Rucena kungs lielījās, ka glabājis preces nevis uz ledāja, bet īstā staskas kastē, kuru visu ceļu pasūtījis no pašas galvaspilsētas. Un mātes Kārteres maiznīca un alus darītava. No rītiem tur varēja nopirkt karstu maizi – un tas bija reti, kad Lorija, braucot uz mājām, negrauzīja maizes gabalu, un vakaros atvērās krogs, kas kalpoja kā sava veida vietējais klubs. Kur vēl jūs varētu doties pēc visas smagas darba dienas? Nomazgājiet dažus maizes klaipus ar svaigu alu, parunājiet par šo un to, pirms atgriežaties mājās, aizmigt taisno miegā, lai no rīta atkal varētu celties ar pirmajiem gaiļiem.
Reizēm Lensam šķita, ka viņš ir atgriezies bērnībā, kad visu vasaru pavadīja Osinkos, sava vectēva īpašumā. Tā pati putekļu un saules sasildītā kvinojas smarža, tā pati lapu šalkoņa aiz plaši atvērtajiem logiem, laiska pagalma suņu riešana un skanošās bērnu balsis.
Tikai tagad nevis viņš, bet gan Lorija rītausmā aizbēga no mājām, lai vēlu vakarā atgrieztos nogurusi, ar putekļu svītrām uz sejas un dažkārt ar zilumiem uz ceļiem, satraukti stāstot jaunumus. Kaimiņu kaķis dzemdēja. «Viņi ir tik mazi, mazi, viņi pat nevar atvērt acis, mammu, vai mēs varam vienu paņemt, vai ne?!» Vecākie zēni, kuri jau uzskatīja par apkaunojošu jaukties ar «mazuli», ļāva Rucena kunga dēlam doties līdzi ķert vēžus: sešgadīgais orks bija stiprāks par dažiem pusaudžiem. Ulriham izdevās izlīst pa logu, tikpat klusi atgriezties – nē, bet visvairāk viņš nožēloja nevis mājas arestu, bet gan to, ka tēvs paņēma godīgi izraktos vēžus un ielika veikalā. «Viņiem ir tādi nagi,» Lorija burkšķēja, «Ulrihs saka, ka viņi var iekost pirkstā!»
Niks, tas pats zēns, kurš rādīja ceļu uz māju, no vectēva dravas atveda īstu dzīvu lapsu. «Tikai man nebija laika viņu samīļot. Nevienam nebija laika, viņa pēkšņi satvēra Niku un aizbēga. Viņa droši vien baidījās no suņiem. Lenss redzēja, kā Greisa sarauca pieri, to dzirdot, kā viņa desmit reizes jautāja, vai kāds no bērniem ir pieskāries šai lapsai un vai suņi viņu tiešām ir panākuši.
Viņš pats saspringa un pat devās pie vecā Nika, zēna vectēva – bērns nekavējoties bija jānosūta pie ārsta, kuram bija vakcīnas. Tieši ārstam maģija nevarēja novērst slimības attīstību. Bet vecais vīrs neklausīja. Runā, ka arī jaunībā viņu pašu medībās sakoduši mednieki, un nekas neesot noticis. Kāda veida vakcīna ir šī? Vai kaut kas notiks vai nē, to zina tikai gaišie dievi, bet aiziet pie ārsta ir velti tērēta diena. Un kurš ies: vecāki ir uz lauka, un Nikam pašam vajag medu dzīt. Starp citu, Mon kungs, vai jūs vēlētos nopelnīt papildus naudu? Vajag palīgu, pašam jau ir grūti.
Lenss nevēlējās nopelnīt papildu naudu, taču viņš neatteicās no piedāvājuma: viņam bija apnicis visu dienu būt dīkā. Turklāt viņš cerēja pārliecināt veco vīru. Varēja nopelnīt dažas monētas un lielu krūzi smaržīga medus, bet pārliecināt – nē, Padomē notikušo debašu daiļrunību salauza nesatricināmais «mēs visi esam Dieva rokās». Ir pagājis kāds laiciņš, kopš Lenss jutās tik bezpalīdzīgs.
Lorijai dienas Čūsku kalnā steidzās garām, Greisai, šķiet, nemaz nebija garlaicīgi, vai nu viņa bija aizņemta ar mājas darbiem vai rokdarbiem, bet pašam Lensam laiks pagāja lēnām.
Darbs pie disertācijas apstājās: viņš veiksmīgi uzrakstīja praktisko daļu, bet teorētiskajai daļai bija nepieciešams avotu apskats un kur tos iegūt, tos avotus? Snake Mountain bibliotēku aizstāja tā pati Mātes Kārteres krodziņš, kurā glabājās Rietumu Messenger laikrakstu gada izdevums un trīs gadu žurnālu Soulful Readings izlase.
Nē, Lenss nevairījās no vietējiem un regulāri apmeklēja tavernu, kas arī ir klubs, taču cilvēkiem ātri vien apnika galvaspilsētas tenkas, turklāt nācās uzmanīt katru teikto vārdu, lai arī neizpļauktos. daudz. Nepagāja ne nedēļa, un diskusija atgriezās pie vietējām ziņām, kurām viņam nebija ko piebilst.
Turklāt vecā Ula no rīta viņam atnesa visas jaunākās tenkas. Šķiet, ka goblinu meitene nolēma, ka muļķīgā «jaunatne» nevar tikt galā bez gudra padoma, un dāsni tos izplatīja.
*** 12 ***
«Viņš ir vesels vīrietis, bet tu tur sēdi un strādājat no dīkstāves,» Ūla kādu dienu nomurmināja, ierodoties agri no rīta, kā vienmēr, un Lensam nācās sev atgādināt, ka «cilvēks» nav apvainojums, bet gan kompliments. – Nekad nevar zināt, kas notiks rīt, šodien maciņš zvana, un rīt tas ir tukšs.
Lensam arī izdevās pamanīt, ka Čūsku kalna iedzīvotāji izmanto jebkuru iespēju pelnīt naudu. Sievietes nenogurstoši adīja un šuva. Rudenī visi viņu rokdarbi: šalles, nakts cepures, silti dūraiņi, šalles un šalles nonāks gadatirgus un no turienes uz lielajām pilsētām. Vīrieši grieza no koka mājsaimniecības piederumus, koka tupeles vai šuva mīkstus apavus no ādas: tādus valkāja nabadzīgie pilsētnieki visā valstī. Salīdzinot ar pilsētniekiem, Lenss tiešām izskatījās pēc sliņķa.
– Man vajadzētu paskatīties uz Torija kungu, viņa ierēdnis atkāpās. – Goblins košļāja viņas lūpas. – Visi steidzas uz lielajām pilsētām pēc laimes, bet kur tā laime? Viņi vienmēr atgriežas, ja ne paši, tad bērni. Izskatās pēc Aldana.
– Aldans? – Lenss jautāja, domās izejot cauri pilsētiņas iedzīvotājiem.
«Zaļš,» Ula paskaidroja. – Viņa māte bija Aldana. Un tagad, redz, mans dēls ir pacēlis degunu un grasās caurdurt debesis. Jā, lai viņš pateicas visiem dieviem, ka viņa tēvs apprecējās un piesedza grēku. Skolotāj, es arī.
Lenss iesmējās. Viņš devās pie meistara Grīna, lai iepazītos un paskatītos tuvāk; kaujas maga parādīšanās šādā tuksnesī šķita pārāk aizdomīga. Iepazīšanās neizdevās. – Ko, kungs, – vecais vīrs izspieda šo vārdu, vienlaikus skatīdamies uz Lensu augšā un lejā, – vai jūs uzskatāt, ka esat tiesīgs uzspiest savu sabiedrību iedzimtam muižniekam? Šeit, protams, ir tuksnesis, taču tas, ka mēs abi esam no galvaspilsētas, nepadara mūs vienādus.
Atceroties šo sarunu, ja to tā varētu nosaukt, grāfs Datons nezināja, dusmoties vai smieties.
Beidzot viņš piestāja, lai redzētu Torija kungu, universālveikala īpašnieku. Torija kungs, sirms mati un pieklājīgs, lūdza viņu atgriezties vakarā. Pazaudējis lietvedi, aiz letes nostājās pats saimnieks, «vai tiešām te var normāli parunāt?» viņš atmeta rokas, vienlaikus pasmaidot veikalā ienākušajam vilkacim.
Kad Lenss atgriezās, īpašnieks viņu uzņēma savā kabinetā. Viņš piecēlās no galda, sveicinādams paklanījās un, apsēdies, ar neveiklu kustību noslaucīja no galda monētu kolonnu. Pa grīdu ripinājās sudraba apaļumi. Ik minūti atvainodamies, īpašnieks sāka tos celt, Lenss steidzās viņam palīgā, tāpēc viņi uzreiz neķērās pie lietas. Saruna ritēja raiti un raiti, bet beidzās ar neko.
– Jūs man piedosit manu tiešumu, Mona kungs, – Torija kungs beidzot teica. – Es redzu, ka tu esi godīgs cilvēks. «Viņš īsi paskatījās uz tikko salikto monētu kolonnu, un Lenss saprata, ka nauda nebija nejauši izkaisīta. – Jā, tikai… lai tevi neapvainotu… Tu esi lielpilsētas lieta. Mūsu cilvēki šeit ir vienkārši, viņi nenāk uz veikalu pirkt. Pērciet, protams, arī, bet ko, laba mājsaimniece tādus dvieļus nesagriezīs? «Viņš izvilka no krēsla atzveltnes balinātu linu dvieli un parādīja Lensam; Greisa mēdza ar tiem žāvēt traukus. «Viņi nāk, lai izvēlētos, runātu.» Sūdzēties par vīramāti, lielīties ar mājsaimniecību, mazgāt kaimiņiem kaulus. Un tu… Neapvainojies. Kad būsi iekārtojies, ja medības turpināsies, nāc, varbūt varam vienoties.
Izejot no veikala pa sētas durvīm, Lenss uzskrēja kādai sievietei. Ikviens zināja, ka atraitne Abota «dodas» pie Torija kunga, taču pat mūžīgā tenkotāja Ula tikai pamāja ar galvu. Mans vīrs noslīka, pieņemot darbā plostu baļķus, bet kā ir vienam