naktskrekls, kurā nomiris kāds no pacientiem.
– Tur ir duša, tur atrodas gulta. – Ivonna norādīja uz divām durvīm aiz māsu posteņa.
– Vai drīkstu uzlādēt telefonu un videokameras akumulatoru? Jums ir elektrība. Es nezinu, kad man atkal radīsies iespēja…
– Protams. Dodiet šurp gan aprīkojumu, gan lādētājus, es par tiem parūpēšos.
– Paldies jums, un paldies par to, ka… hmm… rūpējaties par… – Elizabete pamāja uz tēva palātas pusi.
– Par jūsu tēvu?
– Jā, paldies, ka rūpējaties par manu tēvu.
– Par to man maksā lielu naudu.
Elizabete palūkojās uz virsmāsu, jo nesaprata, vai viņa runā nopietni vai tikai joko.
– Mīļais nabaga bērns! – Ivonna viņu apskāva negaidītā jūtu uzplūdā. – Tāpēc jau es esmu šeit, lai rūpētos par jūsu tēvu.
17
Aizritēja vairākas stundas, līdz pārdabiskas bailes uzmodināja Elizabeti no spirdzinošā miega.
Viņa vēl nebija atvērusi acis, bet nojauta kādu blakus.
Tēvs ar asiņainām šķērēm rokās.
Viņa nespēja atvērt acis, lai paskatītos. Neuzdrošinājās. Neuzdrošinājās uzdrošināties.
Šis murgs viņu mocīja gadiem, un ne reizi tā nebija izrādījusies patiesība.
Tāpēc viņa beidzot piespiedās atvērt acis.
Un tur viņš stāvēja. Tas tiešām bija tēvs, noliecies pār viņas gultu. Aiz viņa muguras spulgoja māsu posteņa gaismas, bet tēva seja ēnā bija neredzama.
Elizabete gribēja iekliegties. Bet, kā jau murgos pierasts, viņa to nespēja, jo kakls bija bailēs aizžņaudzies. Viņa atvēra muti un, lai kā pūlējās, nevarēja izdvest ne skaņas. Nāves priekšā viņa bija zaudējusi balsi.
– Kuš. – Čārlzs pielika pirkstu pie lūpām un atkāpās. – Tas tuvojas.
– Kas? – viņa čukstēja, nevēlēdamies nobiedēt un izprovocēt uz rīcību.
– Pēcgrūdiens, – viņš sacīja.
Un zeme ietrīcējās, viegli sašūpojot gultu.
– Jā, – viņa izdvesa un palūkojās uz māsu posteņa pusi.
Grūdieni pieņēmās spēkā.
Ivonna sēdēja postenī, sakrustojusi rokas un zodu atspiedusi pret krūtīm.
“Zemestrīce pamodinātu ikvienu. Viņa ir mirusi. Nē. Nav asiņu. Un viņa krāc. Pārgurušu medicīnas māsu pēcgrūdiens nepamodinātu. Ivonna to nogulēja.”
Tad zemes drebuļi mitējās.
Tiklīdz grūdiena spēks gaisa, Ivonnas galva nokārās. Čārlzs zināja par pēcgrūdienu, iekams tas bija sācies.
“Sagadīšanās. Tā noteikti ir tikai sagadīšanās.”
– Apmēram četrarpus magnitūdas, man šķiet, – viņš sacīja, – tomēr bez seismogrāfa grūti pateikt.
– Kā tu zināji, ka būs pēcgrūdiens?
– Mistija pateica.
Elizabete palūkojās uz viņu, tad pievērsās durvīm un prātoja, vai pagūs tikt līdz tām pirmā.
Čārlzs apsēdās uz grīdas un sakrustoja kājas. Pastūmis brilles augstāk uz deguna, viņš raudzījās uz Elizabeti ar pelēkās vāveres mirdzošajām acīm.
– Tā zemestrīce vakar vakarā bija tā, ko gaidījām. Lielā zemestrīce.
“Histērija nepalīdzēs.” Elizabete centās nomierināties. “Kliegšana izbiedēs pārējos pacientus. Ivonnai arī vajadzētu izgulēties. Hm, viņam to pateikusi Mistija. Labi. Ivonna taču brīdināja, ka viņam ir halucinācijas. Nav iemesla baidīties, jo viņš…
viņš sacīja, ka ar viņu runājusi mana sen mirusī māte.”
Patiesībā iemesls raizēm bija pamatots, jo Mistijas prognozes vienmēr piepildījās.
Lēnām, bez straujām kustībām, Elizabete pieslējās, atbalstījās uz elkoņa un atglauda no pieres matus.
– Vai tu bieži redzi… hmm, mammu?
Čārlzs piešķieba galvu un pavērās uz Elizabeti tik apmulsis, it kā pūlētos viņu atcerēties. Pēc mirkļa viņa sejā atplauka smaids.
– Protams. Tu esi mana meita. Tu esi pavisam pieaugusi.
– Jā.
– Man to vajadzēja zināt. Tu esi skaista. Izskaties gluži kā Mistija, kad viņa bija tavā vecumā.
– Viņa nenodzīvoja līdz manam vecumam, – Elizabete neapdomīgi izmeta.
Tēva acis aiz briļļu lēcām spēji iepletās.
– Es neko nesaprotu.
“Vai viņš neatceras? Varbūt viņš melo? Galu galā cilvēkam, kurš nogalinājis manu mammu, meli nav sveši. Viņš allaž ir noliedzis savu vainu.”
Elizabetei bija ierocis. Nazis. Mugursomā. Garš, izturīgs kabatas nazis, kuru viņa izmantoja, lai grieztu auklas, atvases, kašņātu zemi, ja tas bija nepieciešams. Viņa zināja, kā to izmantot un pasargāt sevi. Geriks viņai to bija iemācījis, pat uzstājis, ka viņai tas jāiemācās.
Likās, ka Čārlzs nemana Elizabetes satraukumu. Viņš atspieda elkoni pret ceļgalu un atbalstīja zodu plaukstā kā sīks, miermīlīgs, padzīvojis elfs.
– Es satiku Mistiju, kad viņai bija divdesmit, – Čārlzs sacīja. – Vai tu to zināji?
Elizabete pakratīja galvu. Viņai nebija ne jausmas, kad un kur viņas vecāki iepazinušies un kāpēc apprecējušies. Krustmātei Sendijai viņa to nevarēja jautāt. Ja Elizabete ierunājās par māti, Sendija allaž uztraucās un likās apbēdināta, it kā meitene nespētu apjēgt, cik dziļas ir viņas sēras. Nē, drīzāk… it kā Elizabetei vispār nebūtu iemesla sērot. It kā Mistijas nāve nekādi nebūtu ietekmējusi meitenes dzīvi.
Krustmāte Sendija nikni sargāja atmiņas kā pitbulterjers kaulu. Viņa ar tām nedalījās.
Un tagad kāds piedāvājās dalīties atmiņās – vīrietis, pret kuru viņai bija tik dalītas izjūtas, ka viņa tobrīd piesardzīgi atvēra mugursomu un uzmanīgi taustījās pēc naža.
– Kā tu iepazinies ar mammu? – viņa pieklājīgi pavaicāja, lai radītu iespaidu, ka viņu tas patiesi interesē.
– Es gadu strādāju kā vieslektors Bērkli universitātē.
Viņas roka noglāstīja albuma mākslīgās ādas vāku. “Ja viņš mestos man pie rīkles, albumu varētu izmantot kā vairogu.”
– Vai tev patika mācīt studentus?
– Nepavisam! Es visu naudu biju iztērējis projektam Meksikā, bet izpētes projektam Vašingtonā nauda vēl nebija piešķirta, tāpēc pieņēmu šo darbu, – Čārlzs atbildēja un iesmējās. – Mani nabaga studenti. Es pārzinu savu jomu vissīkākajās detaļās, tomēr mācīt… – Viņš noskurinājās un turpināja: – Es mēdzu aizrauties un novirzīties no temata. Manu uzmanību allaž novērsa viss, kas attiecās uz zemi. Diemžēl es neesmu tik spējīgs, lai mācītu pamatzinības, kuras dažiem kaut kādu apsvērumu dēļ ir jāapgūst.
Beidzot viņa sataustīja nazi un lēnām izvilka no somas, zagšus atlieca vienu no