šņukstēja, un Sets iedzēra vēl malku vīna. – Tu sacīji: ”Nu ko, bet pat nemēģini mest acis uz puišiem, kuri patīk man!” Kur gan palikusi tā meitene, Sūzij? Tā meitene, kura prata pateikt īstos vārdus īstajā brīdī, kad es biju tik ļoti pārbijies un mani ceļgali trīcēja kā želeja. Meitene, kura mani smīdināja, kad es pūlējos neraudāt. Tā meitene, kura pieņēma mani tādu, kāds esmu.
– Piedod. Piedod…
– Ir jau labi, Sūzana. Tomēr es tev kaut ko pateikšu un tu manī ieklausīsies. Vai dzirdi mani, Sūzij? Nekad vairs tā nerunā par cilvēku, kuru es mīlu. Vai tu saprati?
– Piedod. Piedod… Harijs ir izturējies tik laipni un sirsnīgi gan pret mani, gan bērniem! Un es redzu, cik labs viņš ir pret tevi. Piedod… Bet…
– Vai mēs joprojām esam derdzīgi un nosodāmi? Vai tā tu domā patiesībā? Vai to tev saka tava sirds?
Viņa atkal apsēdās. – Es nezinu. Es nezinu. Es nezinu! Četrpadsmit gadi! Iesākumā viņš nemaz nebija tik bargs. Viss norisinājās tik pakāpeniski, ka es pat nemaz nepamanīju. Viņš negribēja, lai es strādātu algotu darbu, un es tobrīd jau gaidīju Neiomiju, tāpēc iedomājos, ka tas būtu labi. Es varēju izveidot īstu ģimenes ligzdu un palikt mājās kopā ar savu mazulīti. Pēc tam viņš nevēlējās doties ciemos pie mammas un tēta. Allaž atrada kādu atrunu. Un tad viņš nevēlējās, lai turp dodos es. Mēs bijām ģimene, un viņš mājā bija noteicējs. Ar laiku viņam vairs nepatika, ja vecāki ieradās viesos mūsu mājā. Iesākumā viņš vēl pieļāva izņēmumus. Svētkos.
– Viņš atsvešināja tevi no visiem, kurus tu mīlēji un kuri mīlēja tevi.
– Toms teica, ka svarīgi esam mēs paši. Mums jāveido pašiem sava dzīve. Tad pasaulē nāca Meisons, un Toms strikti noteica, kā visam jābūt. Taču viņš smagi strādāja un maksāja rēķinus. Viņš nekad nepacēla roku pret mani, to es tev varu apzvērēt. Un pret bērniem tāpat. Tas, ko viņš domāja, ko vēlējās, ko sacīja… tas viss iesūcās mūsos. Es ilgojos pēc mammas un tēta, es ļoti ilgojos arī pēc tevis, taču… – Sets paņēma otru glāzi, ielēja tajā vīnu un nolika priekšā Sūzanai. – Kopš gaidīju Neiomiju, es neesmu baudījusi neko citu kā vien baznīcas vīnu. Es kādreiz biju līdzīga viņai, vai ne? Stipra, drosmīga un pat mazliet neganta.
– Jā, biji gan.
– To es esmu zaudējusi. To visu es esmu zaudējusi.
– Tu vari to atkal atgūt.
Sūzana papurināja galvu. – Es jūtos briesmīgi nogurusi. Ja vien es varētu gulēt un gulēt, kamēr tas viss būs beidzies un nogrimis pagātnē! Neiomija to sacīja pavisam nopietni. Viņa nebrauks kopā ar mani. Un viņa aizbēgs, paņēmusi Meisonu līdzi, ja es viņu piespiedīšu. Viņa neatstātu brāli, kā savulaik izdarīju es. Meita grib piespiest mani, lai es izvēlos savus bērnus vai savu vīru.
– Tu jau reiz izvēlējies viņu, atstādama novārtā savu ģimeni.
– Sievietes pienākums ir uzticība vīram. – Sūzana nopūtās un paņēma glāzi rokā, tad iedzēra malku vīna. – O, tas nudien ir labs. Jau biju aizmirsusi. Es esmu zvērējusi, Set. Es zinu, ka viņš ir lauzis visus zvērestus, zinu, ka viņš ir darījis tādus briesmu darbus, ko pat izrunāt nav iespējams… Nu, vismaz reizēm es to apzinos. Tomēr man ir neizsakāmi grūti lauzt zvērestus un pieņemt, ka cilvēks, kuram es solījos, tagad atrodas cietumā. Es vienkārši esmu ļoti nogurusi. Nepārtraukti. Ja vien tas būtu iespējams, es gulētu visu savu atlikušo mūžu.
– Tā, mana mīļā, ir depresija. Ir vajadzīgs laiks, lai iedarbotos terapija un medikamenti. Tev ir nepieciešams laiks, lai atgūtos. Atvēli sev šo laiku.
– Man ir sajūta, ka aizritējuši jau daudzi gadi. Set, braucot uz Heizeltonu, es vienmēr saku sev, ka tā būs pēdējā reize. Es nevēlos redzēt tās sienas, iet garām tiem sargiem. Sēdēt tur. Runāt ar viņu cauri stiklam. Negribu redzēt tos visus reportierus un pārējos, kas mani gaida un alkatīgi cer, ka es kaut ko pastāstīšu. Viņi izkliedz šausmīgus vārdus. Tu to nezini…
– Tad pārtrauc būt par viņu mērķi.
Viņa tikai pašūpoja galvu. – Bet tad… Toms atrod veidu, kā likt man pārdomāt, kā likt šaubīties pašai par sevi. Un es galu galā izdaru tieši to, ko viņš vēlas. To, ko viņš liek man darīt. Es taču zināju, ka darīju nepareizi, kad runāju ar tiem reportieriem. Zinu, ka arī tā līguma parakstīšana bija aplama rīcība. Taču es neesmu ne stipra, ne drosmīga, ne arī neganta un tāpēc daru visu, ko viņš man liek. Viņš saka: ”Paraksti tos papīrus, paņem naudu.” Man jāieliek tā nauda viņa cietuma kontā, jānopērk māja tuvāk cietumam. Man jāapciemo viņš reizi nedēļā un iesākumā reizi mēnesī jāved bērni viņu apraudzīt.
– Es pretošos tādai rīcībai. Es varu zaudēt, bet man vienkārši jāpārliecina tevi bērnus uz turieni nevest.
– Viņa pretojas man. Mana meitiņa. – Sūzana nopūtās un ar pirkstu kauliņiem noslaucīja asaru. – Viņa turp nebrauks un turēsies pretī kā tīģeriene, lai neļautu aizvest arī Meisonu. Man jādara, kā viņiem labāk. Es to zinu.
– Nebrauc vairs uz turieni. – Sets pieskārās māsas rokai un sajuta, ka tā gluži vai sastingst. – Uzkrāj spēkus. Pagaidi dažas nedēļas. Tad jau redzēs. Parunā par to ar psihoterapeitu.
– Es mēģināšu. Zvēru. Es esmu tik ļoti pateicīga tev un Harijam! Man patiešām žēl, ka izdarīju, kā lika Toms. Pēc visa, ko jūs mūsu labā…
– Mēs to pārcietīsim.
– Tagad es uzkāpšu augšā un mirkli parunāšos ar bērniem. Un pēc tam mēs nāksim lejā un pabeigsim vakariņu gatavošanu.
– Tas ir labs sākums. Es mīlu tevi, Sūzij.
– Dievam zināms, ka tā ir. – Viņa piecēlās un pasniedzās Setam tuvāk. – Es arī tevi mīlu. Nepadodies, nepamet mani!
– Tas nekad nenotiks.
Sūzana cieši apskāva brāli, tad izgāja no virtuves un devās augšup pa kāpnēm. ”Grūtākā saruna manā mūžā,” viņa nodomāja. ”Pat grūtāka par to baiso gājienu cauri cietumam uz apmeklētāju telpu.”
Viņa apstājās pie Neiomijas istabas durvīm un redzēja, ka bērni sēž uz grīdas. Meisons, pieri saraucis, skatījās uz zīmuli un darba lapām.
Zēns bija raudājis, un Sūzanai sirdī iedzēla sāpe, jo viņa bija vainīga pie šīm asarām.
Neiomija gan nebija raudājusi. Viņas acis bija sausas un kaismes pilnas, kad tās sastapās ar mātes skatienu.
– Es atnācu, lai pateiktu, ka esmu rīkojusies nepareizi. Un tas, ko es iepriekš pateicu par jūsu tēvoci un Hariju, bija nepareizi. Tā runāt bija nepareizi un riebīgi. Es ceru, ka jūs man piedosiet. Un vēl es gribu pateikt, ka jums bija taisnība. Jums abiem bija taisnība. Mēs neaizbrauksim no Seta un Harija. Es darīju aplam, kad runāju ar tiem ļaudīm no avīzes un žurnāla. Un arī ar to rakstnieku. Nav iespējams atgriezties laikā un vērst to par nebijušu, bet es vairs nekad tā nerīkošos. Un man ir ļoti žēl, Neiomij, ka iedevu viņiem tavu fotogrāfiju. Es nemaz nezinu, kā varēšu tev par to atlīdzināt. Taču es grasos visu darīt labāk. Es apsolu, ka mēģināšu. Pateikt to ir viegli, bet man tas ir jāparāda ar darbiem. Un jums jādod man iespēja, lai varu to izdarīt.
– Protams, es došu tev to iespēju, mammīt! – iesaucās Meisons, pielēca kājās un metās pie viņas.
– Es tevi ļoti mīlu, manu mazo vīrieti. – Viņa noskūpstīja zēna galvvidu un tad paraudzījās uz Neiomiju. – Es saprotu, ka tev būs vajadzīgs ilgāks laiks.
Neiomija