Mamma stāstīja, ka sarkanie vienmēr visus uzvar. Tur reiz karojis tētis, kuru Beta nekad nav redzējusi. Tētis ir vislielākā Poga. Viņam ir tik daudz ordeņu, ka mamma Mirdza nevar pat saskaitīt. Beta reiz uzprasīja mammai, kur ir tētis? Bet mamma palika dusmīga. Kaut ko nopurpināja un aizgāja. Viņai, lūk, esot sapulce. Droši vien viņa nezina, kur ir tētis. Tanī sapulcē noteikti pateiks, un tad Beta zinās par tēti visu. Pēc brītiņa, gultā gulēdama, Beta atceras – reiz bērnunamā tante stāstīja, ka viņš ir dzīvs, ka tētis ir Ļeņins un viņš ir dzīvs. Būs jāpasaka mammai. Lai nemeklē tēti. Beta viņu bija redzējusi pati savām acīm. Zālē, kur atradās skaista, balta statuete, bērni vingroja katru dienu. Ļeņins katru dienu skatījās uz viņiem un priecājās, cik visi skaisti vingro un soļo. Tas nekas, ka visiem bērniem bija līkas kājas un palieli vēderiņi. Tētis taču mīlēja visus. Arī Betu. Meitenei gan gribējās dzīvu tēti, bet dzīvais bija miris. Vai mamma mīl šo tēti – baltu, mazu? Tur viņš stāvēja un skatījās. Audzinātājas tante teica, ka Ļeņins mīlot visus bērnus, bet viņus visvairāk, jo viņi esot Ļeņina onkuļa mazbērni. Tad jau viņš nav mans tētis – meitene, skatīdamies uz saviem pirkstiņiem, domā. Tad jau viņš ir vectēvs. Jāuzprasa mammai Mirdzai. Viņa to noteikti zinās.
Istabā pamazām satumst. Balts mēnesis pa netīro lodziņu iespraucas rūtī un meitene viņam pamāj ar rociņu.
– Tu arī esi viens? Tev arī nav, ar ko parunāt? – Bet mēnestiņš klusē.
– Kāpēc tu klusē? – meitene prasa. – Tu negribi ar mani runāt? Nu, ja negribi runāt ar mani, tad runā ar zvaigznītēm, ja? To tev ir ļoti daudz. Tu zini cik zvaigznītes tev ir apkārt? Nē? Es arī nezinu. Tagad gaidīsim mammu abi. – Pamazām meitene aizmieg.
Eņģelis noglāsta Betas galvu.
– Dusi saldi, manu bērniņ. Es tev padziedāšu dziesmiņu.
– Jā, manu Eņģelīt. Es tevi ļoti mīlu. – Bērns apņem ar rociņām spilvenu un laimīgi smaida.
– Guli, mīļā, līdz rītam un skaties sapnīti par kumeliņu. Tev taču patīk kumeliņi?
– Jā! – mazās lūpiņas kustas. – Patīk… Reiz es redzēju mazu zirdziņu. Tādu pavisam mazu un ar garām, garām krēpēm.
– Kur tu viņu redzēji?
– Pie mana bērnunama, kur dzīvo daudzi bērniņi. Arī es tur dzīvoju. Un zirdziņš arī tur dzīvoja.
– Ko tad viņš tur darīja? – Eņģelis noglauda bērna galvu.
– Viņš palīdzēja onkulim vest zālīti.
– Tad jau viņš bija labs palīgs.
– Jā, Eņģelīt. Ļoti labs, tāpat kā Beta. Vai es esmu laba?
– Protams, bērns, protams! – Eņģelis lēnām attālinās un pazūd istabas kaktā.
Meitene pamostas un skatās, kur ir viņas mīlulis. Bet viņa nav. Arī mammas vēl nav.
– Mamma! – meitene sauc. Taču neviens neatbild. Meitene atver acis. Istabā ir tik kluss, ka pat mušas nedzird sīcam. Mammas nav. Uz galda ir kartupeļi un sāls trauciņš.
“Mamma bija, kamēr es gulēju,” meitene nodomā un sāk raudāt. – “Atkal esmu viena. Man gribas atpakaļ uz bērnunamu! Tur ir citi bērni. Tur var spēlēties. Un putra.”
– Neraudi, Beta! – atskan jau pazīstamā balss pie griestiem. – Tu taču zini, ka mammai nav laika. Viņa par tevi vienmēr domā.
– Tāpat kā tētis Staļins?
– Citādi.
– Kā citādi? Kāpēc? Kāpēc viņa mani gribēja?
– Redzi, Beta. Cilvēka dzīves ceļš iet kā pa kalniem, kā pa lejām. Viņš vienmēr ko meklē, atrod un atkal iet. Paklūp. Mammai Mirdzai ir tieši tāpat. Reiz viņai bija maza meitiņa, bet, tāpat kā tevi, viņai nebija laika pieskatīt, tāpēc viņa noalgoja kaimiņu lielāko meiteni, kurai vajadzēja ne tikai pieskatīt mazuli, bet arī nomazgāt traukus, sanest ūdeni no akas, gatavot ēst. Kādu laiku viss bija labi, taču kādu dienu meitene mazo neielika gultiņā, bet atļāva mazajai stāvēt pie loga. Viņa tur spēlējās, bet meitene pati aizgāja pēc ūdens. Kad viņa atnāca, mazās vairs nebija. Izrādās, ka viņas mantiņa bija izkritusi pa logu. Meitenīte sniegusies tai pakaļ un izkritusi.
Tad nu gan sākās vētra. Mammai Mirdzai jau tas bija par daudz. Viņa aizsteidzās uz miliciju. No turienes ieradās divi vīri un aizveda meiteni nezināmā virzienā. No tā brīža, varbūt agrāk, pēc viņas vīrieša aizbēgšanas, Mirdza kļuva aizvien cietsirdīgāka. Viņa ārēji bija laipna, pat izpalīdzīga, bet iekšā viss vārījās kā elles katlā. Vajadzēja tikai spridzekli, lai viņa uzsprāgtu.
– Kas ir spridzeklis? – meitene prasīja.
– Mazās meitiņas aiziešana viņā saulē. Tas bija liels trieciens, no kura Mirdza neatguvās.
– Vai viņai sāpēja?
– Laikam toreiz sāpēja? Tas bērniņš tikpat ātri, cik atnāca, tikpat ātri aizgāja. Viņš aizgāja pie māsiņām un brālīšiem.
– Un tā meitiņa, kuru svešinieki aizveda? Kas notika ar viņu?
Kur viņa palika?
– Viņu vairs neviens neredzēja. Meitenes mamma gāja pie Mirdzas. Lūdza piedošanu. Raudāja. Lūdza, lai atbrīvo meiteni, jo neko sliktu nav gribējusi, bet Mirdza palika cieta kā krams. Asaras nelīdzēja. Viņas mazās meitiņas nāve vēl vairāk nocietināja sievietes jau tā akmeņaino sirdi, – atbildēja Eņģelis. – Lielā meitene nomira kaut kur Sibīrijā, ļoti aukstā zemē.
– Tu teici, ka tur, pie tevis, visi kļūstot par Eņģeļiem.
– Jā, es viņu tur satiku.
– Kur?
– Eņģeļu pilsētā.
– Tā pilsēta ir skaista? – mazā taujāja.
– Ļoti skaista! – Eņģelis turpināja stāstīt. – Tā ir burvīga. Dīvaina gaisma apgaismo ielas, mājas, kokus. Šķiet, ka tas viss celts no kristāla. Apkārt lido Eņģeļi garos, baltos tērpos. Vieniem rokās ir cītaras, citiem stabules.
– Bet ko viņi ēd?
– Viņiem tikai jāiedomājas un uz galda parādās nektārs, dažādi augļi.
– Eņģelīt, es gribu nomirt, tad es arī tur būšu. Un tu būsi vienmēr kopā ar mani.
– Nē, mīļā! Dievs visiem nolicis savu laiku.
– Ak tā? – Beta nostiepj vārdus kā veļas auklu pagalmā. Pēc brīža turpina:
– Vai viņa, mana pamāte, mani vairs negrib?
– Grib jau grib, bet..
– Kas par, “bet”? – meitene ziņkārīgi jautā savam sargam.
– Redzi, viņa vienmēr ir aizņemta. Bet naktī viņa tev uzvāra kartupeļus ar visu miziņu. Citreiz atnes no ciemiem. Vai tev garšo kartupeļi ar miziņu?
– Jā! Ar rūgušpienu, – Beta nedroši atbild.
– Nu, tad ej droši pie galda! Ēd, kamēr silti! Kad paēdīsi, tad iziesi ārā.
– Manu Eņģelīt, durvis atkal būs ciet.
– Man liekas, ka kāds aizmirsis tās aizslēgt.
– Vai, es tūlīt!
Beta izlec no gultas un skriešus apģērbjas. Tad paķer kartupeli un skrien pie durvīm.
– Vaļā!