Puiša balsī bija neviltota sajūsma. «Nomalē ozols stāvēja sauss, zibens to nolauza, tāpēc viņš to izdarīja ar rokām,» zēns iztaisnojās, pielika svarīgu izteiksmi savai netīrajai sejai un kustināja rokas, rādot «kā», «un ozols sakrita gabalos – bam!» «Mēs to izjaukām malkai,» viņš mierīgāk piebilda.
Lenss pārmija skatienus ar saimnieci Nerīnu.
– Cik ilgi viņš šeit ir? – viņa jautāja.
– Tātad es ierados pirms divām dienām. Viņš saka, – zēns mainīja balsi, it kā kādam atdarinot, – vecumdienās ir noguris no pilsētas trokšņiem. «Viņa vecmāmiņa un vectēvs bija no šejienes,» viņš normālā tonī piebilda un atkal čīkstēja: «Es nolēmu paskatīties, kāda tā ir viņa dzimtene.»
Tādu sakritību nav. Skatiens, ko Greisa viņam veltīja, teica to pašu. Viņa pacēla Loriju, apskāva viņu un pār meitas plecu vēlreiz paskatījās uz Lensu.
Vai arī tas notiek?
*** 9 ***
– Patiešām? – Lenss nejauši jautāja. – Vai viņš ir vietējais?
Šādās pilsētās visi pazīst visus, visus atceras, un viņu mazmazbērnam atgādinās vecvecmāmiņas grēkus.
– Jā, vecā Ūla stāsta, ka dzimusi tajā pašā gadā kā viņa vectēvs. Un viņa meita, māte, tas nozīmē, meistars Grīns, aizbēga ar garāmejošu huzāru, uh!
Zaļš… Galvaspilsētas aristokrātu dzimtu vidū šāda uzvārda nebija, bet «burvis no galvaspilsētas» nenozīmē «dzimis galvaspilsētā». Tas huzārs – ja viņš, protams, pastāvētu – varēja būt provinces muižnieks, bet meitenei no šāda tuksneša viņš šķita īsts princis.
«Ūlas saimniece droši vien pazīst visus šeit no šūpuļiem,» iejaucās Nerīnas kundze.
«Kāda viņa ir» saimniece,» zēns ķiķināja. «Bet tas, kas ir patiesība, ir patiesība.» Tiklīdz tas sāk runāt par vecajiem laikiem, jūs nezināt, kur skriet.
Jums viņa jāiepazīst un rūpīgi jājautā par šīs Grīna māti. Nez, kā viņu sauca?
– Un šeit ir Sunny Lane. «Jums jāiet tur, kur ir rozes,» sacīja zēns.
Lai kā Lenss skatījās aiz spēcīgā žoga, viņš nevarēja saskatīt rozes starp sulīgo zaļumu starp ābelēm un ķiršiem.
«Gorsi aizgāja tajā gadā,» piebilda zēns. – Viņi dzīvo pārējā.
Nerīnas kundze, pasniedzot pildspalvu Lorijai Greisai, noņēma no vārtiem stieples gredzenu un gāja pa taku.
– Tieši tā, Sunny Lane, piektā māja. Šeit ir zīme,» viņa teica.
«Kas ir piektais, kad trešais,» zēns uzstāja. – Viens divi trīs.
– Vai maki lasit? – Lenss jautāja.
– Kāpēc man tas ir vajadzīgs? – zēns paraustīja plecus. – Labi, es skrēju.
– Uzgaidi minūti. – Lenss pasniedza viņam vara monētu. – Paldies.
«Neapvaino mani,» zēns sarauca pieri. «Vectēvs saka: tu palīdzi, tad viņi tev palīdzēs.»
– Es tā nedomāju. Pērciet veikalā konfektes un pacienājiet savus draugus.
– Labi. – Puisis paspēra soli atpakaļ. Pagriezās pret Loriju. – Kāds ir tavs vārds? Vai jūs dodaties pastaigā?
«Glorijai šodien jāatpūšas no ceļa,» sacīja Greisa.
– ES neesmu noguris! – Lorija iespurdza ar kāju un nopūtās.
«Redzēsim rīt,» Greisa pabeidza.
«Tad tiekamies rīt, Glorija.» – puika aizbēga.
«Es nedomāju, ka mēs varam turēt bērnu mājās,» Nerīnas kundze domīgi sacīja, pieskatot viņu.
Arī Lenss tā nedomāja.
«Viņas gādīgajai, pustrakai tantei būs jāatceras māksla novērst acis.» – miesassargs pasmaidīja. – Pagaidi šeit, kamēr es apskatīšu māju.
Durvis nebija aizslēgtas, un iekšā, paldies dievam, valdīja relatīva kārtība. Pat ja kaimiņi paņēma kādus sīkumus, kas saimniekiem vairs nebija vajadzīgi, ar to, kas mājā palika, dzīvei pietika.
Telpu guļbūves iekšienē sadalīja telpās ar dēļu starpsienām, kas pārklātas ar pašūtiem paklājiem. Divās istabās bija platas, rupji, bet labi saklātas gultas: izskatījās, ka laulātie guļ vienā, bet bērni gulēja blakus, kā tas bija ierasts trūcīgās ģimenēs. Virtuvē stāvēja tikpat raupjš, bet pamatīgs galds, plīts kvēloja ar balinātiem sāniem. Bufetē bija trauki, verandā bija muca ūdenim, bet aizmugurējā istabā bija dažādi baseini un koka bļodas.
Atstājusi savas mantas, Greisa devās meklēt soliņus, Nerīnas kundze izgāja ar Gloriju pastaigāties pa dārzu, un Lenss paņēma rokeri un spaiņus un pārcēlās uz aku.
«Jā, tie nav ūdens artefakti jums,» viņš garīgi pasmīnēja, uzceļot trīcošo konstrukciju uz pleca. Jūgs griezās, un, pirms Lenss izdomāja, kā noturēt līdzsvaru, viņš saslapinājās no galvas līdz kājām, kamēr meitenes ķiķināja, lūkojot aiz žoga.
Atlikušo dienas daļu Greisa pavadīja, mazgājoties, beržot, beržot, un Lenss zaudēja rēķināšanu, cik spaiņus viņš atnesa. Lorija, ātri apskatījusi māju, pētīja dārzu un tik tikko spēja piespiest viņu uz brīdi atgriezties un paēst. Nerīnas kundze viņu vakarā atnesa rokās, guļot, un mazulis nepamodās, kad viņu izģērba un nolika gulēt. Miesassargs uzklāja sev gultu uz grīdas. Greisa piedāvāja aizvest meitu uz citu guļamistabu, lai atbrīvotu gultu, bet Nerīnas kundze tikai pasmaidīja.
– Es atcerēšos savu jaunību. Turklāt gulēt uz manas pašreizējās formas ir daudz mīkstāk nekā uz toreizējiem zābakiem.
Lenss domāja, ka fiziskais nogurums viņu nogurdinās tāpat kā meitu, taču miegs nenāca. Vai viņš rīkojās pareizi, atvedot šeit savu ģimeni? Šādā tuksnesī droši vien nav dziednieka, ja vien nav dziednieka. Protams, viņš un Greisa ir spēcīgi burvji, bet ne visvareni. Ja nu viņi kaut kur atstāja pēdas un tiks atrasti? Nebūs kur bēgt pēc palīdzības. Ko darīt, ja viņi nonāks pie viņa vecākiem, kamēr viņš ir šeit?
– Tu guli? – sieva čukstēja.
Viņš pakratīja galvu. Viņš pagriezās pret viņu, un Greisa pastiepa roku, lai viņu sagaidītu, piespieda visu ķermeni, iespiežot seju viņa krūtīs. Elpas siltums slīdēja pāri ādai. Lenss apskāva savu sievu, it kā spētu viņu bloķēt no visas pasaules, un sastinga.
«Es arī nevaru aizmigt,» viņa čukstēja viņam kaklā. «Šeit ir tik kluss un tik tumšs.» Izrādās, ka esmu no ieraduma.
Te tiešām bija pārāk kluss – galvaspilsētā ielu trokšņi dzirdami pat naktī.
– Atvērt slēģus? – Lenss ar lūpām pieskārās viņas matiem. – Mēness pāries ielu lampām.
– Nē. Es pieradīšu. Vienkārši… Labi, ka tu esi šeit.
Viņš ciešāk apskāva sievu, iebāza degunu viņas matos, ieelpojot tik pazīstamu smaržu.
«Es arī priecājos, ka esmu šeit,» viņš teica un saprata, ka tā ir taisnība.
Greisa lūpas pieskārās viņa atslēgas kaulam, ļoti viegli, it kā nejauši. Kārtējais bezsvara skūpsts. Lenss pasmaidīja. Plauksta nolaidās pati no sevis, nekļūdīgi atrodot noapaļoto augšstilbu.
«Tu riskē, sieva,» viņš čukstēja, piespiežot