ir arī kāda grāmata, kas domāta bērniem. Tur skaistas meitenes sarkanos brunčos dejo, svin Līgo svētkus. Kad meitene kaut ko prasa, kas tas, kas tur? – Almas tante vienmēr atbild. Mamma Mirdza jau sen būtu kaut ko uzbļāvusi, bet Almas tante pacietīgi stāsta un šad tad noglauda viņas galvu. Betai patīk pie Almas tantes, jo pie viņas ir silti un viņa nekad meiteni nesauc par dumju.
Viņa parasti saka: “Ak, tu mana gudriniece!” Beta mīl vecos cilvēkus. Gan vecā tantiņa Anna, gan Almas tante mīl viņu. To meitene jūt. Arī Eņģelis naktī stāsta par to, kas ir mīlestība.
Vakarā mamma Mirdza atnāk vēlu, vēlu. Viņa ir sasarkusi. Par kaut ko laimīga. No viņas nāk savādas smaržas. Laikam iemetusi? – teiktu vecā tantiņa Anna. Taču tur ir vēl kādas smaržas.
“Tā smird vīrieši,” meitene secina. Un gultā aizgriežas uz sienas pusi. Šoreiz mamma pat nemēģina Betai pieglausties. Viņa nogurušā balsī tikai nosaka:
– Betiņ, meitiņ, rīt mēs brauksim uz citu pilsētu. Tur mums abām būs pavisam labi. Svaigs gaiss, ūdens.
“Kā viņa mani nosauca?” meitene satrūkstas. “Par meitiņu? Tā mamma nekad viņai nav teikusi. Tas ir kas jauns.”
Nākamajā rītā pie sētas piebrauc liela mašīna. Kamēr mamma un kaut kāds onkulis iekrauj mantas, Beta skrien pie Almas tantes.
– Tante, es atkal kaut kur braukšu. Tikai nezinu, kur. Es atnācu atvadīties.
Almas tante pieliecas, apņem meiteni un nobučo. – Esi laimīga, meitiņ! Lai tava sirsniņa vienmēr ir skaidra! Es lūgšu par tevi Dieviņu! – Viņas cieši apskaujas.
– Almas tante, kas ir laime?
– Cik cilvēku, tik laimes, katram sava, – Almas tante atbild un sejā iezogas skumjas. – Tev ir sava laime. Tu esi dzīva.
– Un tev?
– Man reiz bija laime?
– Kāpēc bija?
– Mana laime bija ģimene. Vīrs, dēli…
– Tad jau tu, Almas tante, esi nelaimīga?
– Ko nu tur… – Vecā sieviņa pieliek kabatlakatiņu pie acīm. – Gan jau būs labi. Cik vairs nu ilgi, kad mani bērni un mans Jānis mani sagaidīs tur, augšā. Tad mēs visi būsim laimīgi.
Betai paliek tā jocīgi. Var būt, ka viņa veco sieviņu redz pēdējo reizi? Meitene vēlreiz iedod buču.
– Tante, es tevi mīlu! – viņa saka un pagriežas, lai ietu. Tad paskatās atpakaļ un pamāj ar roku. – Atā, mīļā Almas tante! Nu gan man jāiet.
Kad mazā ir aizgājusi, vecā sieviete apsēžas. “Tā dzīvē ir, cilvēki satiekas, iemīl viens otru un izšķiras, un kā lieli kuģi katrs aizpeld uz savu pusi.”
Pa to laiku lielais matracis, skapis, galds, krēsls jau iecelti mašīnā. Arī koferis ar maisiem jau atrodas tur. Šoferis abas iesēdina priekšā. Beta sēž mammas klēpī un domā par laimi. Kas ir tā laime? Viņai ienāk prātā arī atbilde. Tikai tā atbilde ir skumja – “Tas ir mirklis, pieskāriens…”
ATKAL CEĻĀ UN JAUNĀS MĀJAS
Mašīna lēnām brauc gan augšā, gan lejā. Pa labi, pa kreisi. Betas acis, domājot par laimi, par Almas tanti, lēni aizveras. Viņa guļ.
– Manu mīļo Eņģeli, es atkal braucu uz svešu vietu. Vai tu man būsi blakus arī tur?
– Būšu, mana mazā meitene. Būšu! – Kā tu zināsi māju, kur es dzīvošu?
– Atradīšu, mans bērns. No manis neko nevar noslēpt. Es biju un būšu tev blakus.
– Tu esi tik labs!
– Meitiņ!
– Manu Eņģelīt, kā es tevi mīlu!
– Es tevi arī. Vai zini, kas ir Eņģeļi?
– Nezinu, Tu man to neesi teicis.
– Eņģeļi ir visi tie, kam šeit, uz zemes, gājis grūti. Un vispār, vai kādam iet labi?
– Mamma saka, ka viņai iet labi.
– Jā, viņai ir labi, jo dzīvo uz to cilvēku sāpēm un asarām, kurus nošāva, izveda. No daudziem viņa savāca drēbes. Bet pati ir tukša kā muca.
– Kā tukša? – meitene nesaprot.
– Viņa neko nelasa, tikai klausās tenkas. Sevišķi, kad kāds iedzēris un dzērumā nenoturas. Vai nu kādu aizliegtu anekdoti izstāsta, vai stāsta kaut ko sliktu par vadoni.
– Kas tad notiek? – meitene iztaujā savu mīļo Sargeņģeli.
– Tad viņa aiziet uz attiecīgo iestādi un visu izstāsta.
– Arī par mani?
– Domāju, ka viņi par tevi zina vairāk, nekā tu pati par sevi.
– Arī par manu īsto mammu un tēti?
– Domāju, ka jā. Taču liecies mierā ar tādiem jautājumiem. Neviens tev nekad to nestāstīs. Tas jau ir noslēpums, kuru zina tikai daži. Tu visu mūžu domāsi par viņiem, taču atbildes nebūs. Tikai to es tev varu teikt. Nebūs! – Un Eņģelis ar vienu spārnu noslauka asaras, kas rit pār viņa vaigiem.
– Eņģelīt, – Beta iztraucē klusumu. – Bet mamma Mirdza arī lasa.
– Ko lasa?
– Divas grāmatas. Uz vienas tēta Staļina bilde, bet uz otras… – Beta neprot paskaidrot.
Pēc īsa laika sprīža viņa atkal prasa Eņģelim, kas ir noguris no bezgalīgajiem bērna jautājumiem.
– Kam viņa nodarīja pāri?
– To es tev nevaru teikt. Kad būsi mazliet lielāka, pateikšu. – Viņš samiernieciski paceļ vienu spārnu.
– Eņģelīt, kāpēc es tevi neredzu dienā?
– Es esmu viegls kā pieneņu pūkas. Tu tās esi redzējusi.
– Jā, manu Eņģelīt. Pie bērnunama auga pienenes. Kad tās izauga, parādījās pūkas, ko vējš sakustināja, un tās aizlidoja tālu, tāpat kā tu, Eņģelīt.
– Ko tu tur augšā dari? – Jautājumi līst kā zvaigznes no debesīm. – Es tur lidoju. Satiekos ar citām gaišām būtnēm. Mēs tur esam no visa kā brīvi. Mums nav auksti, nav arī karsti. Mēs esam viegli, viegli.
– Kāpēc es nelidoju?
– Tu esi cilvēks. – Kas ir cilvēks?
– Gan laba, gan slikta būtne.
– Jā, vecā tantiņa arī tā teica. Viņa teica, ka Dievs mūs visus radījis. Viņa arī teica, ka dzīve ir nežēlīga. Ka cilvēkam klājas grūti.
“To tev, meitiņ, dzīvē vajadzēs, tas tev jādara,” – viņa nebeidza atkārtot. “Dzīve ir nežēlīga un izdzīvo stiprākie. Tie, kuri daudz ko prot un var. Tāpēc jāmācās.”
– Kāpēc dzīve ir nežēlīga? – viņa jautāja Eņģelim.
– Redzi, ir cilvēki, kuri grib būt bagāti bez darba. Taču, lai paēstu, apģērbtos, ir daudz jāstrādā. Taču tādi ļaudis ir arī slinki. Viņi grib dzīvot uz citu rēķina. Atņemot iekrāto mantu, kas iegūta, daudz strādājot. Tā reiz notika ar veco Annas tanti jaunībā. Es tev to reiz stāstīju. Atceries?
– Jā, manu Eņģeli. Atceros. Tu tikai saki – labs, labāks. Bet kā kļūt labākam?
– Tev jāzina arī, ka ir ļaunums.
– Eņģelīt,