reizē pēc atgriešanās no turienes mamma iedzēra tabletes un nogulēja vairāk nekā divpadsmit stundas.
Neiomija dzirdēja, ko tēvocis ar Hariju sprieda par veicamajiem pārveidojumiem, lai viņu mājā Džordžtaunā varētu apmesties vairāk cilvēku. Viņai patika Harijs – Harisons (Kā Indiana Džons) Dobss. Tomēr tas, ka šis cilvēks bija tumšādains, meiteni pārsteidza. Tiesa, viņš īsti nebija arī tumšādains. Viņa ādas krāsa līdzinājās karamelei, kas Neiomijai tik ļoti garšoja uz saldējuma, ko viņai tika ļauts baudīt kā īpašu velti.
Harijs bija patiešām gara auguma, un viņam bija ļoti zilas acis, kuru tonis jo īpaši izcēlās uz karameļu krāsas ādas fona. Viņš bija šefs un, to pateicis Neiomijai, piemiedza ar aci un paskaidroja, ka tas nozīmē ”pasakaini labs pavārs”. Neiomija nekad nebija redzējusi vīrieti, kurš rosītos virtuvē, bet Harijs katru vakaru gatavoja maltīti. Par tādiem ēdieniem viņa nekad pat dzirdējusi nebija, kur nu vēl tos nogaršojusi.
Tas viss līdzinājās filmās redzētajam. Ēdieni bija lieliski.
Viņi nopirka Meisonam ”Nintendo” spēli, un mammai iegādājās vairākus jaunus apģērbus. Neiomija iedomājās, ka varētu palikt šajā ne pārāk jaukajā mājā. Ja vien tur paliek arī Sets un Harijs.
Bet kādā vēlā vakarā pēc mammas atgriešanās no tikšanās ar tēvu Neiomija noklausījās, kā pieaugušie strīdas. Viņai ļoti nepatika, ka mamma strīdējās ar tēvoci Setu. Tādi strīdi atkal uzjundīja bailes, ka tēvocis Sets varētu no jauna doties projām un viņus atstāt.
– Es nevaru tā vienkārši ņemt un aizbraukt, aizvedot bērnus līdzi. Viņi ir Toma bērni.
– Viņš nekad netiks ārā no cietuma, Sūzij. Vai tu patiešām grasies ar varu vilkt bērnus uz tikšanos ar viņu? Vai tu no tiesas vēlies viņiem uzkraut tādu nastu?
– Viņš ir šo bērnu tēvs.
– Viņš ir sasodīts izdzimtenis.
– Nerunā tā!
– Nolādēts izdzimtenis! Un tev ar to jātiek galā. Bērniem tu esi vajadzīga, Sūzij. Tad nu pacenties viņu labā. Toties viņš nav pelnījis pat minūti tava laika.
– Es devu zvērestu. Mīlēt, godāt un paklausīt.
– Un viņš tāpat. Tikai viņš šo zvērestu ir lauzis. Augstais Dievs! Viņš izvaroja, mocīja un nogalināja vairāk nekā divdesmit sievietes. Un es runāju tikai par noziegumiem, kuros viņš ir atzinies. Patiesībā pat izlielījies, lai Dievs žēlīgs. Vairāk nekā divdesmit jaunu meiteņu. Viņš nāca pie tevis gultā pēc tam, kad bija to visu darījis ar viņām…
– Pietiek! Izbeidz to! Vai tu vēlies, lai es pasaku, ka viņš to izdarīja? Izdarīja visas tās šausmu lietas? Kā tad es ar to dzīvošu, Set? Kā es varēšu ar to sadzīvot?
– Tev ir divi bērni, kuriem tu esi vajadzīga. Un es tev palīdzēšu, Sūzij. Mēs aizbrauksim projām no šejienes uz vietu, kur tu un tavi bērni varēs justies droši. Gan tu, gan viņi apmeklēs speciālista konsultācijas. Bērni mācīsies labās skolās. Es negribu piespiest tevi kaut ko darīt, jo es atšķirībā no viņa neesmu varmāka. Un tomēr, ja būs nepieciešams, es to darīšu, lai pasargātu tevi un bērnus. Bet tagad es lūdzu, lai tu atceries, kas biji pirms viņa. Tev bija raksturs, tev bija savi plāni. Tevī bija gaisma.
– Vai tu patiešām nesaproti? – Mātes balsī skanēja biedējoši lūdzošs tonis, tik sāpīgs, tik ļoti līdzīgs atvērtai, jēlai brūcei, kas nekādi nesadzīst. – Ja es došos projām, tad būšu atzinusi, ka tas patiešām ir noticis.
– Un tas ir noticis. Viņš pats to atzina.
– Tomu piespieda pateikt.
– Izbeidz! Vienkārši izbeidz. Tava meita – tavs pašas bērns – redzēja, ko viņš izdarījis.
– Viņa to izdomāja…
– Pietiek. Sūzij, rimsties…
– Es nevaru tā vienkārši… Kā gan es to nezināju? Kā es varēju kopā ar viņu nodzīvot gandrīz pusi mūža un neko nepamanīt? Reportieri… viņi šo jautājumu man izkliedza vairākkārt.
– Lai tie reportieri iet pie velna. Rīt mēs braucam projām. Mīļais Dievs, kur palikušas tavas dusmas, Sūzij? Dusmas par to, ko viņš nodarījis, dusmas par to, kas viņš ir, par to, ko viņš licis tev un taviem bērniem pārciest? Par to, ko nācās pieredzēt Neiomijai? Es patiešām ceru, ka tu tās dusmas beidzot atradīsi, bet, kamēr tas vēl nav noticis, tev vienkārši nāksies man uzticēties. Tā būs vislabāk. Rīt mēs varam doties projām. Un rīt tu vari sākt jaunu dzīvi sev un saviem bērniem.
– Es taču nezinu, kā…
– Saliec mantas. Tas būs pirmais solis. Pēc tam turpināsim. Soli pa solim.
Viņa dzirdēja, kā mamma raud, kad Sets izgāja no istabas. Bet jau pēc brīža Neiomija saklausīja arī to, ka viņa atver un aizver atvilktnes.
”Viņa kārto mantas,” Neiomija nodomāja. ”Nākamajā rītā mēs visi aizbrauksim. Un atstāsim šo visu aiz muguras.”
Neiomija aizvēra acis un veltīja tēvocim Setam īpašu pateicības lūgšanu. Viņa saprata, ka ir izglābusi Ešlijas dzīvību. Un nu viņa domāja, ka tēvocis Sets ir izglābis dzīvību viņai pašai.
Trešā nodaļa
Nu jau Neiomija Vašingtonā bija nodzīvojusi piecus mēnešus, divas nedēļas un piecas dienas. Šajā samērā nelielajā laika posmā bija tik daudz kāpumu un kritumu, tik daudz sāpīgu triecienu un arī prieku, ka grūti nācās pat visu atcerēties.
Māju Džordžtaunā viņa mīlēja. Tur bija augsti griesti un bagātīgas krāsas, aiz mājas atradās jauks bruģēts iekšpagalms un neliela strūklaka ar baseiniņu.
Viņa nekad iepriekš nebija dzīvojusi pilsētā un tagad bija gatava stundām ilgi sēdēt pie loga un vērot, kā garām brauc automašīnas un taksometri, kā savās gaitās steidzas cilvēki. Un viņas istaba bija tik skaista! Senatnīgs ķirškoka tualetes galdiņš – īsti antīka manta, nevis vienkārši kaut kāda svešu ļaužu lietota un tad citiem atdota mēbele – ar lielu ovālu spoguli tāda paša koka rāmī un sīkiem rotājumiem. Viņai bija plata divguļamā gulta, īsts luksuss. Viņa varēja tajā pavārtīties, izplest rokas un gluži vienkārši izbaudīt sajūtu, ka tas viss ir iespējams. Palagi bija mīksti un gludi. Apgūlusies viņa ar pirkstu galiem glāstīja spilvendrānu, lai ātrāk aizmigtu.
Istabā sienas bija zeltaina saulrieta krāsā, un uz tām bija ziedu attēli, kas sagrupēti kā mazā dārziņā.
Neiomijai šī istaba patika pat labāk par mammas istabu, kurā atradās brīnumains krēsls ar svešādiem, bet ļoti skaistiem lidojošiem putniem, savukārt virs lielās gultas – gaiši zaļš baldahīns.
Meisons gulēja uz izvelkamā dīvāna telpā, kuru tēvocis Sets dēvēja par augšstāva salonu, tomēr lielāko daļu nakšu – jo īpaši sākumā – viņš ieritinājās blakus Neiomijai viņas gultā vai pat uz paklāja pie tās, gluži kā kucēns.
Harijs aizveda viņus uz savu restorānu. Tur bija balti galdauti, sveces un ziedi. Viņš izrādīja plašo virtuvi, kuru pildīja trokšņaina rosme un karstums.
Skolas gaitu uzsākšana bija ļoti satraucoša, tomēr arī aizraujoša. Jauna vieta, jauna skola, kur neviens viņu nepazina. Tas bija gan biedējoši, gan brīnišķīgi. Viņa pierada arī pie sava jaunā uzvārda. Neiomija Kārsone – jauniņā. Daži uzjautrinājās par viņas akcentu, taču nevienam nebija zināms, ka viņas tētis ir cietumā.
Viņai ne pārāk patika apmeklēt psihoterapeitu.