nokremšļojās un vērās grīdā, sienā, griestos ar vienīgo spuldzīti – it visur, tikai ne Marsam acīs. Radās iespaids, ka milzīgais, sasvīdušais mulats piecu pēdu attālumā vairs nebūtu redzams.
Viņš atkal nokremšļojās. Marsam prātā uzvirmoja asociācija ar pasaules lielāko notekcauruli, kurā skaļi saplūst mēsli.
Nodūris galvu, Neuzkrītošais sacīja:
– Jūsu lietā noticis negaidīts pavērsiens. Soda izpilde ir atcelta.
Melvins Marss neteica ne vārda.
2
Marsam mugurā joprojām bija baltais treniņtērps ar brīdinājumu, taču kaut kas bija mainījies – no kameras uz šo telpu viņš tika atvests bez rokudzelžiem. Tas notika pirmo reizi kopš viņa ierašanās cietumā. Tomēr gar sienu drošības labad stāvēja pusducis sargu.
Pretī Marsam sēdēja četri vīrieši. Viņš nevienu nepazina. Visi bija baltādainie, ģērbušies palielos uzvalkos un noteikti nevēlējās atrasties šai vietā. Jaunākais bija apmēram viņa vecumā.
Savādā komisija raudzījās uz Marsu, un viņš apņēmīgi lūkojās pretī.
Marss bija nolēmis klusēt. "Uz šo ballīti ir aicinājuši viņi, tātad lai paši sāk dziedāt."
Tas, kurš sēdēja vidū, pacilāja kādus papīrus.
– Jūs noteikti vēlētos zināt, kas īsti notiek, Marsa kungs. Viņš mazliet pielieca galvu, taču klusēja. Baltādainais viņu par "kungu" pēdējoreiz bija nosaucis… "Pie velna! Es nemaz neatceros tādu gadījumu. Futbola līgas draftā mani dēvēja tikai par Svēto mēslu. Cietumā es tiku uzrunāts dažādos veidos, kāds nu kuram ienāca prātā."
– Patiesība ir tāda, – svešais turpināja, – ka cits cilvēks ir atzinies to slepkavību izdarīšanā, par kurām notiesāts esat jūs.
Vairākkārt samirkšķinājis acis, Marss izslējās krēslā taisnāk un nolika uz galda milzīgās plaukstas, kas savulaik bija devušas lieliskas piespēles.
– Kurš? – Balss izklausījās dīvaini nepazīstama.
Svešais palūkojās uz savu kolēģi, kas izskatījās vecāks un pašpārliecinātāks un pamāja.
– Čārlzs Montgomerijs, – pirmais runātājs paskaidroja.
– Kur viņš ir?
– Alabamas štata cietumā gaida soda izpildi. Par nesaistītiem noziegumiem.
– Jūs ticat, ka viņš to izdarīja? – Marss pavaicāja.
– Mēs patlaban veicam izmeklēšanu.
– Ko viņš zina par slepkavībām? – Marss jautāja. Šis runātājs atkal paraudzījās uz vecāko biedru, kurš tagad likās neizlēmīgs. Marss sajuta spriedzi un pievērsās viņam. – Vai ir cits iemesls, kādēļ jūs apturējāt mana soda izpildi? Jūs to darījāt tikai tāpēc, ka viens trakais Alabamā izsūdzējis grēkus? Nedomāju vis. Tātad viņš kaut ko zina. Kaut ko tādu, kas zināms tikai īstajam slepkavam.
Vecākais kungs pamāja ar galvu un šķita lūkojamies uz Marsu no jauna – daudz labvēlīgāka – skatpunkta.
– Jums taisnība, – viņš sacīja. – Tas cilvēks atklāja tādas nianses, ko varētu izstāstīt tikai patiesais vainīgais.
– Skaidrs, loģiski. – Marss dziļi ievilka elpu, lai gan nesaprata, kas īsti notiek.
– Vai jūs pazīstat Montgomeriju? – jautāja pirmais.
Marss atkal pagriezās pret viņu.
– Nekad agrāk neesmu par tādu cilvēku dzirdējis. Kāpēc prasāt?
– Mēs tikai cenšamies apstiprināt faktus.
"Protams." Marss atkal palocīja galvu. "Es zinu, kas tie par faktiem. Jūs gribat dzirdēt, vai es noalgoju Montgomeriju, lai viņš nogalina manus vecākus."
– Nē, es viņu nepazīstu, – Marss stingri attrauca un palūkojās apkārt. – Kas tālāk?
– Jūs paliksiet cietumā līdz brīdim, kamēr varēs pierādīt… noteiktas lietas.
– Un… ja nu tas neizdosies?
Vecākais atbildēja:
– Savulaik jūs notiesāja par slepkavību, Marsa kungs. Šo spriedumu atstāja spēkā pēc vairākām apelācijām daudzu gadu gaitā. Šovakar sodu vajadzēja izpildīt. To visu nevar aizslaucīt dažās stundās. Mums ir jāievēro procedūras.
– Cik ilgi būs jāgaida, kamēr tās paveiks brīnumu?
– Pagaidām konkrētu laiku nosaukt nav iespējams. – Vecākais papurināja galvu. – Es labprāt to darītu, ja vien varētu. Mūsējie ir ceļā uz Alabamu, lai rūpīgāk nopratinātu Montgomeriju, savukārt Teksasas varas iestādes ir atjaunojušas izmeklēšanu. Mēs darām visu, kas mūsu spēkos, lai taisnīgums uzvarētu. Par to jūs varat būt drošs.
– Ja viņš apgalvoja, ka ir nogalinājis manus vecākus, bet es joprojām cietumā gaidu nāvi, tas nav nekāds taisnīgums.
– Mazliet jāpaciešas, Marsa kungs.
– Es esmu cieties divdesmit gadus.
– Tad jau vēl kāds brītiņš nesagādās grūtības.
– Vai mana advokāte jau zina?
– Viņa ir informēta un patlaban brauc šurp.
– Viņai vajadzētu piedalīties izmeklēšanā.
– Tā arī būs. Mēs gribam absolūtu procesa caurspīdīgumu, jo mūsu mērķis ir patiesība.
– Man ir gandrīz četrdesmit divi gadi. Kurš samaksās par pusi mūža, ko esmu pavadījis aiz restēm?
Svešā kunga seja nocietinājās un tonis kļuva pielaidīgāks.
– Risināsim visu pēc kārtas un profesionāli. Tā vajag.
Strauji mirkšķinot, Marss novērsās. "Ja jums nāktos te sēdēt, tad jūs noteikti nebūtu tik mierīgi un profesionāli. Jūs alktu pēc asinīm un draudētu iesūdzēt ikvienu, kurš kaut attāli ir saistīts ar šo lietu. Bet man jāsamierinās ar to, ka viss jārisina pēc kārtas. Jābūt pacietīgam. Tas taču nemaz nav tik grūti, vai ne? Pie velna!"
Viņš vēlējās atgriezties kamerā – vienīgajā vietā, kur patiešām jutās droši, – un piecēlās kājās.
Svešie izskatījās pārsteigti.
– Ziņojiet, kad būsiet visu noskaidrojuši, – Marss sacīja. – Jums nebūs grūtību mani atrast.
– Mums ir vēl daži jautājumi, Marsa kungs, – sacīja pirmais.
– Nosūtiet tos manai advokātei, – viņš attrauca. – Man apnicis pļāpāt. Tagad bumba ir jūsu laukuma pusē. Jums ir zināms pilnīgi viss par mani un manu lietu. Nu pienācis laiks iztirpināt Montgomeriju. Ja viņš nogalināja manus vecākus, tad es gribu tikt ārā no šejienes. Jo ātrāk, jo labāk.
Sargi aizveda Marsu uz kameru, un vēlāk ar ieslodzījuma vietas transportu viņš tika nogādāts uz nāvinieku kameru Polunska cietumā.
Viens no turienes sargiem pačukstēja:
– Domā, ka tiksi ārā no šejienes, puis? Es tā neuzskatu. Man vienalga, ko saka tie augstie kungi. Tu esi slepkava, Aerobus, un mirstot samaksāsi par izdarīto noziegumu!
Marss pat nepagrieza galvu, lai palūkotos uz niedrei līdzīgo vīreli ar milzīgu ādamābolu, un soļoja uz priekšu. Šis riebeklis vienmēr – pat bez iemesla