vienlaikus viņš prata domāt un tādējādi līdzinājās gudrajam Rīdam.
Tāpat viņš sevi asociēja ar Sjū jaunāko brāli uguns bumbu Džoniju Stormu, jo nereti jutās gluži kā liesmās – kaut vai tādēļ, ka dienas ne ar ko neatšķīrās cita no citas. Dzīvā elle.
Šī viņam bija septiņtūkstoš trīssimt četrdesmit otrā diena. Pēdējā.
Marss atkal ieskatījās rokaspulkstenī.
Pieci tikšķi līdz pastardienai.
Drīz pēc nonākšanas cietumā viņš gadu pavadīja savrup. Iemesls bija vienkāršs – dzīve ir beigusies, sapņi ir sagrauti, smagais darbs nonivelēts līdz nullei un viņš novests līdz galējai robežai.
Sods par trīs ieslodzīto piekaušanu un pretošanos pusducim sargu, kas pēc tam apstrādāja viņu ar elektrošoka ierīci un ar stekiem gandrīz nosita, bija vesels gads sešreiz sešas pēdas lielā kamerā ar niecīgu spraugu loga vietā. Neviens ar viņu nerunāja, un viņš nevienu neredzēja un neizbaudīja iespēju pieskarties otram cilvēkam. Ēdiens, tualetes papīrs, dažkārt arī vīkšķis, ziepes un paretam tīrs apģērbs viņam tika pasniegts pa atveri durvīs.
Mazgājās viņš stūra dušā, kur ūdens bija vai nu auksts, vai arī nežēlīgi karsts. Gulēt vajadzēja uz grīdas. Viņš murmināja, kliedza, lamājās un beigu beigās raudāja. Un pēkšņi saprata, ka cilvēki nenoliedzami ir sociālas būtnes un bez iespējas komunicēt sajūk prātā.
Un Marss tajā kamerā gandrīz sajuka prātā. Simt sešdesmit devīto dienu viņš skaidri atcerējās un asiņainiem nagiem ieskrāpēja šo skaitli sienā. Apziņa aptumšojās, bija atlikusi vien drusciņa veselā saprāta, ko viņš izmantoja gluži kā glābšanas vesti cunami laikā, kā ostu vētras kulminācijā. Viņš koncentrējās uz bijušās draudzenes Tatjanas tēlu, kuru iedomājās precējušos un ar sešiem bērniem, izplūdušu un ar milzīgiem gurniem, īgnu, nelaimīgu un noilgojušos pēc mīļā Melvina. Un tomēr šī sieviete likās absolūti ideāla, turklāt viņas seja, augums un bezgalīgā mīlestība palīdzēja pārciest simt sešdesmit devīto dienu un izdzīvot vēl simt deviņdesmit sešas.
Kad durvis atvērās, viņš ieraudzīja jaunu sargu – trīssimt mārciņas smago rasistu Lielo Diku. Tas pavēlēja Marsam piecelt mulata dibenu, citādi nākšoties visu atlikušo mūžu ēst caur salmiņu.
No turienes Melvins Marss izgāja kā pilnīgi cits cilvēks un vairs nekad nepārkāpa noteikumus tiktāl, lai viņu varētu aizvest atpakaļ uz karceri. Ja tā notiktu, viņš izdarītu pašnāvību un došanos uz nāvinieku kameru negaidītu.
Nāvinieku kamera.
Tā atradās koridora galā, un to dēvēja par pēdējo jūdzi, lai gan attālums bija vien trīsdesmit pēdas – un ar to pietika, jo lielākā daļa notiesāto saļima pusceļā. Tad milzīgie sargi pacēla tos aiz padusēm un aizvilka prom.
Teksasā cilvēku nogalināja neatkarīgi no tā, vai viņš drosmīgi aizgāja līdz galam.
Augstākā tiesa savulaik apsprieda nežēlīgos un neparastos letālās injekcijas aspektus, jo dažos gadījumos cietumnieku agonija pirms nāves ir bijusi briesmīga. Tiesa atļāva arī turpmāk izmantot šo nāvessoda izpildes metodi. Arī notiesāto upuriem taču sāpēja un bija bail, tātad kurš te varētu kaut ko pārmest Augstākajai tiesai? Marss noteikti ne. Tomēr viņš cerēja, ka viņa gadījumā viss noritēs ātri un raiti.
Nāvessoda izpildes kamera bija neliela – deviņas reiz divpadsmit pēdas. Tai bija uzmundrinošas tirkīzkrāsas sienas un metāla durvis, kas šķita neiederīgas tādam nolūkam paredzētā telpā. Te cilvēkus sodīja ar nāvi, nevis sūtīja atvaļinājumā uz Karību jūru.
Centrā bija nestuves uz riteņiem ar ērtu spilvenu un stingras ādas siksnām. Blakus atradās divas telpas ar stikla logiem, pa kuriem varēja noskatīties soda izpildē. Vienā parasti uzturējās upura ģimene, otrā – nosodītā radinieki.
Marss zināja, ka šajā gadījumā grupa ir viena un tā pati, turklāt abas telpas būs tukšas.
Mirkdams sviedros, viņš atslīga pret sienu un iegrima atmiņās – tajās patīkamajās, kas viņam vēl bija atlikušas.
Koledžas futbola pasaulē viņš nebija necik milzīga auguma, taču pussarga pozīcijā izskatījās pietiekami iespaidīgs. Turklāt viņš izrādījās talantīgs. Parasti Nacionālā futbola līga tādus paturēja redzeslokā. Pēdējā koledžas gadā viņš bija Heismana balvas izcīņas finālists, vienīgais pussargs tajā grupā – pārējie bija saspēles vadītāji. Viņš spēja pārskriet pāri, apskriet apkārt vai izskriet cauri jebkuram šķērslim, prata bloķēt citus, notvert no laukuma aizmugures lidojošu bumbu un gandrīz vienmēr apmānīja pretinieku ar instinktīvu sāņus gājienu – tādus talantus līga nelaida garām.
Viņa oficiālais laiks četrdesmit jardu skrējienā bija četras, komats, trīsdesmit viena sekunde. Pirms divdesmit gadiem tas bija iespaidīgs ātrums pat malējiem aizsargiem vai uzbrucējiem, kur nu vēl milzīgam, ar monstra cienīgiem pleciem apveltītam pussargam, kurš iztiku pelna ar triekšanos garām bloķētājiem. Arī mūsdienās tāds ātrums tika uzskatīts par izcilu.
Dieva dotas spējas. Viņam viss bija iedzimts. Citi viņu dēvēja par dabas bērnu.
Nosvīdušajā sejā izlauzās smaids.
"Jā, tādus neizlaiž no redzesloka un krietni apmaksā." Tolaik jauniņajiem vēl nebija ieviesti algas ierobežojumi. Jau no pirmās dienas viņš varēja pelnīt lielu naudu, miljonu pēc miljona. Un tas nozīmēja savrupnamu, automobiļus, sievietes un cieņu.
Ikviens apgalvoja, ka viņu izvēlēsies pirmajā kārtā un viņš būs labāko piecniekā, aizsteigsies priekšā vairākiem no tiem saspēles vadītājiem, ar kuriem sacentās Heismana balvas izcīņā. Baumoja, ka Ņujorkas Giants un Tampabejas Bucs komandas, piedzīvojušas daudzus neveiksmju gadus un bruņojušās ar tiesībām izvēlēties izcilākos, labprāt paņems Melvinu Marsu un tādēļ mazliet patukšos savu turīgo īpašnieku bankas kontus. "Pie velna! Es varēju kādudien pacelt Superkausu. Viss sākās tik brīnišķīgi! Es pamatīgi strādāju, lai tā būtu. Neviens nekad neko man nav devis par velti. Šķēršļi likās nepārvarami, bet es allaž tiku tiem pāri."
Un tad ierunājās zvērinātie: "Mēs uzskatām, ka apsūdzētais ir vainīgs." Un neviens no profesionālā futbola pasaules vairs neatcerējās par Melvinu Marsu un četrām, komats, trīsdesmit vienu sekundi.
Iespaidīgais jauneklis bija kritis.
Izdzīvojušo nebija.
Pēc dažām minūtēm Melvina Marsa vairs nebūs. Viņu guldīs nabagu kapsētā, jo nav palicis neviens, kas varētu viņu apglabāt piedienīgi.
Ja paietu vēl divi mēneši, viņš būtu četrdesmit divus gadus vecs. Bet izrādījās, ka četrdesmit pirmā bija viņa pēdējā dzimšanas diena.
Viņš atkal ieskatījās rokaspulkstenī. Bija pienācis laiks. To apliecināja pulkstenis un soļi koridorā. Viņš jau sen bija izlēmis, ka nomirs kā vīrs – ar taisnu muguru un izslietu galvu.
Piepeši kaklā sakāpa kamols, un acis kļuva miklas. Viņš mēģināja elpot normāli un savaldīties, paskatījās apkārt un atcerējās Polunska cietuma kameras sienas.
"Ardievu, burvīgā Sjū! Adjē, Džonij! Ar dievpalīgu, Ben. Esi uzmanīgs, Rīd!"
Piecēlies viņš atspieda muguru pret sienu – varbūt tāpēc, lai saņemtos.
"Tas līdzinās aizmigšanai, puis. Tu gluži vienkārši vairs nepamodīsies. Aizmigšana…"
Kameras durvis atvērās, un parādījās vairāki cilvēki – trīs civilapģērbā un četri formastērpos. Civilie