vai tu tās grāmatas visas esi izlasījusi? Tev to ir tik daudz!
– Jā, mazā. Visas. Kad es biju jauna, tad mēs abi ar vīru vienmēr pirkām grāmatas. Man patika lasīt. Arī tagad kādu pārlasu.
Betai šķiet jocīgi, ka Almas tante ir bijusi jauna. Viņai šķiet, ka te nu viņa mazliet samelojusies. Tik veca un jauna. Tas tā nevarēja būt.
– Es arī daudz lasīšu, kad būšu liela! – meitene paziņo. – Tas būs tad, kad iešu skolā. Tādā lielā, lielā. Es atceros, ka bērnunamā, kurā biju, blakus bija skola un milzīgs, skaists dārzs, kur bija daudz puķu. Es tur biju kopā ar pārējiem bērniem. Mēs staigājām, staigājām… Jā, jā, Almas tante, vai tu man tici?
– Ticu, ticu, – viņa pasmaida, – bet vai tu atceries, kur tas bija?
– Jā, tante. Tas bija Rīgā. Trešajā bērnunamā.
– Ak tā! – vecenīte nopurpina. – Tad to tu jau atceries? Tev gan ir laba atmiņa, bērniņ.
– Jā! Mamma teica, ka es esmu bijusi vēl vienā, bet viņa nestāsta, kurā.
Almas, tante, kāpēc tu esi viena? Vai tev vīra nav? Tu teici, ka abi pirkāt grāmatas.
Vecenītes seja paliek nopietna. Acīs vērojamas skumjas un sāpes.
– Bija gan. Taču viņu paņēma karš. Arī manus dēliņus paņēma karš. Bija trīs, tagad neviena. – Vecenīte slauka asaras. Vismaz kādai dzīvai būtnei var izteikt savu lielo sāpi. Viņa vēl ko gribētu teikt, bet asaru kamols aizspiež kaklu. Meitene pieceļas un pieglaužas pie viņas. Tad ierāpjas viņas klēpī un apņem vecās sievietes kaklu un nobučo uz vaiga.
– Neraudi, mīļā tantiņa! Beta nekad neraud, ja ir viena. Bet tu raudi. Neraudi, citādi arī Beta raudās.
Almas tante notrauš asaru lāsītes, caur kurām pavīd smaids par mazās ārkārtīgo bērnišķīgumu un naivumu. Viņas dēli tajā laikā bija daudz piemērotāki skarbajai dzīvei, bet šis bērns, par kuru stāsta, ka esot bez vecākiem, ir naivs kā pavasara ziediņš, tīrs kā strautiņš. Almas tante apskauj meitenīti un samīļo.
– Ak, bērniņ, tā nu mēs abas esam vienas. – Viņa cieši apskauj meiteni un gluži kā vecā Annas tante piespiežas klāt. Nu viņas nav vienas. – Mazo bērniņ, lai Dieviņš tev vienmēr stāv klāt! – viņa skaļi saka.
Beta jau sen zina, ka Dieviņš ir blakus, bet mammai to nedrīkst teikt. Mamma apgalvo, ka Dieviņa nav un ka Beta ir dumja. Meitene mammai nekad nestāsta, ka viņa draudzējas ar Dieviņu un Sargeņģeli. Viņš vienmēr ir blakus Betas mazajās laimītēs un nelaimītēs.
– Almas tante, vai tev ir tavu dēliņu bildītes?
– Jā, saulīte. Ir gan. Pēc vārda “saulīte” meitenes seja uzplaukst.
Viņa mirdzošām acīm skatās tantes grumbu izvagotajā sejā.
Almas tante piešļūc pie viena no plauktiem, no kurienes izvelk lielu grāmatu. – Te ir, ja gribi paskatīties. – Beta ar bijību paņem to abās rokās un noliek uz galdiņa. Almas tante apsēžas blakus uz krēsla un, nu abas šķirsta noslēpumaino albumu.
Tur ir kāda bilde, kurā redzami divi jauni cilvēki – viņš un viņa.
– Almas tante – kas tie ir? – Beta prasa.
– Tie esam mēs, mans Jānis – vīrs un es, kad vēl biju jauna.
– Tu reiz biji jauna? – to meitene nevar saprast. Almas tante bija jauna.
– Tad jau Beta arī kādreiz būs veca. Vai tā? – viņa skatās tantē. – Tā reiz būs, jo visi cilvēki no bērniem izaug par skaistiem, stipriem cilvēkiem, tad viņi, ja viņiem ļauj dzīvot, noveco.
– Kas notiek pēc tam?
– Viņi nomirst un pārvēršas Eņģeļos.
– Es arī nomiršu un būšu Eņģelis?
– Tu, bērniņ, ilgi dzīvosi, līdz Dieviņš paņems pie sevis.
Pēc brīža: – Kur ir Dieviņš?
– Viņš ir visur. Viņš mūs sargā.
– Kā? Kāpēc tavus dēliņus viņš nenosargāja? – Beta nesaprot. – Redzi, mēs cilvēki esam daudz, daudz, bet Viņš ir viens. Kā lai Viņš viens visus nosargā? – Meitene atkal domā, uz delnām atbalstījusi zodu. Tad viņa pamana kādu jaunekļa bildi albumā.
– Bet tas? – Beta rāda uz jaunekli, kurš ģērbts citādā formā, nekā viņa redzējusi.
– Tas ir mans Ansis. Viņu paņēma vācieši. Tad viņš nokļuva krievu gūstā un krievi kaut kur viņu Krievijā nošāva. Varbūt nomira badā?
– Jā, Dieviņš nenosargāja, – meitene sērīgi piebilst. – Bet tas! – Meitene pieskaras kādai nelielai bildītei. – Viņu arī krievi nošāva?
– Viņš karoja pret sarkanajiem mežos. – Jā, meitene reiz no mammas dzirdēja, ka mežos dzīvojot bandīti un viņi reiz pat uzbrukuši mammai Mirdzai.
– Almas tante, vai viņš bija bandīts?
– Bandīts? – vecenīte pārjautā.
– Jā, bandīts. Mamma Mirdza teica, ka mežos dzīvo bandīti. – Nē, mīļā. Mans dēliņš cīnījās par savu zemi, par to, lai viņu mājās nenāk svešinieki un neaizved bērnus un sievas.
– Uz kurieni?
– Uz Sibīriju.
– Kas ir Sibīrija?
– Tā ir ļoti auksta zeme. Ļoti auksta. Tava mamma to noteikti zina.
– Viņa arī bija Sibīrijā?
– Nezinu, bet mammai gan neko nestāsti par mūsu sarunu! Lai viss paliek starp mums. Jā? Tas būs mūsu lielais noslēpums, – Almas tante uzmanīgi vēro mazo.
– Nebaidies, Almas tante! – Beta sajūt, ka vecā tante arī baidās no mammas. Daudzi baidās. Arī tās tantes sētā baidās no mammas.
– Es viņai nekad neko nestāstu. Un viņa jau man arī neko neprasa, jo viņas nekad nav. Vienmēr kaut kur brauc.
– Tas ir labi, gudra meitene! – Viņa piespiež mazo pie sevis.
“Gluži kā vecā tantiņa,” meitene nodomā, un viņas sirsniņā ieplūst siltums.
– Nē, es par to mammai neteikšu. Arī par grāmatām neteikšu. Nebaidies! – Betas sejiņa ir nopietna. Meitene zina, ka par to, ko viņas tikko runāja, nedrīkst stāstīt, citādi arī Almas tanti var nošaut vai aizvest uz tālo, auksto zemi. To Beta negrib, jo Almas tante ir laba.
– Kā sauc tavu trešo dēlu? – Beta klusi prasa.
– Ēriks. Viņš pazuda kaut kur Vācijā. Ja krievi nebūs viņu nošāvuši vai paņēmuši, tad ir dzīvs un vesels. – Almas tante noslauka asaras.
“Laikam tur kāds puteklis grauž,” Beta domā. Viņa vēl nezina, kā sāp mātes sirds pēc bērniem. Tās ir brūces, kas nekad nesadzīst.
Meitenes jautājumi tās atvērušas, un tās joprojām asiņo.
– Almas tante, es jau esmu liela, man drīz būs pieci gadi. Es tev varētu palīdzēt atnest ūdeni no akas.
– Bērniņ, to ne. Tur tu esi vēl par mazu un trauslu, bet pastrādāt ar lupatiņu, to tu gan varētu. Sarunāts? – Viņa noslauka asaras, paskatās uz mazo knīpu un uzsmaida.
– Sarunāts! – Meitene skatās uz tanti.
– Par