psiholoģiskās sagatavošanas sastāvdaļa ir sportista pirmsstarta stāvokļa psiho- un pašregulācijas spējai. Pirmsstarta stāvokļu psiholoģisko izpausmju kompleksā izdala:
– vispārējā apziņas virzība – domu saturs, uzmanības virzība, uztveres un priekšstatu īpatnības;
– emocionālā gribas virzība – emocionālā uzbudinājuma līmenis, apņēmība, pārliecība;
– morālā gribas gatavība sacensībām – atbildības sajūta, mērķtiecība, ticība panākumiem [48; 15—16].
Ļoti svarīga ir sportista funkcionālā stāvokļa kontroles līdzekļu racionāla saskaņošana, mērķtiecīgu pasākumu veikšana psihisko darbaspēju atjaunošanai un, beidzot, dažādu hetero- un autoregulējošo paņēmienu izmantošana. Starp tām īpaša vieta ir metodēm, kas nepieciešamas izpildāmās darbības svarīguma un vajadzības apzināšanai, skaidrai izpratnei par savstarpējo sakarību starp ieguldītajām pūlēm un dažādām morālās un materiālās stimulēšanas formām.; visas sportiskās darbības nozīmīguma apzināšanās sportista personīgo prasību apmierināšanai [52; 26].
Nelīdzsvarotiem sportistiem ilgi līdz sacensībām attīstās vispārēja rakstura pirmsstarta stāvoklis, kas negatīvi ietekmē darba spējas. Sportistiem ar līdzsvarotu nervu sistēmu psihiskās gatavības stāvoklis attīstās vienmērīgāk un vairumā gadījumu optimālu līmeni sasniedz tieši pirms sacensībām. Paaugstināts emocionālais uzbudinājums pirmsstarta apstākļos ir pozitīvs faktors, ja tas nepāriet sportistam raksturīgas optimālās robežas [48; 15—16].
Pašregulācija ir psihisks mehānisms, kas nodrošina indivīda uzvedības organizāciju atbilstoši pieņemtajām vērtībām, motīviem un priekšstatiem, dod iespēju izmantot izzināšanas datus, veidot mērķtiecīgu darbību vai atteikties no tās.
Pašregulācijas metodes ir tās metodes, kuras palīdz indivīdam pašam apgūt iemaņas, kā savu ķermeni un psihi atslābināt no spriedzes. Vajadzētu regulēt to, kas nav labvēlīgs [9; 50].
Pirmsstarta stāvokļu pašregulācijas paņēmieni pamatojas uz apziņas objektu uzskaiti. Tos nosaka: no vienas puses – apziņas likumsakarības un tās refleksijas, no otras puses – arvien pieaugošā pašregulācijas paņēmienu sarežģītības pakāpe, kas, apgūstot šos paņēmienus, normalizē pieejamības un pakāpenības prasību realizāciju.
Saskaņā ar šo principu, visi pašregulācijas paņēmieni dalās četrās paņēmienu grupās:
1. paņēmiens – kā cilvēks atspoguļo apkārtējo materiālo pasauli;
2. paņēmiens – kā cilvēks atspoguļo savu fizisko «Es»;
3. paņēmiens – kā cilvēks atspoguļo savu garīgo «Es»;
4. paņēmiens – kā cilvēks atspoguļo savu sociālo «Es» [41; 29].
Izšķir sekojošus psihoregulācijas klasifikācijas principus, metodes, ko pielieto no ārpuses (heterogēni), un pašregulācijas metodes (autogēnās):
1. tabula
PSIHOREGULĀCIJAS METODES [29; 347]
Heteroregulācijas verbālajās metodēs izdala arī tādus jēdzienu kā hipnosuģestija – iedvešana, atrodoties hipnotiskā stāvoklī. Hipnosuģestijā izdala sekojošus trīs hipnozes veidus:
– Frakcijas hipnoze – pēc 2—3 minūtēm pēc noteikta hipnotiska stāvokļa radīšanas sportistu «izved ārā» no tā, izjautā par sajūtām, novērš traucējumus, bet pēc tam viņu atkal diezgan ātri noved hipnotiskā stāvoklī.
– Hipnosuģestija ar «reportāžas» paņēmienu. Tā pamatojas uz frakcijas metodes principiem, tomēr tai ir arī noteikta specifika. Saskaņā ar vispārpieņemtu metodiku notiek relaksācijas, miera stāvokļa iedvešana, bet pēc tam mainās kontakta maniere.
– Posthipnotiskā (oterogēnā) iedvešana. Var realizēties pēc vairākām dienām. Izmanto gadījumos, ja psihologs vai treneris nevar braukt uz sacensībām kopā ar sportistu. Piemērs peldēšanā: S.V., Sporta meistara kandidāts (SMK). Sūdzības par stipru, nospiedošu uztraukumu pirms starta. Vērojumi atlasē un sacensībās ļāva atklāt tipiskus starta drudža simptomus. Veiktās iedvešanas laikā sportistam radīja pārliecības par sevi, miera sajūtu. Sibīrijas un Tālo Austrumu (Krievija) zonas sacensībā viņš izpildīja SMK normu peldēšanā brasā 200 m distancē, uzlabojot savu rezultātu par 3 sek. [52; 29—32].
Verbālās metodes ir nozīmīgas pašregulācijas metodes. To grupā piederīgs ir ideomotorais treniņš, t.i., noteiktu kustību izpildīšana domās vai savas uzvedības iztēlošanās tajos vai citos apstākļos, kad sportists domās izrunā uzdevumu, nosauc kustības.
Ja ideomotoro treniņu veic tikai priekšstatu līmenī, tas būs neverbāls pašregulācijas paņēmiens [30; 351—352].
Ideomotorais treniņš veicina specializētas uztveres pilnveidošanu, kas sportistam ļauj labāk redzes-dzirdes, muskuļu-kustību, redzes-kustību, kustību-mutvārdu priekšstatus domformu atveidošanas veidā apgūt racionālus tehniski-taktiskus kustību izpildes variantus, optimālu muskuļu aparāta darba režīmu.
Ideomotorā treniņa praktiskajā realizācijā jāievēro metodiskos paņēmienus, kam pastāvīgi jāatrodas trenera un sportista redzes lokā. Pirmkārt, domās atveidotajām kustībām jābūt stingrā saskaņā ar darbības tehnikas raksturojumu. Otrkārt, jākoncentrē uzmanību uz konkrētu darbības elementu izpildi.
Svarīga psiholoģiskās sagatavošanas puse, kuras loma pieaug, pieaugot sporta meistarībai, ir starpmuskuļu psihiskās regulācijas koordinācijai, kas izpaužas gan galveno kustību izpildīšanu nodrošinātāju muskuļu darba režīma veidošanā, gan to antagonistu.
Sportista spēja koncentrēt uzmanību uz atsevišķu muskuļu grupu maksimālu aktivitāti, pie citu maksimālas atslābināšanas prasa mērķtiecīgu ideomotoro treniņu. Šī uzdevuma risināšanai vislielāko efektu sportista apmācībā iespējams gūt pie pilnīgas patvaļīgas muskuļu atslābināšanas, bet pēc tam spējas pilnveidošana muskuļu grupas sasprindzināšanas koncentrācija nodrošina efektīvu kustības izpildi [34; 237].
Neverbālās pašregulācijas metodes iedala: aparāta un neaparāta metodēs. Aparāta kontakta pašregulācijas metodēm pieder visas tās, kad sportists izmanto blakus ierīces (mūzika), kas viņam palīdz sasniegt atslābināšanās efektu, palīdz tikt vaļā no nepatīkamām emocijām un jūtām.
Bezaparāta – neverbālās pašregulācijas metodes ietver vienkāršākās metodes un ideomotoro treniņu [30; 351—352].
Šulca diennakts treniņš ir viena no svarīgākajām uzbudinājuma regulācijas metodēm sportistiem. Šīs metodes būtība – cilvēkam ir jākoncentrē uzmanību uz muskuļu un autonomo (veģetatīvo) sistēmu, un psihisko stāvokli. Cilvēkam piedāvā atslābināties un palīdz iemācīties regulēt savu pulsu un elpošanu un izraisīt smaguma stāvokli dažādās ķermeņa vietās, domās iztēlojoties atbilstošus tēlus.
Eksperimentāli noteikts, ka autogēnais treniņš nodrošina organismā norisošo psihofizioloģisko procesu izmaiņas. Atklāja, ka priekšstats par siltuma sajūtu ekstremitātēs patiešām izraisa to pasiltināšanos, iespējams iemācīties patvaļīgi mainīt pulsa biežumu, kā arī izsaukt būtiskas izmaiņas elpošanas sistēmā [13; 131].
Izstrādāto autogēnā treniņa metodiku lietošana paredzēta dziļam atslābināšanās un miera stāvoklim bez aktivitātēm. Tās pielietošana nav mērķtiecīga