vispār ir iespējams. Tad izpilde tika atcelta. Ja viņi nenoticētu puisim no Alabamas, vai es jau būtu miris? Pie velna! Droši vien. Ar Teksasu nejoko."
Viņš aizvēra acis. "Kā man tagad vajadzētu justies? Laimīgam? Nervozam? Atvieglotam? Bažīgam?"
Sirdi plosīja visas šīs emocijas. Un radās iespaids, ka viņš nekad neizies no šīm sienām – lai kādi arī būtu tā saucamās izmeklēšanas rezultāti.
Tas nebija fatālisms. Tas bija reālisms.
Sācis klusi dungot kādu melodiju, Marss pielūkoja, lai sargi to neizdzird. Varbūt bija muļķīgi baidīties, bet tas likās pareizi.
"Kad svētie, kad svētie, kad svētie iemaršē, ak, Dievs, es gribu atrasties to skaitā, kad svētie iemaršē."
3
Gada pēdējā dienā Eimoss Dekers sēdēja nomātajā automobilī, gaidīja rindā pie burgernīcas netālu no Ohaio un Pensilvānijas štatu robežas un prātoja, ko pasūtināt.
Lielākā daļa viņa mantības atradās uz aizmugures sēdekļa un bagāžniekā. Dažas lietas bija palikušas noliktavā Bērlingtonā. Šķirties no tām negribējās, taču arī papildu vietas automobilī nebija.
Viņš bija sešas pēdas un piecas collas garš, tātad liela auguma, un svars svārstījās starp trīssimt un četrsimt mārciņām – precīzs skaitlis bija atkarīgs no konkrētā maltītē apēstā. Savulaik Dekers bija futbolists koledžas komandā un tikai mazliet paguva uzspēlēt Nacionālajā futbola līgā, jo pēc negaidīta sitiena mainījās viņa prāta stāvoklis un viņš turklāt iemantoja lielisku atmiņu. To dēvēja par hipermnēziju.
Izklausījās brīnišķīgi, bet bija pavisam citādi.
Taču izjūtas noteikti nevarēja salīdzināt ar emocijām tonakt, kad viņš iegāja mājā un atklāja, ka sieva, svainis un meita ir brutāli nogalināti. Slepkava gan vairs nebija starp dzīvajiem – par to Dekers parūpējās –, tomēr lietas pabeigšana mudināja viņu pārcelties no Bērlingtonas Ohaio štatā uz Virdžīnijas štatu, lai ieņemtu unikālu amatu Federālajā izmeklēšanas birojā.
Viņš joprojām nesaprata, kā to vērtēt. Un tāpēc pasūtināja divus milzīgus hamburgerus, divas lielās frī kartupeļu porcijas un tik pamatīgu kokakolas glāzi, ka tikko spēja to noturēt savā platajā plaukstā. Ja gadījās nervozēt, viņš vienmēr daudz ēda.
Kad nervozēšana bija nopietna, viņš pārvērtās par atkritumu smalcināšanas mašīnu.
Dekers sēdēja stāvlaukumā un kāri ēda. Sāls no frī kartupeļiem lipa pie pirkstiem un bira klēpī. Ārā viegli sniga. Viņš bija izbraucis vēlu un jutās noguris, tādēļ saprata, ka līdz galam vienā vakarā netiks. "Vajadzēs apmesties motelī un pabeigt ceļojumu rīt."
Īpašais aģents Ross Bogārts, kura pakļautībā viņš strādās Federālajā izmeklēšanas birojā, apgalvoja, ka visi transporta izdevumi – saprātīgos apmēros – tiks samaksāti. Bogārts pat piedāvāja aizvest Dekeru uz Virdžīnijas štatu ar lidmašīnu, taču viņš atteicās, jo gribēja sēsties pie stūres un pabūt viens. FIB vajadzēs strādāt kopā ar Bērlingtonā sastapto žurnālisti Aleksandru Džeimisoni, kas savu aso prātu bija parādījusi, izmeklējot viņa ģimenes locekļu slepkavību, un ko Bogārts gribēja redzēt savā neparastajā komandā.
Savu darbības vīziju Bogārts bija detalizēti izklāstījis Dekeram vēl Bērlingtonā. Komandu vadīs no FIB akadēmijas Kvontiko pilsētā, un tajā sapulcinās aģentus un civilos ar īpašām spējām, lai izmeklētu neatklātas lietas un, cerams, atrastu vainīgos.
"Varbūt mēs būsim citur neiederīgo cilvēku komanda," Dekers nodomāja.
Viņš vēl nezināja, vai jūtas laimīgs par to, ka jāpārceļas uz Austrumkrastu un jāsāk viss no sākuma. "Taču Bērlingtonā mani nekas vairs nesaista, tātad – kāpēc ne?" Pirms nedēļas viņš tā uzskatīja, bet tagad vairs nejutās tik pārliecināts.
Ziemassvētki atnāca un pagāja. Nu bija Vecgada vakars. Cilvēki devās uz ballītēm un svinēja, turpretī Dekeram nebija iemeslu priecāties, lai gan viņš bija dabūjis jaunu darbu un vajadzēja sākt jaunu dzīvi. Viņš bija zaudējis ģimeni, un to nekas neaizvietos, tātad jautrībai pārvilkts krusts uz visiem laikiem.
Dekers izmeta maisiņu stāvlaukuma atkritumu tvertnē, iekāpa automobilī un aizbrauca. Tuvojās apaļā stunda, un viņš ieslēdza Nacionālā sabiedriskā radio staciju, lai noklausītos ziņas. Svarīgākais bija stāsts par ieslodzīto, kurš par mata tiesu pēdējā minūtē – cik melodramatiski! – izglābies no nāvessoda.
Diktors to nodēvēja par pēdējā brīdī pasniegtu Ziemassvētku dāvanu.
Laimīgais bija Melvins Marss, kuram piespriesti divdesmit gadi ieslodzījumā par vecāku noslepkavošanu. Visas apelācijas tika noraidītas, un Teksasas štats bija gatavs atņemt cilvēkam dzīvību, tādējādi sodot par noziegumiem.
"Taču parādījušies satriecoši jauni apstākļi," sacīja diktors.
Kāds cietumnieks Alabamas štatā atzinies slepkavības izdarīšanā un izstāstījis tādas detaļas, ko varēja zināt vien īstais vainīgais. Marss, bijušais koledžas komandas futbolists, Heismana balvas izcīņas finālists un daudzsološs Nacionālās futbola līgas sportists, joprojām atradās ieslodzījumā un gaidīja izmeklēšanas rezultātus. "Ja vaļsirdīgā atzīšanās tiks apstiprināta ar pierādījumiem, Melvins Marss, divdesmit gadus pavadījis aiz restēm, tiks atbrīvots. Viņa sapnis par Nacionālo futbola līgu, protams, ir beidzies, bet varbūt tagad, kaut arī mazliet par vēlu, uzvarēs taisnība," komentēja diktors.
"Nolādēts!" klusībā sodījās Dekers, izslēdzis radio. "Taisnā tiesa Melvinam Marsam."
Prāts drudžaini darbojās, atmiņā atausa pagātnes notikumi hronoloģiskā secībā. Lai atcerētos šo gadījumu, hipermnēzijas palīdzība nebija vajadzīga.
Melvins Marss Teksasas universitātē bija daudzsološs pussargs. Tās komanda Longhorns regulārās sezonas pēdējā nedēļā sakāva Ohaio štata universitātes Buckeyes sportistus spēlē, ko pārraidīja nacionālā televīzija. Dekers bija centra aizsargs – pietiekami garš un labs, taču ne izcils, liela auguma, spēcīgs un izturīgs, tomēr bez apgriezieniem un atlētisma, kas nepieciešams patiesi meistarīgiem sportistiem.
Tajā pēcpusdienā Marss padarīja Dekera un viņa komandas dzīvi nožēlojamu. Teksasa uzvarēja ar pieciem piezemējumiem un sagrāva jebkādas Ohaio štata universitātes cerības tikt pie čempionu kausa.
Marss ieguva četrus punktus – trīs ar ieskriešanu zonā un vienu ar skriešus teicami notvertu bumbu pie pretinieka trīsdesmit piecu jardu līnijas. Šo brīdi Dekers atcerējās pārāk labi, jo viņa uzdevums bija nosegt Marsu pie laukuma aizmugures zonas. Viņš uzbruka pretiniekam ar visiem iespējamiem paņēmieniem, taču Marsam izdevās noturēties kājās, saglabāt bumbu, izdarīt māņu gājienu un nonākt līdz punkta gūšanai, kamēr Dekers palika guļam laukumā trīsdesmit jardu attālumā. Todien tā šķita piektā reize, kad Marss guva virsroku pār savu sedzēju. Kā vēlāk, analizējot videomateriālu, norādīja treneri, patiesībā tā bija desmitā.
Pēc tā sitiena un neveiksmes Dekers tika nosēdināts uz rezervistu soliņa. Pretinieki bija vadībā ar divdesmit astoņiem punktiem, un līdz spēles beigām bija palikušas sešas minūtes. Pēc pārtveršanas dabūjot bumbu, viņi varētu palielināt pārsvaru. Jau atkal Marss uzbruka vidējam centra aizsargam – klintij līdzīgajam Edijam Kīzam, kurš vēlāk divpadsmit gadus nospēlēs komandā Forty-Niners, – tik spēcīgi, ka sportists atmuguriski iekrita gala zonā, bet pretinieki guva pēdējos tā mača punktus.
Dekers bija domājis, ka Melvins Marss itin viegli iekļūs Nacionālajā futbola līgā. Kad viņu