loga stiklā var redzēt. Viņš kaut ko viņai saka.
Pēkšņi istabā kaut kas bija noticis. Robis strauji piecēlās un nošņāca. – Kuce! – Sieviete noslīdēja uz grīdas, strauji piecēlās un dusmīgi skatījās uz Robertu. Varēja redzēt, ka vīrietis nespēja atslābināties. – Ejam, mauka! – viņš skaļi kliedza.
– Veco tantiņ, kas tagad būs? Ja nu viņa tevi pazīst? – mazā čukstēja.
Vecā tantiņa kaut ko domāja, līdz klusām atbildēja. – Diemžēl nezinu, bet pēc taisnības viņa ir mana radiniece, kas pazuda jau sešpadsmit gadu vecumā. Māsa nomira badā tālajā Krievijā, bet Mirdza kaut kur aizklīda. Vēlāk viņa sasitās ar tādiem pašiem komjauniešiem, un nu ir šeit. Nezinu, ko viņa darījusi visus šos gadus. Domāju, ka karā nav bijusi. Neizskatās.
– Kāpēc mēs neejam ēst? Man arī gribas ēst. – Mazā rādīja uz punci.
– Lai jau viņi paēd, būs garu ceļu braukuši. Mēs pēc tam paēdīsim.
Kad trijotne izmeimuroja no istabas un iekāpa ratos, abas sēdētājas bez baiļu pazīmēm joprojām skatījās atbraucējos. Vecai tantei aizvien šķita, ka kaut kur ar to sievišķi ir sastapusies. “Un tik līdzīga Mirdziņai! Vai Dieviņ, vai tiešām tā būtu viņa? Tikai laiks un dzīve ievilkusi vaigos un pierē rūpju rievas. Bet var jau būt, ka tās ir ļaunuma pazīmes.”
Pa to laiku saimniece aicināja abas mazliet iekost. Svešiniece cieši ieskatījās saimnieces acīs un pavēlēja: – Savāc meitenes mantas! Viņa brauks mums līdzi!
– Apžēliņ! Meitene vēl tik maza. Viņai būs ceļā grūti. – Vecā sieviete sasita plaukstas. – Pažēlojiet! Mums te ir kaza. Viņai katru dienu jādzer kazas piens, lai kājiņas iztaisnotos. Arī pirtiņā mums ir siltums.
– Mēs viņai to kazu dabūsim.
– Jā, parādi vispirms, kur viņa līdz šim dzīvoja? – Biedrene sekoja līdzi vecajai pirts sieviņai. – Tur, pirtiņā, kopā ar mani viņa arī dzīvoja, – pirts sieviņa klusām teica. – Salmos, tur ir silti. Vēl paklājam apakšā paladziņu, virsū sedziņu. Mēs abas labi saprotamies. Viena veca, otra maza. Saimniece atvēl mums maizīti, reizēm piena krūzīti vai sūkalas. Putru gan es pati uzvāru. Bērnam tā ļoti garšo.
– Kāpēc nedzīvojāt istabā?
– Saimniece agri ceļas. Baidās, ka mums traucēs. Viņa caurām dienām kolhoza tīrumā vai arī mežā, – viņa atbildēja.
– Nu ir gan tie buržuji. – Mirdza nikni novilka.
– Kā tevi šeit sauc? – sieviete noprasīja Annas tantei.
– Visi mani dēvē par pirts Annu. – Večiņa pasmaidīja. Un viņas acīs iedzirkstas zilas spuldzītes.
– Kas tu būtu saimniecei? Vai kalpone?
– Tāpat te palīdzu. Tad, kad daudzi devās uz Latviju, arī es pievienojos. Es no Vitebskas puses, – viņa piebilda un ieskatījās sievietē. – Man taču strādāt vajadzēja. Maizīte jānopelna. Dēliņus paņēma karš. Arī meitiņa atbrauca. Viņa dzīvo Kurzemē.
– Tā? Un tu no Vitebskas puses? Es arī no turienes, – sieviete ieinteresēti turpināja savu sakāmo. – Un tā tur?
– Nejauši nokļuvu viņas sētā. Biju ļoti piekususi pēc tālā ceļa. Viņa mani pabaroja, izguldīja un atļāva palikt tik ilgi, cik gribēšu.
Man tikai šis tas jāpalīdz.
– Ak tā? – Beidzot sieviete pasmaidīja. Viņa bija atpazinusi savu radinieci. Kur tie gadi! Jau karš pagājis, bet viņa ir izdzīvojusi.
– Vai neatpazini mani, Mirdzu, Annas tante?
– Laikam gan. – Vecenīte skatījās zili izbalējušām acīm. – Līdzīga esi. – Vecenīte mazliet viltīgi pasmaidīja. – Kaut kur redzēta.
– Es taču esmu tava māsasmeita Mirdza! Vai nepazīsti? Annas tante, brauksi mums līdzi?
– Tikai kopā ar mazo. – Vecenīte, kuras vaigs vairāk atgādināja sažuvušu plūmi, uzsmaidīja. Gan seja, gan izbalējušās acis izstaroja tādu gaišumu, ka, šķiet, viss pagalms pielijis ar sauli.
Mirdza pagriezās un atkal iekāpa droškā.
– Jēkab Ivanovič, ņemsim līdzi arī večiņu! Var redzēt, ka abas saradušas. Būs, kas mums cimdus noada un audeklu uzauž. Arī vārīt viņa prot. Es to neprotu.
– Kāpēc tu viņas ņem? Pati savu bērnu nevarēji izspiest? – otrs vīrietis smīnot uzprasīja. – Cik tur tā darba, es tev pāris minūtēs tādu uztaisīšu. Netici?
– Es kaut ko ieraudzīju, – sieviete klusu nočukstēja.
– Ko?
– Par to krustiņu uz kakla, – viņa klusām turpina. – Atceries, Robert, es tev stāstīju?
– Ko?
– Par mežu, kur slēpās tās divas sievietes.
– Kur viņas palika?
– Tās abas maukas nošāvu, bet tos divus bērnus man biedri palīdzēja aizvest uz bērnunamu. Tur tādu bija daudz.
– Maita! – Vīrietis izgāza žulti uz sievieti. – Es nesaprotu, kāpēc tu nošāvi tās sievietes, bet bērnus atstāji?
– Viņi tik un tā būtu nomiruši badā, – sieviete nomurmina.
– Kāpēc tad atstāji?
– Domāju, ja bērni bļaus, tad tie bandīti ātrāk nāks pie savām sievām.
– Ak tā! Stratēģisks plāns? Gluži kā biedram Žukovam? Tu nu gan varēji nemuldēt par to gadījumu vismaz svešu cilvēku klātbūtnē. Un vēl partijas biedrene. Ko teiksi rajona partijas komitejā, ja tie tur uzzinās?
– Neuzzinās, Robert Ivanovič! Es klusēšu. Jēkab, tu arī.
– Tu gan esi sterva! – Jēkabs noburkšķēja un uztina jaunu pīpi. – Pati nolaida no kājām tās divas m…s, bet tagad ņem vienas bērnu. Pasaki, ko tu, partijas madāma, gribi no tā čūskulēna? Izaudzināt kaut ko sev līdzīgu? Tādu pašu maitu?
– Es pēc tā gadījuma mežā ilgi viņus meklēju, – sieviete taisnojas. – Manī kaut kas svila. Kaut kas dega. Bērnunamā viena no viņām vairs nebija. Tur stāstīja, ka sveši cilvēki atbraukuši un paņēmuši pie sevis.
– Redzi, Jēkab, viņai svila, viņai dega. Kas? Sirdsapziņa? Jēkab, vai tā maz zina, kas ir sirdsapziņa? Svoloč! – Pieļurbājies līdz potītēm, Roberts jeb Robčiks pieliecās viņai pie auss. – Tev tagad pakaļa nesvilst, m…a? Jēkab, – viņš pagriezās, – tu dzirdēji? Nošaut bērnu mātes un tad viņai svila. Nu i sterva! – Pat šiem Sarkanajā armijā pabijušajiem vīriem tas likās par daudz. – Žēl, ka es toreiz, kad mīcījāmies tajā gultā, to nezināju. Tad es gan tevi tā būtu izdrāzis, ka tu nezinātu ne dienu, ne nakti.
– Robčik, piedod, kā es varēju zināt, ka tā meitenīte paliks dzīva? Viņas abas bija nozilējušas no bada. Es aizvedu uz patversmi, lai atkopjas. Man taču piena nebija. Es viņu nedzemdēju. Vēlāk uzzināju, ka vienu no viņām paņēmis kāds vīrietis, bet otra aizvesta. Cilvēki zināja stāstīt, ka tas bijis viņas tēvs.
– Ak, nenoķēri vis? Maita! – Jēkabs iepūta dūmus viņas sejā. – Droši vien kāds no tiem bandītiem, kas vazājas apkārt, – Robčiks šņāca, – un tev nebija prāta pateikt tur strādājošai vecenei,