Veiksme, – Elizabete minēja, jo virsmāsas pārliecība viņu nedaudz biedēja.
– Varbūt jūsu mamma ir kopā ar viņu. Ja es mīlētu vīrieti, kurš izcietis sodu par noziegumu, kuru viņš nav pastrādājis, es nepamestu viņu vientulībā. Es arī atgrieztos no viņpasaules.
Tā bija gara un dīvaina diena, un klusuma pārņemtajā aprūpes namā, kur gaiteņos nemanīja nevienu dzīvu dvēseli un palātās miegā šņākuļoja pacienti, Elizabete pēkšņi jutās kā Alise, kas iekritusi Truša alā.
– Varbūt viņš ir pelnījis ciešanas? Varbūt viņa vajā tēvu, jo viņš ir vainīgs, un viņš to apzinās?
– Iespējams. – Šķita, ka Ivonnu neaizskar Elizabetes skepticisms. – Bet man liekas, ka jūs šovakar netiksiet prom no šejienes.
Elizabete atcerējās neizbraucamo ceļu un to, kas bija palicis pāri no viņas dzīvokļa, palūkojās uz savu plaukstu ar asinīm notraipīto pārsēju un atzina:
– Es… jā, es arī tā domāju. Ja vien jums atradīsies kāda sega, es labprāt pārlaidīšu nakti kaut kur tepat.
– Mums ir personāla vannasistaba, kur varēsiet nomazgāties dušā, un gulēt varēsiet istabiņā aiz māsu posteņa. Mēs tur pāris stundu nosnaužamies, kad jāstrādā divas maiņas pēc kārtas. Gulta gan nav pārlieku ērta, tomēr labāka nekā nekas.
– Ja es tur gulēšu, jums nebūs kur atpūsties.
– Man tāpat nebūs laika atpūsties. Nav neviena, kas varētu mani nomainīt. Kas kaiš jūsu rokai?
– Sadūru uz stikla zemestrīces laikā.
– Nāciet, es to apskatīšu, – Ivonna aicināja un devās uz māsu posteni, no kura pavērās skats uz trim gaiteņiem. Virsmāsa noraisīja pārsēju, bet Elizabete nesatricināmi vērās pāri sievietes galvai, kamēr tā aplūkoja brūci. – Brūce ir dziļa, – Ivonna secināja, – to tiešām vajadzētu parādīt ārstam, tomēr būs vien jāiztiek ar medicīnisko personālu, kas ir uz vietas. Neraizējieties, mēs to pienācīgi apkopsim. Uzgaidiet, es aizsūtīšu ziņu Šīlai. Viņai roka nedreb arī pēc garām darba stundām, kas ir saprotams, jo viņa ir jaunāka par mani, – Ivonna piemetināja, pamanījusi Elizabetes saspringto seju.
Virsmāsai bija tumši loki zem acīm, zirgastē saņemtie brūnie mati ļengani nokarājās uz muguras, un, kad viņa stāvēja mierīgi, zods atkārās, it kā viņai trūktu spēka turēt muti aizvērtu. Tomēr tas nebija būtiski, jo viņa izrādījās jauka, turklāt aizstāvēja Čārlzu Beneru, tādēļ Elizabete, lai arī negribīgi, tomēr atmaiga pret virsmāsu.
Viņa ielūkojās garajos, krēslainajos gaiteņos, kas šķita bezgalīgi, un sacīja:
– Pieņemu, ka tik vientulīgā vidē, kur saprāts nemanāmi un pāragri pamet ķermeņus, kur realitāte saplūst ar fantāziju un nāve aplasa te mītošos citu pēc cita… pieņemu, ka rēgi šeit var nemanīti ielavīties… – Viņa pārsteigta aprāvās, jo atskārta, ko tikko sarunājusi.
Ivonnas joprojām vērās uz viņu ar mīļu skatienu.
– Es neticu tam, ko runā pilsētā, – ka jūs esat salta un pārgudra sieviete, kurai nav jūtu. Un, šķiet, es neesmu kļūdījusies.
– Acīmredzot arī man reizēm misējas, – Elizabete attrauca un negribīgi palūkojās uz tēva palātas pusi. Viņa nealka jūtu. Cerības un mīlestība bija skaistas jūtas, tomēr allaž atnesa arī sāpes. Vienmēr.
– Esat pārbaudījusi, vai jūsu ģimenei un mājai viss kārtībā? – Mans vīrs ir tālbraucējs un vienmēr ir ceļā, viņam nekas nekait. Bērni ir jau pieauguši un aizbraukuši no šejienes. Bijām nodomājuši atbrīvoties no ciedra pie mājas. Tas bija sasvēries uz mājas pusi un, iespējams, tagad ir uzgāzies uz jumta. Kam jānotiek, tas notiks. – Ivonna nopūtās un paraudzījās laukā pa logu, it kā meklētu apstiprinājumu teiktajam, tad vērīgi palūkojās uz Elizabeti. – Un kā jums?
– Man vairs nav dzīvokļa. Nezinu, kur pārlaidīšu nākamo nakti. Droši vien patversmē.
– Dodieties uz viesnīcu.
– Uz viesnīcu? Uz Vērtjūfolsas kūrortviesnīcu? – Elizabete iepleta acis. – Es nevaru turp doties.
– Ak, vai tik nebijāt precējusies ar misis Smitas audžudēlu? – Ieraudzījusi Elizabetes pārbiedēto seju, Ivonna iesmējās un piemetināja: – Jūsu tēvs man to pastāstīja.
– Kā viņš to zināja?
– Cietumniekiem ir atļauts izmantot internetu, un jūs esat viņa meita. Viņš sekoja jūsu gaitām. Zināja, ka pabeidzāt skolu gadu agrāk un ko studējāt, kādus grādus ieguvāt. Viņš zināja, ka esat uzņēmusies šo izpēti, un tas viņu ļoti iepriecināja, – Ivonna paskaidroja.
Elizabete nejutās īsti labi savā ādā. Tātad kāds viņu izsekoja ar interneta palīdzību, un tas bija viņas tēvs.
Virsmāsa acīmredzot pārprata Elizabetes satraukumu, jo steidzās viņu mierināt:
– Nedomāju, ka viņš vēl kādam to stāstījis, bet es nevienam neesmu par to ieminējusies.
– Mēs esam šķīrušies, un es… es neesmu apciemojusi misis Smitu. Tikos ar viņu tikai vienu reizi, kad viņa bija atbraukusi pie mums. Turklāt atjaunot saites, kuras pati esmu pārcirtusi, man šķiet visai egoistiski, – Elizabete paskaidroja, nespēdama atbrīvoties no neērtības sajūtas.
– Es satieku misis Smitu baznīcā, un viņa ir īsti vecmodīga katoliete. Ja jūs bijāt precējusies ar Geriku, tad Dieva priekšā joprojām esat viņa sieva. Tātad jūs piederat ģimenei, un viņa labprāt jūs uzņems, – Ivonna mēģināja kliedēt Elizabetes šaubas.
Elizabete labprāt būtu iebildusi, bet no aprūpes centra tālākā spārna beidzot māsu postenī bija ieradusies Šīla. Viņai kājās bija kurpes ar gumijas zolēm, kas slāpēja soļus, bet mugurā puķains virsvalks un tikpat zaļas bikses kā Ivonnai.
Abas sievietes klusītēm apspriedās, tad Ivonna pamāja un pazuda tur, no kurienes tikko bija atnākusi viņas kolēģe.
Šīla rūpīgi iztīrīja brūci Elizabetes plaukstā un nesmējās, kad pacientei, ieraugot asinis plūstam, sareiba galva un viņa attapās uz linoleja. Māsiņa uzlika krustenisko apsēju, iešļircināja zāles un paziņoja, ka gadījums nav nopietns, tomēr parādīja pudeli, kuras etiķete vēstīja, ka tajā ir antibiotikas.
– Saprotu, – Elizabete sacīja, – jūs esat medicīnas māsa un bez ārsta rīkojuma nedrīkstat tās injicēt. Tomēr jūs baidāties, ka brūcē varētu būt infekcija, tāpēc, lai nerastos iekaisums, jūs ievadījāt man zāles.
Šīla pavērās uz viņu, pakratīja galvu, pieliecās un uzlika roku Elizabetei uz pleca.
– Es neesmu jums neko injicējusi.
– Jūs neko man neinjicējāt, – Elizabete paklausīgi atkārtoja.
– Pateicos.
– Palieciet turpat uz grīdas, bet es atsūtīšu Ivonnu, – viņa sacīja un nozuda gaitenī klusi kā rēgs, – viens no tiem, kas, Ivonnasprāt, mājo Onermauntinas aprūpes centrā.
“Savāda doma. Savāda vieta. Tas nav svarīgi.” Spriedzes piesātinātās stundas bija pieveikušas Elizabeti – plakstiņi notrīsēja, un acis aizvērās.
Kāds pieskārās rokai, un viņa pamodās.
– Tā esmu es, – Ivonna mierināja.
Elizabete pieslējās sēdus, piecēlās