zeme, nebeidzamais brauciens viņu bija nogurdinājis. Viņa alka gaismas. Un alka ieraudzīt cilvēkus.
Viņa iestūrēja pirmajā brīvajā vietā, kur asfalts nebija cietis. Paņēmusi somu, viņa steidzās uz durvju pusi ar tādu skubu, it kā tā būtu ieeja paradīzē.
Pat tur viss bija kluss un dīvaini tukšs.
Elizabete nospieda zvana pogu līdzās metāla durvīm un, kad tas skaļi un uzmācīgi ieskanējās, atvieglota atspiedās pret sienu. Palūkojusies pa aizrestoto lodziņu, viņa redzēja, kā pa garu, vāji apgaismoto gaiteni pie viņas steidzas viena no medicīnas māsām puķainā virsvalkā, derdzīgi zaļās biksēs un ērtās kurpēs.
Māsiņa palūkojās pa logu. Viņas acis iemirdzējās, viņa pasmaidīja un atvēra durvis.
– Mis Benere, kā jūs šeit nokļuvāt? Nāciet iekšā!
– Atbraucu, – Elizabete atbildēja un prātoja, vai viņas būtu tikušās. – Nebija nekāds patīkamais brauciens…
– Ivonna Rada, es esmu vakara maiņas virsmāsa, – sieviete stādījās priekšā un aizvēra aiz Elizabetes durvis. – Zvanīju uz pilsētu un lūdzu palīdzību, bet man sacīja, ka ceļi ir bloķēti.
– Dažās vietās gandrīz pilnībā…
– Domāju, ka viņiem ir citas prioritātes. – Ar pieredzējuša mediķa profesionalitāti Ivonna veda viešņu pa gaiteni. – Vai zināt, kādu iespaidu šādas zemestrīces atstāj uz mūsu pacientiem? Nemaz nerunājot par to, ka nācās misteru Kuku dabūt mašīnā un nosūtīt uz slimnīcu, lai veiktu rentgenu un viņu novērotu. Es pat nezinu, vai viņš tur ir nonācis un kāds ir viņa stāvoklis.
– Es dzirdēju…
– Bet ko nu es te pļāpāju! Jūs taču esat mērojusi šo ceļu, lai apraudzītu tēvu.
Elizabete bija pārliecināta, ka iepriekš nav satikusi šo sievieti. Viņa noteikti atcerētos gadījumus, kad pašai nemitīgi neizdodas pabeigt kaut vienu teikumu.
– Jā, – viņa pamāja un, ieraudzījusi vēl vienu puķainā virsvalkā ģērbušos un nobažījušos aprūpes speciālisti sarauktu pieri pasteidzamies garām, apvaicājās: – Vai viņam nekas nekaiš?
– Jūsu tēvs jūtas labi, – Ivonna sacīja, kad abas uz mirkli apstājās palātas durvīs, un norādīja uz trauslas miesasbūves vīrieti, kurš gulēja naktslampiņas izgaismotajā telpā. – Kā jau jūs redzat.
Aizritēja vairākas sekundes, kamēr Elizabete pazina guļošajā vīrietī savu tēvu. ”Dīvaini. Es nepazinu tēvu, kad viņš bija aizmidzis. Tas ir saprotams, jo līdz pirmajam apmeklējumam pēc ierašanās Vērtjūfolsā es divdesmit trīs gadus tēvu bija redzējusi tikai fotogrāfijās.” Toreiz viņa nejutās īpaši ērti, jo tur bija tas vecais savādnieks, kurš visu laiku bļaustījās par mātes slepkavību, un tēvs viņu nemitīgi sauca par Mistiju, bet visvairāk viņu satrauca pats šīs iestādes apmeklējums, apziņa, ka te ir pilns ar pacientiem, kuri zaudējuši atmiņas par pagātni… Varbūt viņa nemaz nebija kārtīgi aplūkojusi Čārlzu.
Lēnām viņa iegāja palātā un pievērsās vecajam vīram, kurš gulēja uz sāniem, roku pabāzis zem vaiga.
Viņas agrīnajās atmiņās tēvs bija garš vīrietis ar jaukām zilām acīm, platiem pleciem, uz kuriem viņa mēdza atspiest galvu, un brūniem, cirtainiem matiem, kas pamazām atkāpās no pieres. Tagad viņš izskatījās… sīks. Pleci bija salīkuši; Elizabete nosprieda, ka tie nekad nav bijuši plati. Uz galvas atlikušie mati bija izspūruši, bet viņa acis… Elizabete nezināja, kādas ir viņa acis, toties cauri grumbaino plakstiņu blāvajai ādai vīdēja asinsvadi.
Briesmonis, kas aptumšoja viņas bērnību, padarīja viņu par izstumto, lai kur viņa devās… bija novecojis. Sens.
– Viņam ir tikai sešdesmit pieci gadi, – Elizabete klusi izdvesa.
– Tas nav nekas neparasts. Cietumā cilvēks noveco ātrāk, – Ivonna sacīja.
– Domāju, ka jums taisnība, – Elizabete piekrita.
Lai cik pelnītas mocības viņš būtu piedzīvojis, tomēr tagad viņš izskatījās nožēlojams.
– Šodien atgadījās kaut kas savāds. Misters Beners pie galda ēda vakariņas, bet misters Kuks stāvēja viņam aiz muguras un viņu kaitināja.
Tātad tas vecais dīvainis bija misters Kuks.
– Vai viņš vienmēr ir tik kaitinošs?
– Ir pacienti, kuriem demence laupa civilizētas būtnes pazīmes, veicinot tikai sabiedrībai naidīgas izpausmes. Misters Kuks ir nepatīkams cilvēks, un viņa sieva ir laimīga, ka viņš atrodas šeit. Viņa reti apmeklē vīru. Vai tas neko neizsaka? – Ivonna paskaidroja un rūpīgi atglauda šķidros matus no Čārlza pieres.
– Jā, – Elizabete sacīja un beidzot saņēmās drosmi uzdot māsiņai jautājumu, kas urdīja prātu. – Un kā ir ar manu tēvu?
Vai viņš izrāda kādas naida, agresijas pazīmes?
– Nekad. Kad viņu pārveda uz šejieni, mēs ļoti no viņa baidījāmies, gādājām, lai viņš nepaliek kopā ar citiem pacientiem, izolējām, kad viņš devās pie miera. Bet jūsu tēvs ir jauks. Nekad nav radījis problēmas, sadzīvo ar pārējiem, kaut gan vislabprātāk turas savrup. Ja runājam par to, kas notika ar jūsu māti… – Ivonna neveikli iesmējās. – Par slepkavību… Neviens netic, ka to pastrādāja viņš.
– Jūs neticat? – Elizabete pagriezās pret runīgo virsmāsu.
Ivonna atliecās un pārsteigtā balsī vaicāja:
– Jūs taču tam neticat, vai ne?
Elizabete vērās uz medicīnas māsu un atcerējās visas tās reizes, kad krustmātes bērni viņu bija izsmējuši par to, ka viņas tēvs ir slepkava, kurš nogalinājis viņas māti. Viņi rīkojās kā misters Kuks, tikai bija ļaunāki un jaunāki, un vēl viņi Elizabetei bija iemācījuši būt piesardzīgai jebkurās attiecībās.
– Ai, piedodiet man, mīļā, – Ivonna atvainojās un noglāstīja viņai roku. – Čārlzs Beners ir caurcaurēm labs cilvēks.
Bet Elizabete tikai šūpoja galvu un izdvesa:
– Jūs pārāk uzticaties cilvēkiem.
– Vai tiešām? Vai tiešām jūs domājat, ka jūsu māte allaž būtu viņa tuvumā, ja viņš būtu slepkava?
16
“Vai darbs šeit, kur gaist prāti un atmiņas, ir laupījis virsmāsai veselo saprātu?”
– Mana māte ir mirusi, – Elizabete atgādināja.
– Benera kungs reizēm ar viņu sarunājas, veras tukšumā sev līdzās, it kā tur būtu viņa, – Ivonna turpināja un palocīja galvu, it kā viņas teiktais būtu pašsaprotama patiesība.
– Viņam taču ir Alcheimera slimība.
– Zinu, – Ivonna atbildēja un pievērsa Elizabetei brūno acu skatienu, kas nepavisam nelikās vājprātīgs. – Šodien, tieši pirms zemestrīces, misters Beners sēdēja pie galda un ēda, bet misters Kuks stāvēja viņam aiz muguras un ārdījās. Pēkšņi jūsu tēvs atkal to darīja… Izskatījās, ka viņš ar kādu sarunājas.
– Jūs gribat sacīt, ka viņš iztēlojās sarunu ar manu māti? – Elizabete tincināja.
– Jā, gribētos tā sacīt, jo viņš pamāja kā piekrizdams, piecēlās kājās un devās pie sienas. Misters Kuks, lepni piepūties kā gailis, apsēdās Čārlza vietā un likās