Nobaudīt, protams, jūs, Grigorij Aleksandrovič, regresēja.
Un pat šņākstošs, dedzinošs naidīgs skatiens Grišai nenovērš uz mana pleca lāpstiņām manu miermīlību. Es esmu gatavs. Es paceļu zodu uz augšu un defilē no gūžas uz brīvu vietu. Tālu prom no šī pāra.
Visi puiši ir ģērbušies vienkārši. Džinsi, t-krekli, džemperi. Es vienīgā esmu kleitā un sandalēs. Bet man vienmēr ir paticis izcelties, tāpēc jūtos labi.
Ar dāmas graciozitāti apsēžos uz krēsla blakus Aņai un apskatos galdu. Pie galda ir gaļa, uzkodas un alkohols. Izstiepju roku, lai paņemtu tartleti… ar kādu masu. Es esmu izsalcis! Un dažu cilvēku klātbūtnē es esmu arī izslāpis.
– Taņa, ko tu gatavojies dzert? Tur ir konjaks un vīns… – pēkšņi jautā Aņa, pagriežoties pie manis.
Vau, draugs, tu zini, kad ir laiks piedāvāt!
– Konjaku! – Es bez domāšanas atbildu.
Otrā galda galā nopūtās. Es pārvelku skatienu – Alīna.
– Vai ir kāda problēma? – Es paceltu jautājošu uzacu, pasmaidot.
– Tu neesi mainījies. Tev joprojām patīk dzert? – Atbildot uz to, vista izstiepj knābi sava veida kašķīgā smaidā.
– Es vienkārši novērtēju stipros dzērienus. Bet tev taisnība, es neesmu mainījies. Bet tu esi novecojis, – es sakodu lūpu, cenšoties aizturēt smieklus, un nolieku zodu uz sakļautām plaukstām.
– Ko?!" viņa nopriecājas.
Es uzmundrinoši pasmaidīju. Ak, cik viegli ir uzjautrināt šo papagaili. Tā liek man justies par grādu siltāk.
– Alīne, nerunā par viņu.
Ak, tur ir balss. Kotovs pats ir nolēmis aizstāvēt savu sievu.
– Jā, Alīna, tu vari to ignorēt, – es piekrītu. – Bet es tev varu teikt, ka tas tev der. Tu izskaties gudrāka. – Es nopriecājos, skatoties viņai acīs. – Vai arī ne.
– Tu, kuce! – Cālis atlec, un tagad es skaļi smejos.
– Taņa, kāpēc tu to dari? – čukst man uz auss Anja.
– Kā? – Es esmu teatrāli pārsteigta. – Es taču viņai nepieskārāmies! Un viņa droši vien ir aizmirsusi, ka no manis labāk turēties tālāk.
Mana draudzene smejas un atkal mani cieši apskauj.
– Mana Tanja! Man tik ļoti pietrūka tevis!
– Arī es, mana zvaigznīte, – es smaidu un aizspiežu acis. Apziņa, ka mana bērnības draudzene man neuztur aizvainojumu un mēs varam sazināties kā agrāk, no manas dvēseles nopūš vēl vienu putekli.
– Vai tu uz ilgu laiku dodies uz Krieviju? – viņa jautā man skaļāk, kad atkāpjas.
– Uz visiem laikiem! – es atbildu, plaši smaidot. Acs kaktiņam pamanu, cik saspringts ir Griša. Jā, mīļā, tagad tev bieži nāksies stāties man pretī. Nu, vismaz draugu tikšanās reizēs.
– Kā par labu?! Jūs visi kopā pārvācaties!? – Anja pārsteigta pārsteidzas pārāk skaļi.
– Tagad es esmu brīva sieviete! Mēs pirms mēneša izšķīrāmies! – Es vicināju pirkstu, uz kura pirms brīža bija gredzens.
– Ak! – Mana draudzene satriekta aizsedz muti ar plaukstu. – Kas ar Miju?
– Pagaidām viņa ir ar tēti.
– Ko, tu atstājusi savu meitu pie vīra, kamēr meklēsi jaunu sponsoru? Ak, cik nelaimi meitenei ir sagādājusi mamma! – Alīna pārtrauc, ļaunprātīgi smaidot.
Suce! Šī ir tēma, kurai viņai nav tiesību pieskarties!
– Ja tu pateiksi vēl vienu vārdu par manu meitu, vari noskūpstīt savu botoksam līdzīgo seju, – es saku caur sakostiem zobiem.
Šī kuce zina, cik ļoti esmu dusmīga, tāpēc viņa nolaiž acis un vairs neko nesaka. Un pat Griša vairs neaizstāv savu nedogladniju. Tikai turpina spītīgi žņaudzīt mani ar skatienu. Un es ko? Es uz viņu neskatos.
– Taņa, tu gribēji par to parunāt? – Anja mierīgi jautā man. Viņa droši vien uzreiz saprata, par ko ir runa.
– Jā, Anya. Mums vajag aprunāties privāti, – es viņai klusi atbildu, un draudzene saprotoši klanās.
– Šovakar paliec pie mums, ir brīvas istabas. Nebrauc uz viesnīcu. Mēs pavadīsim viesus, noguldīsim bērnus gulēt un apsēdīsimies, lai visu mierīgi pārrunātu, labi?
Pēc mirkļa pārdomu, es piekrītu. Labāk šeit nekā tukšā viesnīcā. Man tiešām par to ir jārunā. Un noskaidrot, vai mans draugs var man palīdzēt pēc iespējas ātrāk.
– Es grasos atkāpties. Kur ir tualete? – jautāju pēc tam, kad noslaucīju rokas ar salveti. Tā kuce ar sašķeltajiem galiem noplūca sāpi. Jāatvēsina.
– Ienāc mājā, ej uz virtuvi un tad pa kreisi, ieraudzīsi durvis, – paskaidro man mans draugs.
Es piekrītu un pieceļos.
– Labi, es būšu turpat.
Es aizeju no galda un dodos uz norādīto vietu.
Atradu!
Viņi ir uzcēluši lielu māju. Te varētu apmaldīties. Ieeju iekšā. Ieslēdzu auksto ūdeni, samērcēju rokas un klusi paplaku vaigus.
Šī krāsotā vistiņa mani izvilka ārā. Un Griša visu laiku nenovilka manu smago skatienu. Vai viņš bija par mani aizmirsis? Vai viņš atcerējās? Tagad, protams, es saprotu, ka tad es kļūdījos, aizbraucot. Bet vai viņš gribēja šo informāciju? Toreiz viņš mani ienīda. Vai viņš joprojām mani ienīst?
– Uf…" Es pāris reizes dziļi ieelpoju un atveru durvis.
Tikai mani uzreiz satver spēcīgas rokas un iestumj atpakaļ. Viņš apvij savu plaukstu man ap kaklu un spēcīgi piespiež mani pie durvīm.
– Kāpēc tu atgriezies?!
4. nodaļa
– Kāpēc tu atgriezies?! – Viņš rēca man sejā, stāvot pār mani kā mežonīgs kunkulis.
Atcerējos, ka pat papēžos mēdzu būt viņam līdz pleciem, bet tagad viņš gadu gaitā it kā bija kļuvis vēl garāks. Spēcīgāks. Perfekts ciets ķermenis, nemainīga stīdziņa, pelēkzaļas acis. Viņš bija kļuvis vecāks. Un seksīgāks! Velns! Un šis ķermenis tagad cieši piespiežas man pretī, saspiežot manu kaklu. Tas mani ienīst.
– Nepieskarieties man! Atlaid mani! – Es sūkstos atpakaļ, ieurbdama nagus viņa rokā.
– Kas, kur nu, piedauzies. Kas, kur nu vēl. Tu. Tu esi šeit?! – Viņš ir vīrietis, – es dusmīgi saku, izrunājot katru vārdu un vēl ciešāk saspiežot pirkstus pret viņa ādu.
Man sāk pietrūkt gaisa.
Es iesperu viņam pa seju.
– Ceffo!
Kotovs satver manas rokas un piesit tās virs galvas. Es mēģinu izlauzties, vicinādamies, stumdīdams viņu ar ceļgalu, bet bez rezultātiem. Ne viens vien muskulis blēža sejā nesatraucas pret maniem niknajiem mēģinājumiem. Tikai viņš elpo tikpat smagi kā es.
– Tā nav tava lieta, kāpēc es esmu šeit! Tā nav tava darīšana! – Es atkal dusmīgi sūkstījos, bet tad pamanīju viņa sejas izteiksmi. Actiņas bija paplašinājušās, viņa acīs mirdzēja neprātnieka spīdums. Viņš apstājās pie manām lūpām. – Un tik un tā, – es izstiepu muti indīgā smaidā. – Vai tu esi aizmirsis,