par spīti nakts tveicei un tad uz brīdi pievēra plakstus, ieklausīdamās tikai stikla gabaliņu sērīgajā dziesmā.
Pirmā nodaļa
"Ir trīs iespējas apturēt uguni: iztukšot degvielas avotu, aizvākt šo avotu vai liegt skābekļa piekļuvi liesmām."
Katru reizi, kad Kels jutās pārstrādājies vai satraukts, viņš atkārtoja dažādus sīkus faktus, ko bija apguvis mācību iestādē, un noskaitīja tos gandrīz kā lūgšanu. Un reizēm tas palīdzēja. Laikam jau tāpēc arī es pārņēmu šo paradumu, kad viņa vairs nebija.
Mans loģiskais un organizētais kuratores prāts nepieļautu pilnībā aizmirst par to, ka manis pašas recitācijas bija kā savdabīgi neatbildēti lūgumi pēc piedošanas. Lai ko viņi man arī sacītu, Kela nāve nebija nelaimes gadījums. Man atgādināja, ka viņš bijis ugunsdzēsējs, ieiešana degošās mājās bija viņa darbs un reizēm jumti mēdza iegrūt, ieslēdzot ugunsdzēsējus lamatās. Un, protams, viņiem bija taisnība, jo tieši tā Kels bija aizgājis bojā. Tikai tas neizskaidroja iemeslus.
Es paraudzījos uz adreses plāksni pie biezo, balto durvju apmales vecajā ķieģeļu ēkā un tad atkal uz tekstu, kas bija nodrukāts lapas augšpusē. "Viljamss, Viligs un Vaits. Beistrīta 702."
Prāts joprojām atteicās saprast, kā gan esmu nokļuvusi šeit – vairāk nekā tūkstoš jūdžu attālumā no mājām.
Pieturēdama svārkus, lai skatienam neatklātos līkumotā rēta manas kājas sānos, es uzkāpu trīs pakāpienus un uzliku plaukstu uz smagā misiņa roktura. Bija nepieciešams abu roku spēks, lai atvērtu milzīgās durvis, un pēc tam es nokļuvu skaisti iekārtotā pieņemšanas telpā. Radās iespaids, ka te kādreiz bijis kādas milzīgas ēkas foajē. Vecās priežkoka grīdas bija nospodrinātas līdz mirdzumam, kas tomēr pilnībā nespēja noslēpt gadu gaitā atstātos papēžu nospiedumus un skrāpējumus, kas piešķīra kokam tikai tam raksturīgus vaibstus. Grīdai čīkstot zem manām kājām, es tuvojos lielam sarkankoka galdam, pie kura sēdēja sekretāre.
Tā bija blonda sieviete vidējos gados, un uzraksts uz misiņa plāksnītes liecināja, ka viņu sauc Donna Diflo. Viņa pacēla galvu un uzsmaidīja. Kaķa acu formā veidoto briļļu rāmji bija izrotāti ar mirdzošiem akmentiņiem, kas vizēja, atstarodami galda lampas gaismu. Smaids uzplauka viņas koši sārti krāsotajās lūpās, un es iedomājos, ka man arī laikam vajadzētu sākt vismaz krāsot lūpas, ja reiz tagad esmu pārcēlusies uz dienvidiem.
– Kā varu jums palīdzēt? – sieviete vaicāja.
– Es esmu ieradusies pie mistera Viljamsa. Mums bija norunāta tikšanās vienpadsmitos.
Sekretāre ātri nopētīja manus tumši zilos svārkus, balto blūzi un kosmētikas neskarto seju, taču turpināja smaidīt tikpat sirsnīgi. – Merita Heivorda? – Viņa pateica manu vārdu tā, itin kā viņai tas būtu pazīstams.
Pamājusi ar galvu, es sacīju: – Tā kā esmu ieradusies nedaudz par agru, es pagaidīšu, ja nepieciešams.
Sieviete piecēlās. – Viņš jūs gaida. Nāciet, lūdzu, šeit.
Viņa veda mani pa gaiteni, kur tumši zaļais paklājs uz koka grīdas apslāpēja soļu troksni. Apstājusies pie biezām pildiņu durvīm, viņa teica: – Izsaku līdzjūtību par jūsu zaudējumu. Es atceros Kelu augam. Viņš bija tik jauks zēns!
Kopš Kela nāves bija pagājuši jau gandrīz divi gadi, un šīs sievietes sacītie līdzjūtības vārdi mani pārsteidza. Taču vēl vairāk pārsteidza tas, ka viņa Kelu nodēvēja par jauku zēnu.
Viņš bija kļuvis par cilvēku ar smagu un neizprotamu raksturu iespaidīgā augumā. Tas bija vīrs, kuram pietika spēka pa kāpnēm iznest cilvēkus ārā no liesmojošām ēkām. Vīrs, kura paša dusmas dziļi gruzdēja viņā kā deglis, gaidīdams brīdi, kad varēs uzliesmot.
– Paldies, – es sacīju, vēlēdamās, kaut varētu pateikt, ka arī Kels viņu atcerējās un pieminēja ar labu vārdu. Diemžēl viņš ne reizi nebija pieminējis Donnu Diflo vai kādu no savas ģimenes Bofortā. Un es viņam to nekad arī nevaicāju. Man likās, ka tas ir tikai godīgi, jo viņš nekad netaujāja par maniem tuviniekiem. Sakaunējusies es novērsos, bet viņa atvēra durvis un pakāpās malā.
Kabinets bija milzīgs, vienu tā sienu pilnībā aizņēma grāmatplaukti, kas stiepās no grīdas līdz griestiem un bija piepildīti ar darbam nepieciešamiem smagiem, ādas vākos iesietiem likumu krājumiem. Cita siena bija izdekorēta ar ierāmētiem diplomiem. Milzīgais rakstāmgalds, kas bija pat vēl iespaidīgākā izmērā par to, pie kura strādāja mis Diflo, izskatījās tikpat senatnīgs un kvalitatīvs kā pati ēka. Erkera logs aiz tā dāvāja skatu uz ielu, taču itin kā mazliet no augšas.
Vīrietim, kurš piecēlās, lai ar mani sasveicinātos, bija pilnīgi balti mati, taču izskatījās, ka viņam ir apmēram sešdesmit gadu. Tieši tāds, kā advokātam vajadzētu būt, – ar brillēm šauros rāmīšos, adītu vesti. Pāri viņam telpā klājās smags cigāra dūmu aromāts. Viņš panāca man pretī un saņēma manas delnas savās lielajās plaukstās.
– Misis Heivorda, cik patīkami ar jums iepazīties personiski! Vai drīkstu vēlreiz izteikt jums līdzjūtību par jūsu zaudējumu?
Arī viņš manu uzvārdu nosauca ar tikpat pārliecinošu pazīšanas toni, kāds tas bija mis Diflo. Pieņēmu, ka arī viņš ir pazinis Kelu vēl kā zēnu. Viņš pieveda mani pie krēsla pretī rakstāmgaldam, nogaidīja, kamēr es apsēžos, un tikai tad ieņēma pats savu vietu. Viņš vairs neko nesacīja, itin kā gaidītu, lai es sāku runāt pirmā.
Zaudējusi drosmi, es pasmaidīju un tad izgrūdu: – Es nemaz nezināju, ka Kels nāk no Bofortas. Septiņos mūsu laulības gados viņš ne reizi nepieminēja ne savu ģimeni, ne arī to, ka būtu šeit uzaudzis. Es vienmēr tiku pieņēmusi, ka viņam nemaz nav ģimenes.
Garie advokāta darba gadi misteram Viljamsam bija iemācījuši valkāt ieinteresēta un vērtējoša cilvēka masku, zem kuras paslēptas jebkuras emocijas, kādas mani vārdi būtu varējuši modināt. Viņš papliķēja pa rūpīgi salikto dokumentu kaudzīti, un tas laikam bija uzskatāms par vienīgo pārsteiguma izrādīšanas zīmi. Advokāts atklepojās un sacīja: – Heivordi ir sena Bofortas dzimta, kas tur dzīvo jau kopš Neatkarības kara laikiem.
– Jā, to jūs paskaidrojāt jau mūsu telefona sarunā. Jūs vēl sacījāt, ka viņu māja ir celta astoņpadsmitajā gadsimtā.
– Tūkstoš septiņi simti deviņdesmit pirmajā, precīzāk sakot. Paaudzes, kas tur dzīvojušas, ieviesušas izmaiņas un papildinājumus, tāpēc māja vairāk līdzinās neoklasicisma ēkai, nevis federālās arhitektūras stila paraugam. Kela vecmāmiņa māju atstāja viņam, jo vēlējās, lai tajā turpinātu dzīvot ģimene. Jūs jau saprotat. Viņa taču nezināja, ka Kels ātrāk par viņu aizies aizsaulē.
Es smagi noriju siekalas, it kā pārmetums, ko biju saklausījusi advokāta balsī, būtu adresēts man. – Jā, protams. Un tagad jums noteikti liekas savādi to pārrunāt ar mani.
Vecā kunga smaids bija maigs. – Jūs bijāt viņa sieva, un es nešaubos, ka Kels priecātos, ja zinātu, ka viņa ģimenes īpašums nonācis labās rokās. Jo īpaši tādās kā jūsējās. Jo jūs taču esat senu ēku eksperte.
– Kaut arī man ir augstākais grāds mākslas vēsturē, es nedomāju, ka tas dod man tiesības saukties par eksperti kādā īpašā jomā. – Es pietvīku. – Turklāt es biju kuratore mazā mākslas muzejā Meinā.
Jau atkal advokāts papliķēja pa dokumentu kaudzīti. – Jā… nu lūk. Mēs priecājamies, ka esat ieradusies, lai visu redzētu pati savām acīm un novērtētu šo