bija kanjonā, kad sākās zemestrīce? Noteikti nē, jo zemestrīce sākās vēlā pēcpusdienā.”
Bet viņš bijušo sievu labi pazina. Ja Elizabeti pārņēma apsēstība, viņa nemanīja, kā aizrit laiks.
Un Mārgarita? Kūrortviesnīca atradās uz klints okeāna krastā. Mārgarita bija daudz naudas ieguldījusi viesnīcas pārbūvē, bet – vai tā spēja pretoties okeānam?
Geriks zvanīja lidsabiedrībai.
Reisi uz Sietlu bija atcelti. Viņi nelidos, kamēr nebūs norimuši pēcgrūdieni. Arī uz Portlendu reisu nebija. Lidosta cietusi zemestrīcē.
Iegājis guļamistabā, viņš paņēma ceļasomu, kas tolaik, kad viņš vēl strādāja FIB, bija sakrāmēta negaidītiem ceļojumiem. Veci paradumi nezūd.
Viņš uzvilka zeķes un uzāva sporta kurpes.
“Būs jābrauc ar pikapu, manu balto “Ford F-250”, kas ir jaudīgs kā nelabais. Galu galā Nevadas štatā atļautais maksimālais braukšanas ātrums ir septiņdesmit piecas jūdzes stundā…
un man joprojām ir FIB apliecība.”
Gerikam bija izdevies dokumentu paturēt, jo viņš apgalvoja, ka pazaudējis to operācijas laikā.
Inspektors noticēja.
Viņš bija aizturēts vismaz četras reizes, tomēr policisti viņu allaž atlaida, ieraudzījuši rokās pazibam FIB apliecību.
Ja apstākļi būs labvēlīgi, pēc divdesmit stundām viņš jau būs Vērtjūfolsā.
Un viņš ļoti cerēja, ka apstākļi būs labvēlīgi.
Paķēris atslēgas un dunci, viņš izgāja no dzīvokļa. Pistole palika guļam uz galda.
13
Kad iestājās tumsa, Elizabete bija tikusi līdz Vērtjūfolsas nomalei. Viņa apstājās un palūkojās apkārt.
Ļaudis ielās darbināja ģeneratorus, bija uzstādīti prožektori, kas izgaismoja sabrukušās ēkas un sadragātās automašīnas. Vīrieši un sievietes klaigāja, klusām raudāja vai stāvēja, rokas sakrustojuši uz krūtīm. Samiegojušies bērni berzēja acis un čīkstēja vai arī bailēs ieplestām acīm vērās apkārt, pārāk izbijušies, lai raudātu.
Saprotams. Elizabete zināja, ka zemestrīce nodarījusi postījumus. Viņa šo un to bija redzējusi, kad steidzās prom no pilsētas, un šerifs Fosters jau brīdināja, ka postījumi ir pamatīgi. Tomēr viņa nebija gaidījusi, ka šai nelaimei būs tik cilvēciska seja.
Viņa uzmeta skatienu savai pārsietajai plaukstai. Salīdzinot ar šo postažu, viņas ievainojums bija tikai nieks.
Īsti nezinādama, kurp doties, viņa klejoja pa ielām, kamēr nonāca pie Brenjona maiznīcas.
Divstāvu ēka tagad izskatījās kā pankūka. Ķieģeļi bija izbiruši pa ielu kā bērnu ”Lego” klucīši. Vīrieši un sievietes briesmīgā steigā tvēra ķieģeļus un meta tos tālāk no drupām. Viņa izdzirdēja kādu sakām:
– Mums nepieciešams suns. Misis Brenjonai te kaut kur jābūt, bet, tētīt, es nevaru viņu atrast.
Misis Brenjona bija cienījama vecuma sieviete, tonēja lūpas koši sarkanas, bet krāsa ieplūda rieviņās virs augšlūpas, lietoja vaigu sārtumu, kuru nekad neizpludināja, un smaržas tik bagātīgi, ka Elizabetei allaž bija jāšķauda. Šī patuklā, zem gadu nastas salīkusī sieviete atsacījās lietot dzirdes aparātu, tamdēļ vienmēr bija ļoti skaļa. Elizabete zināja, ko misis Brenjona par viņu domā. Lai gan meita mēģināja māti pieklusināt, sirmgalve izklāstīja savu viedokli pietiekami skaļi, lai Elizabete to dzirdētu.
– Ābols no ābeles tālu nekrīt. Elizabete vai nu kļūs par vieglas uzvedības sievieti, kāda bija viņas māte, vai arī par slepkavu kā tēvs. Bet varbūt sekos abu pēdās.
Elizabete izlikās, ka nav klausījusies. Tā bija vieglāk.
Tas allaž bija vieglākais ceļš.
Viņa noskatījās, kā potenciālie glābēji nemākulīgi pūlas atrast misis Brenjonu, to veco kluksti, kura, protams, nebija pelnījusi mirt tumsā, organismam atūdeņojoties, mokoties sāpēs un lēnām smokot.
Smagi nopūtusies, Elizabete devās uz gruvešiem, nometās četrrāpus un ošņāja gaisu. Jau pēc īsa mirkļa spēcīgs ziedu aromāts izraisīja šķavas; tam sekojot, viņa nonāca līdz vietai, kurā nebija neviena no glābējiem. Ar veselo roku viņa aizsvieda tālāk vairākus ķieģeļus.
– Misis Brenjona? – viņa iesaucās. – Te Elizabete Benere. Vai jūs tur esat? – Izdzirdējusi vārgu vaidu, viņa iekliedzās skaļāk: – Misis Brenjona?
Pārējie saausījās un palūkojās uz viņu.
Kaut kur no salauztu koka spraišļu un ģipškartona gabalu kaudzes dziļumiem atskanēja misis Brenjonas ķērkstošā balss:
– Dievs, apžēlojies! Tā briesmīgā Elizabete Benere. Vai tu mani nogalināsi, kamēr es te bezpalīdzīgi guļu?
Elizabete notupās, ievilka elpu un atkal nošķaudījās.
“Nu ko, patīkami uzzināt, ka misis Brenjonai nekas nekait.”
Pagriezusies viņa uzsauca pārējiem meklētājiem:
– Es dzirdēju viņu atsaucamies. Viņa ir zem šīs kaudzes.
Tad Elizabete izrāpās no gruvešiem un ļāva citiem turpināt darbu. “Man nemanz nav grūti palīdzēt, atrast vietu, kur gruveši aprakuši veco raganu, tomēr atrakt viņu no drupām būtu pārāk liela laipnība.”
Viņa notrausa no biksēm zemi un putekļus un nomākta devās uz dzīvokli, pa ceļam rāpjoties pāri vai apejot zemestrīces radītos šķēršļus.
Tik daudz sapostītu ēku. Tik daudz izbiedētu seju prožektoru gaismā. Šur un tur kāds sēdēja uz ietves apmales, šūpojās un balsī raudāja, un Elizabete sajuta bailes, kādas vēl nebija pieredzējusi.
Kāpēc? Dzīvoklis nebija viņas mājas. Neviena lieta viņai nebija dārga. Pirms daudziem gadiem viņa bija sapratusi, ka nekas nav mūžīgs – ne draugi, ne rotaļlietas, ne vecāki un, protams, arī ne Geriks.
Tomēr viņa bija pieķērusies Vērtjūfolsai – varbūt tāpēc, ka te atrada savu mūža darbu, vai arī tāpēc, ka viņas zemapziņa glabāja bērnības atmiņas.
Jo tuvāk bija dzīvoklis, jo straujāk sitās viņas sirds. Beidzot viņa stāvēja divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados celtās divstāvu ēkas priekšā. Gluži kā cukura glazūra no tortes ārsienas bija atdalījušās no ēkas un sabrukušas. Viņa stāvēja uz ielas un prožektoru gaismā varēja ielūkoties savā dzīvoklī otrajā stāvā. Gulta nebija saklāta, ledusskapja durvis atvērušās, atklājot skatienam saturu – nožēlojamu piena paku un mājas siera kastīti. Kumodes atvilktnes bija līdz galam vaļā, un visa apakšveļa bija izkaisīta pa grīdu. Turpat gulēja arī koši zaļos mākslīgās ādas vākos iesietais un rūpīgi kārtotais albums ar fotogrāfijām no Vašingtonas štatā pavadītās bērnības.
Viņa no krustmātes slepus bija paņēmusi ģimenes fotogrāfijas un zīmējumus, no laikrakstu arhīviem izkopējusi rakstus par mammas karjeru teātrī un tēva veikto zinātnisko darbu. Savukārt tos brīžus savā dzīvē, par kuriem viņai nebija atmiņu, Elizabete bija aizvietojusi ar slavenā vietējā gleznotāja Bredlija Hofa darbu izdrukām.
Tagad albums nokarājās pār grīdas malu – viena puse bija uz istabas grīdas, otra šūpojās virs ielas.
Elizabete bija iedomājusies, ka viņai nepieder nekas vērtīgs. Un tomēr, ja ēka sagrūtu, viņa zaudētu atmiņas. Kā tēvs viņa maldītos pasaulē viena, bez mīlestības…
“Ak