naudu kaudzītē un iebāza papīra maisiņā, kas stāvēja uz galda blakus gultai. Maisiņu aizdarījis, viņš turpināja Lūenu vērot un uzpūtīgi pavēstīja: – Teiksim, es vinnēju loterijā.
To dzirdot, viņa gluži vai sastinga. Uz mirkli likās, ka teju būs jākrīt nemaņā. "Vai tiešām Džeksonu sūtījis Dveins? Vai viņi ir uz vienu roku? Neko neticamāku nevarētu iztēloties. Tas nevar būt!" Ātri atguvusies, viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. – Muļķības! Kur tu to dabūji, Dvein?
– Teiksim, tas tev ir lielisks iemesls būt pret mani labai un turēt muti.
Lūena nikni izgrūda viņu no istabas un aizslēdza durvis. Pārģērbusies džinsos, tenisa kurpēs un sporta krekliņā, viņa steigšus sakravāja ceļasomu. Kad viņa durvis atkal atslēdza un atvēra, Dveins nebija pakustējies; rokā viņš vēl arvien cieši turēja maisiņu. Viņa strauji pagāja garām, attaisīja durvis uz mazgājamo telpu un, ar vienu roku pacēlusi nemierīgo Līzu, ar otru satvērusi netīro veļu un ceļasomu, devās ārā no treilera.
– Uz kurieni, Lūena?
– Nav tava darīšana, nolādēts!
– Cik ilgi tu dusmosies? Es taču nebiju nikns, kad tu man iespēri pa olām, vai ne? Faktiski es to esmu jau aizmirsis.
Viņa uzreiz apcirtās. – Dvein, tu esi stulbākais nekauņa pasaulē!
– Vai tiešām? Un kas tad, pēc tavām domām, esi tu pati? Nu, ja nebijis manis, tev nebūtu pat šī nolādētā mitekļa. Es tevi pieņēmu, citādi tev nebūtu nekā! – Piesardzīgi turēdamies drošā atstatumā, Dveins aizdedza nākamo cigareti un nometa sērkociņu uz skrandainā paklāja. – Varbūt labāk būtu, ja tu nevis visu laiku kauktu, bet pacenstos būt pret mani laba. – Viņš pacēla augšup ar naudu piebāzto papīra maisiņu. – Tur, no kurienes tā nāk, meitenīt, naudas vēl ir daudz vairāk. Ilgāk šai suņubūdā es vairs netaisos dzīvot. Labāk padomā par to! Padomā labi! Man ne no tevis, ne kāda cita vairs nebūs vajadzīgs nekas. Vai dzirdi?
Lūena atvēra ārdurvis. – Es tūlīt pat sākšu būt pret tevi laba, Dvein! Vai zini, kā? Es iešu prom, iekams vēl neesmu tevi nogalinājusi! – Izdzirdējusi mātes nikno balsi, Līza ieraudājās, it kā domādama, ka dusmas vērstas pret viņu. Lūena mazo noskūpstīja un mierinoši padūdoja viņai austiņā.
Dveins vēroja, kā Lūena aizsoļo pa dubļaino pagalmu, un apbrīnoja viņas džinsos iespīlēto pēcpusi. Brīdi viņš skatījās apkārt, vai nemanīs Šērliju, bet viņa acīmredzot jau bija aizskrējusi prom gluži kaila.
– Mazā, es tevi mīlu! – viņš vīpsnādams nokliedza pakaļ Lūenai.
– Vācies pie velna, Dvein!
Sestā nodaļa
Tirdzniecības centrā valdīja daudz lielāka rosība nekā iepriekšējā dienā, kad Lūena to apmeklēja. Nopriecājusies par pūli, viņa apmeta Džeksona kantorim lielu līkumu, tomēr lūkojās turp. Caur stikla rūtīm durvju abās pusēs izskatījās, ka iekšā ir tumšs. "Ja paraustīšu durvis, tās izrādīsies aizslēgtas. Diez vai Džeksons pēc manas aiziešanas tur uzkavējies vēl ilgi. Es biju viņa vienīgā kliente. Nav šaubu."
Piezvanījusi uz darbu un pateikusi, ka ir slima, Lūena pavadīja bezmiega nakti pie kādas draudzenes, pārmaiņus lūkojoties te pilnmēnesī, te uz Līzas mutīti. Meita gulēja ciešā miegā, smaidīja un veidoja dažādas grimases. Beigu beigās Lūena bija nolēmusi Džeksonam atbildi nedot, kamēr nedabūs vairāk informācijas. Viens bija skaidrs tūlīt – uz policiju viņa neies. Pierādīt tikpat nevarēs neko, un kurš gan ticētu? Šādai rīcībai nebija pamatojuma, toties bija vismaz piecdesmit miljonu iemeslu tā nerīkoties. Lūenas priekšstats par to, kas ir pareizi un nepareizi, neļāva izvairīties no neizbēgama kārdinājuma – tieši sejā pēkšņi lūkojās neticama bagātība. Viņa jutās vainīga, ka nenākas vairs izšķirties tikai starp melnu un baltu. Tomēr pēdējā epizode ar Dveinu tikai stiprinājai apņēmību neļaut, lai Līza aug šādā vidē. Kaut ko vajadzēja ziedot.
Kantoris bija koridora galā, ēkas dienvidu pusē. Lūena atvēra durvis un gāja iekšā.
– Lūena?
Izbrīnījusies Lūena raudzījās uz runātāju. Pie letes stāvēja glīts jauneklis melnās biksēs un īspiedurkņu kreklā ar kaklasaiti. Satraukumā viņš klikšķināja labajā rokā satverto pildspalvu. Lūena puisi vērīgi nopētīja, taču neatcerējās itin nemaz.
Jauneklis gandrīz vai pārliecās letei. – Es necerēju, ka tu mani atcerēsies. Džonijs Džārviss. Tagad mani sauc par Džonu. – Viņš profesionāli izstiepa plaukstu, plati smaidīdams, cieši sarokojās ar Lūenu un veselu minūti dudinājās ap Līzu. Lūena izņēma no somas segu, nosēdināja meitu uz tās un iedeva viņai mīksto rotaļlietu.
– Nespēju noticēt, ka tas esi tu, Džonij. Kad es tevi redzēju pēdējo reizi? Laikam sestajā klasē?
– Tu biji septītajā, bet es devītajā.
– Tu izskaties labi. Tiešām labi. Cik sen tu jau te strādā?
Džārviss lepni pasmaidīja. – Pēc vidusskolas es iestājos kopienas koledžā un ieguvu pirmsbakalaura grādu dabaszinātnēs. Tagad es jau divus gadus strādāju šajā tirdzniecības centrā. Sākumā biju datu operators, bet tagad esmu paaugstināts par tirdzniecības centra darbības menedžera palīgu.
– Apsveicu. Tas ir brīnišķīgi, Džonij… tas ir, Džon!
– Pie joda, vari mani saukt par Džoniju. Kad tu ienāci pa šīm durvīm, es gandrīz vai negribēju ticēt savām acīm. Tiklīdz es tevi ieraudzīju, man likās, ka nokritīšu un nomiršu. Nekad nedomāju, ka vēl kādreiz tevi satikšu. Es domāju, ka esi aizbraukusi uz Ņujorku vai tamlīdzīgi.
– Nē, es vēl arvien esmu tepat, – viņa steigšus atbildēja.
– Pārsteidzoši, ka es nekad agrāk tevi te neesmu saticis.
– Šurp es necik bieži nenāku. No turienes, kur tagad dzīvoju, tas ir diezgan patālu.
– Apsēdies un pastāsti, kā tev klājas! Nemaz nezināju, ka tev ir mazulītis. Nezināju pat, ka esi precējusies.
– Es neesmu precējusies.
– Ā! – Džonijs nedaudz pietvīka. – Vai gribēsi kafiju vai kaut ko citu? Es tūlīt uzvārīšu.
– Man ir diezgan maz laika, Džonij.
– Nu labi… Kā es tev varu palīdzēt? – Piepeši viņš izskatījās pārsteigts. – Tu taču nemeklē darbu, vai ne?
Lūena dzedri palūkojās uz viņu. – Un ja meklētu? Vai tur kas slikts?
– Nē, nekādā gadījumā. Saproti, es tikai gribēju sacīt, ka neiedomātos tevi te ieraudzīt, ja tu te nestrādā, tas arī viss. – Viņš pasmaidīja.
– Darbs paliek darbs, vai ne? Tu te strādā. Un, ja mēs par to runājam, tad es nezinu, ko man iesākt ar savu dzīvi.
Džārvisa smaids ātri apdzisa, un viņš nervozi berzēja plaukstas gar bikšu starām. – Es negribēju neko sliktu, Lūena. Es tikai vienmēr biju iztēlojies, ka tu dzīvo kādā pilī, valkā fantastiskas kleitas un brauc ar fantastiskām mašīnām. Piedod!
Atceroties par Džeksona priekšlikumu, Lūenas dusmas noplaka. Iespējams, ka nu viņai pilis būs sasniedzamas. – Ir jau labi, Džonij, šī bijusi gara nedēļa, ja saproti, ko es gribu teikt. Darbu es nemeklēju. Bet es gribētu dabūt informāciju par vienu jūsu īrnieku.
Pār plecu palūkojies dziļāk birojā, kur bija dzirdamas sarunas, tālruņu zvani un tastatūras knikšķi, Džārviss atkal pagriezās pret viņu. – Informāciju?
– Jā.