Pēdējā jūdze. Deivids Baldači

viltīgās sarunās. Jāteic, ka FIB vadībā ir tādi, kas neatbalsta mūsu iniciatīvas un nespeciālistu iesaistīšanu uzskata par kļūdu. Es ceru pierādīt, ka viņi maldās.

      – Ja es būtu sātana advokāts, – Dekers sacīja, – tad pajautātu, kas notiks, ja viņiem izrādīsies taisnība.

      Bogārts paraustīja plecus.

      – Tad mums atņems līdzekļus un mēs ķersimies pie citiem pienākumiem, bet mana karjera piedzīvos neparastu lidojumu.

      Džeimisone stingri paziņoja:

      – Tad darīsim visu, lai tā nenotiek.

      Viņi izgāja cauri drošības kontroles postenim, un tad Bogārts izmantoja savu identifikācijas žetonu, lai atvērtu durvis.

      – Klāt esam, – viņš noteica un mudināja pārējos doties iekšā.

      Sperot soli pāri slieksnim, Dekers sajuta vēderā kņudoņu, kas agrāk pārņēma pirms iziešanas futbollaukumā un bija nervozitātes, adrenalīna un gaidu apliecinājums.

      Vīrietis bija nospriedis, ka šādas dienas jau sen ir aiz muguras.

      Acīmredzot viņš bija alojies.

      "Tagad tik sāksies!" Dekers nodomāja un iegāja telpā.

      8

      Dekers nopētīja tuvāko apkārtni tikpat skrupulozi kā radars.

      Telpā atradās divi cilvēki.

      Līza Devenporta sēdēja pa labi. Viņai bija nepilni četrdesmit gadi, īsi apgriezti blondi mati, garena, pievilcīga seja, pilnīgas lūpas un dzirkstoši zilas acis. Sievietes augums likās slaids un atlētisks, viņai bija šauri gurni un simetriski plati pleci.

      Viņa uzsmaidīja Dekeram.

      Tods Miligans atradās pie galda viņai pretī. Apmēram sešas pēdas garais vīrietis bija apveltīts ar diezgan sportisku miesasbūvi un šķita spējīgs skriet mūžīgi un bez paguruma. Viņa tumšie mati bija īsi apcirpti, piere likās allaž savilkta grumbās, gaišbrūnās acis nekad nezaudēja modrību, bet mugura bija tikpat taisna kā svītrotā kaklasaite. Šis cilvēks nešķita ne laipns, ne labvēlīgs. Viņš bija absolūti nopietns.

      Katram priekšā bija nolikti aktu vāki. Dekers ievēroja, ka ārā no tiem rēgojas neskaitāmas līmlapiņas. Gan Devenporta, gan Miligans acīmredzot bija krietni sagatavojušies sapulcei.

      Bogārts iepazīstināja klātesošos, un visi apsēdās.

      Pie sienas atradās platekrāna televizors. Bogārts ieslēdza klēpjdatoru un noklikšķināja dažus taustiņus. Televizora ekrāns izgaismojās, un ikviens pievērsās tam.

      – Patlaban mums ir atvēlētas divdesmit lietas, – Bogārts paziņoja. – Ja būsim reāli, tad sapratīsim, ka uzreiz varam koncentrēties tikai vienai. Man ir vajadzīga kvalitāte, nevis kvantitāte. Tās divdesmit ir atlasītas no krietni lielāka skaita, izmantojot dažādus iekšējos filtrus.

      Miligans ierunājās stingrā, skaidrā balsī:

      – Manuprāt, Moriljo lietai ir potenciāls. Man ir daži nopietni priekšlikumi tās izmeklēšanā.

      – Priecājos dzirdēt, – Bogārts atbildēja. – Taču es gribētu īsi raksturot katru gadījumu, lai kaut neliels priekšstats rastos visiem.

      Šķita, ka Miligans sakož zobus. Dekers saprata – aģents nav apmierināts ar tādu noniecinājumu, lai gan Bogārta ierosinājums neapšaubāmi bija loģisks.

      Bogārts metodiski pievērsās katrai lietai pēc kārtas, būtiskāko atspoguļojot arī uz ekrāna.

      Dekers ievēroja, ka pārējie seko izklāstam, vienlaikus lasot izsniegtos dokumentus. Miligans palūkojās uz viņu, neapšaubāmi pārsteigts par to, ka viņš savu mapi nemaz nav atvēris. "Varbūt Bogārts nav viņam izstāstījis par manu hipermnēziju. Es katru uzklausīto vārdu tūdaļ iegaumēju."

      Pabeidzis Bogārts paraudzījās apkārt un jautāja:

      – Kādi komentāri?

      – Es joprojām uzskatu, ka mums jāizvēlas Moriljo lieta, Ros, – sacīja Miligans. – Tai var prognozēt veiksmīgu iznākumu. Pierādījumu nav pārāk daudz, un viens no tiem ir acīmredzami ignorēts. Manuprāt, ir citi aizdomās turamie. Turklāt jūsu programmai labāk būs, ja sāksiet ar pozitīvu rezultātu.

      Bogārts palūkojās uz pārējiem.

      – Ko teiksiet?

      – Man šķiet, ka no Moriljo lietas ir jāatsakās, – Dekers paziņoja.

      – Kāpēc? – Miligans asi noprasīja.

      – Tāpēc, ka viņš ir teju neapšaubāmi vainīgs.

      Miligans palūkojās uz viņu, un šķita, ka resnais kakls izstiepjas gluži kā kobrai.

      – Kāds ir pamatojums?

      – Nekonsekvences.

      – Piemēram?

      – Moriljo bija civilais, kas noslēdzis līgumu ar Jūras kara floti. Otrajā liecības lappusē viņš saka policijai, ka uz darbu Jūras spēku bāzē Kreinā, Mārtinas apgabalā, Indiānas štatā, viņš aizbrauca deviņos no rīta un ieradās astoņos piecdesmit piecās.

      – Tāpēc ka… – Miligans triumfējoši iesāka.

      Bet Dekers nelikās par viņu zinis un turpināja:

      – Tāpēc ka divtūkstoš sestā gada otrajā aprīlī Mārtinas apgabals un Jūras spēku bāze no austrumu laika zonas tika pārcelta uz centrālo laika zonu. Tātad pēc austrumu zonas laika bija deviņi, kad Moriljo izgāja no mājas, un astoņi pēc centrālās zonas laika.

      – Pareizi, – Miligans īgni atzina. – Kur te ir nekonsekvence?