izdala trīs treniņu veidus: intervāla, atkārtotais un mainīgais [24; 8].
Sporta rezerves peldētāji sasniedz III sporta klasi vidēji pēc viena gada intensīvām peldēšanas nodarbībām, II sporta klasi – pēc 2 gadiem, I sporta klasi – pēc 4 gadiem, sporta meistara nosaukumu – pēc 6—7 gadiem. Šie dati vidēji attiecas uz 10 gadu vecumu zēniem pēc nodarbību uzsākšanas sporta skolā un 9 gadu vecumu meitenēm (N. Bulgakovs) [14; 13—14].
Sporta treniņš ir ilggadīgs pedagoģisks process, kas ilgst apmēram 7—15 gadus (ietverot arī, apmācības periodu). Nosacīti tas sadalāms trīs posmos.
– Treniņa bāzes veidošanas posms, kurš nosacīti beidzas ar peldēšanas tehnikas pamatu apgūšanu un III vai II sporta klasei atbilstošu rezultātu uzrādīšanu. Šis posms parasti ilgst no viena līdz diviem gadiem.
– Padziļinātas specializācijas posms, kurš noslēdzas ar sporta meistara normatīvu izpildi. Šī posma garums ir atkarīgs no iesācēja vecuma, tā apdāvinātības un citiem faktoriem. Tas vidēji ilgst 5—6 gadus.
– Sporta meistarības pilnveidošanās posmam ir raksturīga starptautiskai klasei atbilstošu rezultātu demonstrēšana. Tā garums atkarīgs no sportista spējām uzturēt augstus rezultātus.
Katrā šajā mācību un treniņa procesa posmā veicami savi konkrēti uzdevumi. Pirmajā – treniņa bāzes veidošanās posmā – galvenā uzmanība veltāma:
– fiziskai attīstībai (atsevišķu fizisko īpašību attīstīšana, kustību aparāta nostiprināšana);
– peldēšanas sagatavotības attīstīšanai, kas paredz visu sporta peldēšanas veidu, startu un apgriezienu tehnikas pilnveidošanu, vispārējās izturības attīstīšanu;
– jaunā sportista veselības nostiprināšanai; organisma norūdīšanai, nepieciešamo higiēnisko iemaņu apgūšanai;
– sportista psihiskai pilnveidošanai, lai sasniegtu optimālus rezultātus peldēšanā – motivācijas, psihisko procesu, stāvokļu un īpašību, paškontroles un pašregulācijas spēju izveide dažādos aktivitātes režīmos.
Otrā (padziļinātas specializācijas) posma pamatuzdevumi ir:
– tālāka izturības, spēka, lokanības un citu fizisko īpašību attīstīšana;
– vispārējās izturības tālāka pilnveidošana un speciālās izturības attīstība;
– sporta peldēšanas veidu, startu un apgriezienu tehnikas pilnveidošana;
– gribas un morālo īpašību pilnveidošana cīnītāja rakstura īpašību attīstīšanai;
– mācību un treniņa procesa izzināšanai nepieciešamo teorētisko zināšanu apgūšana;
– sporta meistara normatīva izpilde vienā vai vairākos sporta peldēšanas veidos.
Trešajam (sporta meistarības pilnveidošanas) posmam raksturīgas sekojošas iezīmes:
– peldētājam nepieciešamo fizisko īpašību maksimāla attīstība;
– organisma funkcionālo spēju maksimāla pilnveidošana;
– sporta peldēšanas veidu tehnikas stabilizācija ekstremālos sacensību apstākļos;
– cīnītāja rakstura īpašību tālāka attīstība startam starptautiskās sacensībās;
– starptautiskas klases rezultātu stabila demonstrēšana [7; 93—94].
Peldētāju sagatavošanas procesā ir iespējams izšķirt tehnisko, fizisko, taktisko, psiholoģisko, teorētisko un intelektuālo sagatavošanu. Visi šie virzieni ir cieši savstarpēji saistīti, taču katram ir arī savas atšķirības iezīmes.
Tehniskā sagatavošana kustību sistēmas (peldēšanas tehnikas) apgūšanas pakāpi, kas sekmē optimālu rezultātu sasniegšanu.
Tehnisko sagatavotību pēc kustību darbību apguves pakāpes raksturo trīs līmeņi:
– priekšstatu veidošanās par kustību darbībām;
– kustību prasmju veidošanās;
– kustību iemaņu veidošanās.
Tehnikas mācīšanas un pilnveidošanas procesu varētu sadalīt nosacīti patstāvīgās un tanī pat laikā savstarpēji saistītās daļās. Sportistu tehniskajā sagatavošanā izšķir trīs posmus:
priekšstata radīšanas un sākotnējās apgūšanas posms
↓
padziļinātas un detalizētas mācīšanas posms
↓
nostiprināšanas un tālākās pilnveidošanas posms
Priekšstata radīšanas un sākotnējās apgūšanas posms. Tā laikā tiek radīts priekšstats par kustību tehniku, apgūti tehnikas pamati (kustību izpilde pamatvilcienos), tiek veidota kustību ritmiskā struktūra. Lai realizētu šo mērķi, izvirzāmi šādi galvenie uzdevumi:
– Vispārējā priekšstata radīšana par kustību.
– Darbības tehnikas pamatelementu mācīšana.
– Kustību ritma struktūras veidošana.
– Lieko kustību un kļūdu novēršana.
Padziļinātas un detalizētas mācīšanas posms. Šajā posmā uzmanību pievērš kustību iemaņu pilnveidošanai, detalizētai tehnikas apguvei, kustību stabilitātes paaugstināšanai, kustību darbības struktūras, kā arī tās dinamikas un kinemātikas pilnveidošanai, ņemot vērā sportista individuālās īpatnības.
Nostiprināšanas un tālākās pilnveidošanas posms. Iemaņas stabilizējas, notiek darbības stabilitātes un racionālas variativitātes sasniegšana, ņemot vērā sportista individuālās īpatnības, dažādus apstākļus, nepieciešamības gadījumā jāprot pārveidot, tehnisko izpildījumu, balstoties uz vienlaicīgu fizisko īpašību attīstīšanu [4; 5—6].
Taktiska sagatavošana ir tādu zināšanu, prasmju un iemaņu apgūšana, kas, ņemot vērā specifiskos nosacījumus, nodrošina sekmīgu sportisko cīņu. Sporta taktiku īsi var definēt kā sportiskās cīņas vadīšanas mākslu. Taktiskā sagatavotība ir tas sagatavotības veids, kurā izpaužas trenera radošais potenciāls. Amerikāņu treneri uzskata, ka nav nepieciešamas grāmatas par taktisko apmācību, bet ir jāizmanto paša iecerētais
Sportista taktiskā meistarība ir cieši saistīta ar tehniskās, psiholoģiskās un fiziskās sagatavotības līmeni.
Taktiskās sagatavotības struktūru nosaka stratēģiskie uzdevumi, kuri savukārt nosaka sportiskās cīņas pamatvirzienus. Taktiskās sagatavošanas process notiek trijos posmos:
1. posms – orientācijas (iepazīšanās ar uzdevumiem);
2. posms – realizācijas (daudzkārtēja vingrinājumu izpilde, meklējot optimālo tehniski taktisko izpildes variantu, apgrūtinātos un sacensību apstākļos);
3. posms – kontroles – noskaidro taktiskās darbības efektivitāti, nosaka rašanās cēloņus, kļūdu novēršanas ceļus.
Taktiskajā sagatavošanā izvirza dažāda līmeņa uzdevumus un tie ir:
– uzdevumi, kurus realizē pēc parauga. Tos pielieto darbības apguves sākotnējā etapā, izpilda pēc paskaidrojuma un demonstrējuma individuāli vai kopdarbībā ar partneriem un pretiniekiem standartsituācijās, kurās