpu. – Tomēr ikvienam ļaunumam ir savs labums, jo es tobrīd biju bibliotēkā. Vienam no grāmatu plauktiem pārplīsa trose, kas notur to pie sienas. Plaukts apgāzās.

      Mēs tik tikko paspējām aizbēgt.

      – Tātad sunim nekas nekait? – Mārgarita bija skopa vārdos.

      – Un tev?

      – Mums trāpīja krītošās grāmatas. Pirmā reize mūžā, kad grāmata man nodarījusi sāpes. – Izklausījās, ka Annija nav zaudējusi ne humora izjūtu, ne paškritiku.