gultā un pārdomājiet redzēto.
– Noteikti, – Čārlzs atbildēja un sekoja virsmāsai pa gaiteni līdz savai istabai; viņa balss pamazām noklusa.
Trīcošām rokām Elizabete aptvēra ceļgalus un iegrima domās. Kamēr viņi skatījās video, viss bija pavisam normāli, cik nu normāli tas vispār var būt – skatīties video nakts laikā kopā ar tēvu, kas sirgst ar Alcheimera slimību un atrodas garīgās aprūpes centrā, turklāt vēl zemestrīces laikā.
Tomēr tas, ka viņš pieminēja kaulus, bija visnotaļ savādi.
Iespējams, ka arī viņš zināja nostāstus par tur apglabātajām priekameitām. Varbūt viņš bija aprēķinājis, ka šo kapsētu var izskalot. Tomēr viļņi aiznesa sev līdzi tonnām dažādu atlūzu un gružu, tāpēc izredzes uziet apbedīto cilvēku kaulus šķita tik niecīgas… Un, ja tā padomā, tad mammas mirstīgās atliekas tā arī nebija atrastas…
– Viņš jau saldi dus. – Ivonna atgriezās no tēva palātas.
Izbiedētām acīm Elizabete palūkojās uz virsmāsu. Nebija īsti skaidrs, vai viņu izbiedējušas atmiņas vai to trūkums.
Virsmāsa šķita norūpējusies un nogurusi.
– Man jāatvainojas, ka atstāju jūs nepieskatītu. Nedomāju, ka jums draudētu kādas briesmas, tomēr zinu, ka jūs no viņa baidāties. Es vairs negulēšu.
– Jā, paldies. – Elizabete atslīga gultā, iespieda seju spilvenā un pie sevis nočukstēja: “Viņš vaicāja par kauliem. Kā viņš par tiem zināja?”
Jau laižoties snaudā, viņa plaukstā sajuta vēso naža asmeni un nomierinājās.
20
Endrū Marero beidza savu prezentāciju gandrīz tukšas zāles priekšā. To bija aizēnojusi milzīgā dabas stihija, kas pēcpusdienā skāra Vērtjūfolsu. Zālē bija palikuši nevis pieredzes bagāti ģeologi, kā viņš to bija gaidījis, bet gan saujiņa pumpainu studentu, kas, visticamāk, mācījās vietējā koledžā.
“Kur palikuši visi ģeologi, sievietes un vīrieši, kuriem būtu mani jāgodina?”
Apakšstāva bārā tie bija pielipuši datoriem un ar aizrautību ekrānos vēroja Vašingtonas štata postošo zemestrīci. Pat viņa komandas locekļi izlikās klausāmies, tomēr viņu skatieni bija pievērsti klēpī gulošo mobilo telefonu ekrāniem. “Velns viņus rāvis!”
Tikko bija izskanējuši pašķidrie aplausi, un tas Endrū atgrieza īstenībā.
– Vai ir kādi jautājumi? – viņš ievaicājās.
Gaisā uzšāvās vismaz pusducis roku.
Endrū pievērsās jaunai gaišmatei, kurai bija garas jo garas kājas un īsi jo īsi svārciņi.
– Jā, mis…
Tomēr zāles dziļumā ierunājās ģeologs:
– Kādas, jūsuprāt, būs zemestrīces radītās sekas reģionā?
– Kā jau iepriekš minēju, es nevaru droši prognozēt sekas, tomēr domāju, ka cunami ietekme Vērtjūfolsas kanjonā noteikti pierādīs manis šovakar izklāstīto teoriju patiesumu, – viņš atbildēja un atkal norādīja uz jauno sievieti.
– Tātad jūs esat pārliecināts, ka cunami bija spēcīgs? – jautātājs nerimās.
– Nešaubīgi, – Endrū sausi atbildēja. – Vai tad neklausījāties prezentāciju?
– Nē, es nokavēju, – skanēja atbilde, un no zāles dziļuma tuvojās jauns, izskatīgs, apņēmīgs vīrietis. – Es lasīju, ka esat stihijas skartās Vašingtonas štata piekrastes vadošais ģeologs. Lūks Beikers, Endrū labā roka, beidzot nosprieda, ka pienācis laiks iejaukties.
– Tā ir taisnība, – viņš iesaucās.
Students pat nepaskatījās uz Lūku un neatlaidīgi vērās uz Endrū.
– Tātad jūs esat liels eksperts, tomēr nespējāt prognozēt zemestrīci? Tad kāda jēga ir ģeoloģijai kā zinātnei, ja mēs nespējam prognozēt tuvojošos stihiju un sagatavoties?
Diskusijā iesaistījās Džo Kruss.
– Jūs esat slikti informēts. Zemestrīces nav prognozējamas.
Jauneklis pagriezās pret zāli.
– Un kas jūs esat? – viņš uzrunāja trīs līdzās sēdošos vīriešus.
– Iepazīstieties ar manu izpētes komandu, – Endrū sacīja.
– Lūks Beikers, Džo Kruss un Bendžamins Ričardsons.
Puisis tik pavēcināja roku, pievērsās Endrū un stādījās priekšā:
– Noa Grifins, vietējā laikraksta korespondents. Korespondents. Endrū tik tikko apvaldīja vaidu.
Noa pieglauda brūnos, šķipsnās balinātos matus un turpināja:
– Laikraksts mani deleģēja uzrakstīt reportāžu par šo pasākumu…
Meitene īsajos svārciņos ieķiķinājās, koķeti samirkšķināja plakstiņus un jautāja:
– Par ko jums tāds sods? Nokaitinājāt kādu?
Puisis palūkojās uz meiteni un valdzinoši uzsmaidīja.
– Tieši tā. Iespējas ir visur. Zemestrīce arī šo pasākumu ir padarījusi par lielu iespēju. – Pievērsies Endrū, viņš turpināja: – Tātad jūs un jūsu komanda ir šeit… un jūs palaidāt garām zemestrīci?
Izklausījās gluži vai pēc apsūdzības apzinātā bēgšanā.
– Viens no komandas joprojām ir Vērtjūfolsā, – Endrū atbildēja.
– Kurš? – Noa tincināja.
– Izcilā ģeoloģe Elizabete Benere, – Džo lepni attrauca.
Lūks iegrūda viņam dunku sānos.
Par vēlu.
– Elizabete Benere? – Noa ielūkojās mobilā telefona ekrānā. – Viņa ir Benera izpētes grupas locekle? Vai radiniece Čārlzam Beneram, kurš uzsāka izpētes darbu un vēlāk ar šķērēm nodūra sievu?
Endrū pievērsa Džo iznīcinošu skatienu.
– Viņa meita.
– Oho! – Noa izsaucās, tomēr skatienu no telefona neatrāva.
Izlietu ūdeni nesasmelsi, tomēr Endrū darīja, ko spēja.
– Varu jums apliecināt, ka viņa tika izvēlēta kā izcila speciāliste, nevis šo seno ģimenes saišu dēļ.
– Labi, – Noa attrauca, ieslidināja telefonu kabatā un viltīgi pasmīnēja. – Pateicos par informāciju, Marero kungs. Ja man vēl būs kādi jautājumi, es ar jums sazināšos.
– Katrā ziņā. – Endrū nokāpa no paaugstinājuma, vēlēdamies izbēgt no profesionālas sakāves.
Viņš jau stāvēja līdzās īssvārcei, kad reportieris apcirtās un atkal ierunājās:
– Vēl viens jautājums… Čārlzs Beners ir vispāratzīts ģēnijs jūsu jomā; ģēnijs, kuru neviens vēl nav pārspējis. Kāpēc jūs pieņēmāt darbā šī cilvēka meitu?
Endrū nācās saņemties un atbildēt uz jautājumu.
– Kā jau sacīju, no visiem pretendentiem tieši Elizabetei bija vislabākās atsauksmes, – viņš atbildēja, nogaidīja, līdz jauneklis būs ticis līdz zāles galam un atvēris durvis, un tikai tad