norādīja uz jūru un, izteiksmīgi žestikulēdams, stāstīja mazajai Elizabetei par nemierīgo zemi. Par to, kā šķietami nemainīgā zeme var vienā acumirklī pārvērsties, iekvēloties sārta kā uguns, zalgot zila kā ledus, drebēt un lūzt.
Elizabete klausījās apbrīnā un satraukumā ieplestām acīm, līdz mamma apvija rokas tētim ap kaklu, noskūpstīja viņu uz vaiga un sacīja:
– Būs jau gana, Čārlz. Viņai rādīsies slikti sapņi. – Nerādīsies, vai ne, Elizabet? – tētis apvaicājās.
– Nē! – meitene braši atbildēja.
Tētis palūkojās uz mammu un sacīja:
– Redzi? Viņa caurcaurēm ir mana meita. Kaut gan skaistums viņai ir no tevis.
Tētis – slaids, garš, saulē iededzis vīrietis ar pašķidriem matiem un vārnu kājiņām acu kaktiņos – viņai uzmundrinoši uzsmaidīja.
Mamma noskūpstīja viņu. Elizabete pamanīja, ka mamma sažņaudza plaukstā tēta golfa krekla apkaklīti tik spēcīgi, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Pagriezusi galvu, viņa uzsmaidīja savai mazulītei.
– Kad Elizabete izaugs, viņa būs skaistāka par mani. Bet tagad laiks ēst.
Tētis negribīgi atlaida rokas un veltīja sievai mīlestības pilnu skatienu. Elizabete jutās labi. Drošībā.
Tomēr mammai viņa neticēja. Mammīte bija skaista – gaiši zeltainie mati zaigoja kā oreols ap viņas galvu, bet lielās acis mirdzēja tumši zilas. Elizabetei mamma likās visskaistākā.
Mammīte…”
Dunoņa mitējās.
Elizabete atviegloti uzelpoja.
Tas bija vareni un biedējoši, un tā bija pagātne.
Tagadnē uzglūnēja pavisam jaunas briesmas.
Garais, milzīgais, putojošais vilnis pārvērtās atvarā. Tas griezās, rēkdams kā izsalcis nezvērs. Tas pamazām aprija kanjona malas, rāpdamies augstāk un augstāk. Elizabete pirmo reizi sajuta īstas bailes.
“Skrien, Elizabet, skrien!”
Un tad ūdens kanjona centrā devās atceļā uz nepielūdzamo okeānu, raujot sev līdzi pārējo ūdens masu un izmirkušo zemi. Elizabete pakāpās tālāk no malas. Viņa mēģināja sev iestāstīt, ka šīs bailes, lai arī dabiskas, tomēr ir sīkums, un atsāka stāstījumu aizkadrā:
– Pirmais cunami vilnis atkāpjas, tomēr, ņemot vērā zemestrīces stiprumu, es domāju, ka būs vismaz trīs viļņi.
Tagad viņa zināja, ka veidojas ūdens virpulis. Kad nākamais vilnis būs klāt, viņa laikus atkāpsies, iekams tas viņu nobiedējis.
Geriks allaž apgalvoja, ka briesmu gadījumā Elizabete zaudē veselo saprātu.
Var jau būt. Nav pirmā reize. Tomēr viņa mācījās no savām kļūdām.
Par Geriku gan to nevarēja sacīt.
11
Bija pagājusi vairāk nekā stunda, trīs viļņi baisā, varenā, graujošā ritmā bija parādījušies un atkāpušies. Otrais cunami vilnis bija spēcīgākais; tā putu krēpes sniedzās līdz pat kanjona pusei. Zemei rībot zem Elizabetes kājām, tas aiznesa sev līdzi visu, ko varēja. Viņai bija žēl, ka viss beidzies. Šad un tad nāca kāds zemestrīces pēcgrūdiens, viļņi kā noguruši pamazām atslāba… Lai kā arī būtu, videokameras akumulators bija gandrīz tukšs. Satraukuma un noguruma aizmiglotā balsī Elizabete vēl piemetināja:
– Saule riet, un viens no draudošākajiem dabas uzbrukumiem, manuprāt, ir beidzies. Kad atgriezīsies mana komanda, un es esmu pārliecināta, ka tā notiks, mēs atsāksim darbu Vērtjūfolsas kanjona zonās. Saprotams, ka mēs izmantosim GPS, lai tās precīzi noteiktu vietu, un pētīsim, kādas izmaiņas ir radījusi zemestrīce un cunami. Bet šobrīd, kamēr riet saule, es jūtu, kā zeme elpo man zem kājām, un prātoju, ko mums nesīs rītdiena. Elizabete Benere no Vērtjūfolsas kanjona.
Trīcēdama no saviļņojuma un, iespējams, pārdzīvotajām bailēm, viņa izslēdza kameru, ielika to somā, bet somu novietoja uz zemes. “Krēslo. Visļaunākais jau ir aiz muguras. Es mierīgi varu atgriezties pilsētā.”
Tomēr sirds joprojām strauji sitās, vēlme uzzināt, iemācīties un redzēt vairāk par šīs brīnišķīgās kataklizmas sīkākajām detaļām kā narkotikas indēja viņas asinis.
Elizabete nolēma vēl pēdējo reizi visu aplūkot un tad doties uz pilsētu. Tikai pēdējo reizi pārbaudīt dabas varenā spēka atstātos pierādījumus tam, ka ir taisnība viss, ko viņa un viņas tēvs bija atklājis.
Viņa tuvojās kanjona malai vietā, kur zeme bija iebrukusi, noslīdējusi pa stāvo kanjona sienu, un skatījās, uzmanīgi vēroja, lai nepalaistu garām pat vissīkāko detaļu. Viņa bija apmierināta ar sevi un priecājās, ka īstajā laikā atradusies īstajā vietā, lai izbaudītu dabas mežonīgo spēku un varenību.
Iesmeldzās plauksta. Sāpes pievērsa viņas domas nenozīmīgākiem dzīves sīkumiem. Viņa gribēja palikt te, tomēr zināja, ka jāatgriežas pilsētā un jāuzmeklē ārsts.
Negaidot viņas uzmanību ūdens sanesto gružu kaudzē apmēram sešas pēdas zemāk kanjonā piesaistīja kaut kas balts.
“Kas tas ir… lejā? Kauls?”
Neatrāvusi no tā skatienu, pieturoties pie koku stumbriem un zariem, viņa soli pa solim lēnām trausās lejup pa dubļaino, slideno nogāzi.
“Augšstilba kauls? Cilvēka augšstilba kauls?” Elizabeti mocīja visnotaļ zinātniska interese. “Vai cunami būtu atsedzis kādas arheoloģiskas vērtības? Tas tik būtu lieliski, ja būtu piepildījušās tēva graujošās katastrofas prognozes un turklāt šī stihiskā nelaime atsegtu pieeju aizvēsturiskai seno cilvēku ierīkotai apmetnes vietai!”
Krūmājā kaut kas sakustējās.
Elizabete neviļus apslāpēti iekliedzās, tad piespieda plaukstu pie krūtīm, redzot naski aizlokamies prievīščūsku. Zemapziņā atausa tēva sacītais: “No tevis tās baidās vairāk nekā tu no viņām.”
Tam Elizabete īsti neticēja. Viņa vairāk vai mazāk spēja sadzīvot ar jebkuru dzīvu radību, tomēr čūskas… Šermuļi skrēja pār kauliem.
Jākāpj atpakaļ. Viņa zināja, ka tā rīkoties būtu prātīgi. Čūskas nebija vienīgās radības, kuras ūdens aizskalojis no ierastās dzīves vietas. Jebkura būtne, ko pārsteigusi šī nelaime, ir pārbiedēta un naidīga. Koku stumbri ar blīvi saaugušajiem zariem bija viņas mērķis, tomēr ūdens tos bija sasniedzis. Zeme ap tiem bija nestabila un jebkurā brīdī varēja noslīdēt bezdibenī. Pamatam pat viegli iedreboties, viņa ieveltos dubļos lejāk, slīdētu dziļāk, kamēr ceļā gadītos kāds lielāks akmens vai koka atlūza. Bet varbūt viņa pārveltos pāri jaunveidojumam klints masīvā un kristu līdz pat kanjona apakšai.
“Vismaz videokamera ir drošībā manā somā kanjona malā.”
Muļķīga doma. Tomēr kauls viņu vilināja, adrenalīns mudināja doties tālāk. Kauls krēslā palsoja, viņa tuvojās un pastiepa roku. Pirksti tam pieskārās. Elizabete paliecās, satvēra kaulu plaukstā, pacēla un aplūkoja.
Tas nelikās tik vecs, lai gan neapšaubāmi tāds bija. Miesa sen bija sairusi, tomēr kaulu sadalīšanās process nebija skāris. Tajā nebija plaisu, kas liecinātu par iespaidīgu vecumu. Elizabete to grozīja rokās. Patiesībā viņa pat nezināja, vai tas ir cilvēka kauls. “Par ko gan es biju domājusi, kā pieļāvu, ka degsme ievilina mani šeit?”
No augšas atskanēja vīrieša balss:
– Ko tu dari?
Viņa